JANS FLEMINGS - KAZINO ROYALE

Tagad Bonds vēlējās ieturēt kārtīgas bro­kastis. Pēc aukstās dušas viņš apsēdās pie rakstāmgalda un pavērās laukā pa logu. Prie­cādamies par brīnišķīgo laiku, viņš vispirms izdzēra vismaz puspinti [13] apelsīnu sulas ar le­du, bet pēc tam notiesāja no trim olām paga­tavotu kulteni ar bekonu, klāt piedzerdams dubulto kafiju bez cukura. Aizsmēķējis savu pirmo tās dienas cigareti - tās pēc viņa pasū­tījuma Morlenda firmā Grosvenorstrītā gata­voja no Balkānu un Turcijas tabaku maisīju­ma -, Bonds vēroja, kā mazie vilnīši skūpsta garo liedagu un ostmalu, tad cits aiz cita at­speras Djepā un metas skriet pretī jūnija tvei­cei, ar savām rotaļām kaitinot pēc siļķēm iz­salkušās kaijas.

Uz brīdi Bonds domās bija aizklīdis kaut kur tālu projām. Realitātē viņu atsauca tele­fona zvans. Zvanītājs bija concierge, kurš pa­ziņoja, ka ieradies radio tirgotāju firmas di­rektors ar portatīvo uztvērēju, kuru viņš esot pasūtījis no Parīzes.

- Protams, - Bonds atbildēja. - Sūtiet viņu augšā!

Šo mazo izrādi bija inscenējis Otrais bi­rojs, lai nodrošinātu iespēju sazināties ar Bondu. Bonds lūkojās uz durvīm, cerēdams, ka nācējs ir Metiss.

Cienījamā biznesmeņa personā, kas nesa lielu somu ar ādas rokturi, viņš tiešām sazī­mēja savu seno paziņu. Bonds plati smaidīja un jau gatavojās sveikt ienācēju ar siltiem iz­saucieniem, kad Metiss, ar brīvo roku cieši pievēris durvis, deva zīmi io nedarīt.

- Mesjē, esmu tikko ar jūsu pasūtījumu ie­radies no Parīzes. Šeit tas ir. Tam ir piecas lampas un superhet [14]- šķiet, tā jūs to saucat angliski. Es domāju, ka no šejienes jūs varē­siet uztvert gandrīz visas Eiropas galvaspilsē­tas, jo čet rdesmit jūdžu rādiusā nav lielu kal­nu.

- Izklausās pieņemami, - Bonds atbildēja, jautājoši pacēlis uzacis.

Metiss nepievērsa neizteiktajam jautāju­mam uzmanību. Viņš novietoja izsaiņoto uz­tvērēju uz grīdas blakus neieslēgtajam elek­triskajam kamīnam.

- Ir dažas minūtes pāri vienpadsmitiem, - viņš sacīja, - ja pareizi atminos, vidējos viļņos no Romas tagad dzirdama pārraide "Compa- gnons de la Chanson" [15]. Dziedoņi apceļo Ei­ropu. Paklausīsimies, kā to var uztvert. Ja piekrītat manai izvēlei, izmantosim viņus pir­kuma pārbaudei.

Viņš piemiedza aci. Bonds ievēroja, ka Me­tiss pagriezis skaņas pogu līdz galam un sar­kanā lampiņa - garo viļņu indikators - jau ie­degusies, tomēr radioaparāts neizdveš ne skaņas.

Metiss nedaudz paknibinājās aparāta aiz­mugurē, un tajā pašā brīdī nelielo telpu pie­pildīja neizturami skaļa sprakstoša skaņa. Metiss ar pateicību kādu brīdi uzlūkoja mazo kastīti, tad izslēdza, bet viņa balss bija pilna nožēlas.

- Cienītais mesjē, lūdzu, atvainojiet, slikti noregulēts. - Un viņš atkal metās knibināties ap podziņām. Ilgi nenācās gaidīt, kad istabu pieskandināja franču akordeonisti, bet Metiss spēcīgi uzsita Bondam pa plecu un spieda vi­ņa roku, līdz sāka sāpēt pirkstu kauliņi.

Bonds pasmaidīja.

- Kas te, pie velna, notiek? - viņš jautāja.

- Mans dārgais draugs, - Metiss šķita uz­jautrināts, - tu esi izgāzies! Paskaties, - viņš norādīja uz griestiem, - šobrīd tur, augšā, vai nu mesjē Muncu, vai viņa tā dēvēto sieviņu, kas esol apslimusi ar gripu, šis troksnis būs padarījis kurlu un, es ceru, uz krietni ilgu lai­ku. - Viņš plati smaidīja, redzēdams, ka Bonds neticībā sarauc pieri.

Metiss atsēdās uz gultas maliņas un ar īkšķa nagu atplucināja "Caporal" kārbu. Bonds gaidīja.

Metiss, brīdi uzjautrinājies par savu vārdu izraisīto iespaidu, atkal kļuva nopietns.

- Es nezinu, kā viņi par tevi uzzinājuši. Iespējams, ka sēdējuši uz astes jau dažas dienas pirms tam, kad ieradies šeit. Preti­nieks nesnauž. Virs tevis ir apmetusies Muncu ģimene. Viņš ir vācietis. Viņa varētu būt čehiete. Viesnīcas ēka ir veca. Aiz šiem elektriskajiem kamīniem ir skursteņi, kuri netiek lietoti. Tieši šeit, - un viņš iebakstīja ar pirkstu dažus sprīžus virs kamīna dze- gas, - ir paslēpts ārkārtīgi jūtīgs mikrofons. Vadi stiepjas līdz Muncu istabas kamīnam, kur atrodas pastiprinātājs. Viņu istabā ir skaņas uztvērējs un pāris austiņu, ar ku­rām tie pa kārtai klausās. Tieši tāpēc Mun- ca kundzei ir "gripa" un viņa visas maltītes ietur gultiņā, un tieši tāpēc mesjē Muncs šai viesmīlīgajā kūrortā visu laiku apčubina sieviņu istabā, nevis dodas uz pludmali sauļoties vai uz klubu uzspēlēt kādu kāršu partiju.

To visu mēs atklājām tāpēc, ka šeit, Fran­cijā, esam paraduši izturēties ar aizdomām pret jebko. Mūsu paredzējumi apstiprinājās, kad dažas stundas pirms tavas ierašanās iz­pētījam, kas atrodas aiz ši elektriskā kamīna.

Tagad Bonds, aizdomu pilns, piegāja pie kamīna un, appētījis skrūves, pamanīja pazī­mes, kas liecināja, ka ap tām kāds darbojies.

- Bet nu laiks atkal iejusties lomās, - teica Metiss, piegāja pie radio, kas joprojām raidīja akordeona skaņas visiem trim klausītājiem, un izslēdza to.

- Vai mesjē ir apmierināts? - viņš jautā­ja. - Vai ievērojāt, cik tīra skaņa? Vai nav brī­nišķīgs priekšnesums? - Viņš pamāja ar roku un pacēla uzacis.

- Tas ir izcils, - Bonds atbildēja, - es lab­prāt noklausītos līdz galam. - Viņam nāca smiekli, iedomājoties sašutušos skatienus, ar kuriem Munci droši vien patlaban apmainījās savā starpā. - Arī ierīce ir ko vērta. Tieši tādu es biju vēlējies aizvest sev līdzi uz Jamaiku.

Metiss ar sarkastisku grimasi sejā atkal ie­slēdza Romas radiostaciju.

- Tu un tava Jamaika, - viņš novilka, at­sēzdamies uz gultas malas.

Bonds caur pieri pavērās uz Metisu.

- Izlietu ūdeni nesasmelsi, - viņš sacīja. - Liii gan mēs rēķinājāmies ar to, ka maskām būs jākrīt, tomēr cerējām, ka tas nenotiks tik drīz. - Bonds nekādi nevarēja rast notikuša­jam izskaidrojumu. Vai krievi būtu pārtvēruši un atšifrējuši kādu ziņojumu? Ja tā, tad viņš tikpat labi jau tagad varēja sākt pakot manti­ņas un doties mājās, jo pastāvēja risks tikt atmaskotam visnegaidītākajā brīdī.

Likās, ka Metiss nolasījis viņa domas.

- Šaubos, vai šifrs ir bijis krieviem pa spē­kam, - viņš sprieda. - Tomēr mēs jau infor­mējām Londonu, un tas tiks nomainīts. Nelie­la dunka ribās tikai nāks par labu tavai vese­lībai. - Viņš ķircinoši pasmaidīja. - Bet nu ķersimies pie lietas, kamēr mūsu dārgajiem "Compagnons" vēl pietiek elpas.

- Vispirms, - viņš teica, dziļi ievilkdams "Caporal" dūmu, - tev būs liels prieks par Otro numuru. Viņa ir īsta daiļava. - Redzot Bondu saraucam uzacis, Metiss atkārtoja: - Patiesi izcili skaista, - un, apmierināts ar sarunbiedra reakciju, turpināja. - Viņai ir melni mati, zilas acis un satriecoši… khm… apaļumi. Visur, kur vajag, - viņš vēl piebil­da. - Starp citu, šī dāma ir radiotehniķe. kas, protams, nevienam vīrietim nevar lik- l ies pārāk interesanti, toties lieliski atbilst radiotirgotāju firmas direktora palidzes lo­mai. It sevišķi tagad, kad šeit vienkop tik daudz biezu maciņu, kuriem piedāvāt mūsu jaunāko produkciju. - Tad, no jauna pa­smaidījis, viņš piebilda: - Mēs abi pa vasaru apmetisimies šajā viesnīcā, un, ja tavs ra­dioaparāts nestrādās, kā nākas, palīdziba nebūs tālu jāmeklē. Visas jaunās ierīces pa­rasti pirmajās dienās jāpieregulē. Dažkārt ari naktīs, - viņš piebilda, daudznozīmīgi pa­mirkšķinājis.

Bonds, savukārt, nemaz neizskatījās uz­jautrināts.

- Kāda velna pēc viņi atsūtijuši sievieti? - viņš sašutumā protestēja. - Mani gaida darbs, nevis kaut kāds muļķīgs izpriecu brauciens.