JANS FLEMINGS - KAZINO ROYALE

Metiss viņu pārtrauca.

- Nomierinies, dārgo Džeims! Driz pats varēsi novērtēt viņas profesionalitāti un to, ka pret vīriešiem šī dāma ir auksta kā ledus. Franču valodā viņa runā bez akcenta un ar darāmo tiks galā aizsietām acīm. Izvēlētā lo­ma ir nevainojama, pie tam es esmu visu nokārtojis tā, ka viņa tev piebiedrosies pavi­sam neuzkrītoši. Kuram gan varētu likties pretdabiski tas, kas tu šeit esi iepazinies ar simpātisku meiteni? Tāds izskatīgs un tem­peramentīgs Jamaikas miljonārs, - viņš cie­nīgi ieklepojās, - tieši viens pats izskatītos aizdomīgi.

Bondam negribīgi nācās piekrist.

- Vai mani gaida vēl kādi pārsteigumi? - viņš aizdomīgi norūca.

- Nekā īpaša, - Metiss attrauca. - Le Chiffre ir iekārtojies savā villā. Ta atrodas apmēram desmit jūdzes lejāk gar krastu. Viņam visur seko divi miesassargi. Izskatās, ka tie puiši savu darbiņu pieprot. Viens no viņiem manīts viesojamies nelielā pansijā, kur tikās ar trim samērā briesmīga paskata tipiem. Iespējams, ka tie pieder pie kāda no­ziedzīga grupējuma. Dokumenti viņiem ir kārtībā - tie uzdodas par čehu izcelsmes bez­pavalstniekiem, bet viens no mūsu vīriem zi­nāja teikt, ka viņi savās istabās esot sarunā­jušies bulgāru valodā. Tādus šeit nevar sa­stapt pārāk bieži. Viņus noligst cīņām pret turkiem un dienvidslāviem. Viņi ir stulbi, bet paklausīgi. Krievi tos izmanto kā pasūtījuma slepkavas vai kā aizsegu bīstamās kaujas operācijās.

- Sirsnīgi pateicos. Nezin, kas no tā tiks man? - Bonds pajokoja. - Vai ir vēl kas?

- Nē. Pirms lenča atnāc uz viesnīcas "Her- niiiage" bāru. Es tevi iepazīstināšu ar Otro numuru. Ielūdz meiteni vakariņās, un būs gluži saprotami, ja vēlāk viņa pavadīs tevi uz kazino. Ari es tur būšu, bet tu to nemanīsi. Ar mani kopā būs pāris sakarīgu puišu, un pa visiem mēs tevi pieskatīsim. Ak, jā, Londo­na lika tevi informēt, ka šajā viesnicā uzturas ari kāds amerikānis, vārdā Leiters. Tas ir CIP puisis no Fontenblo. Viņš man šķiet tā nekas. Varbūt noderēs.

Bonds apsēdās pie loga, lai apkopotu do­mas. Metisa teiktais bija to satriecis. Viņš tie­šām bija izgāzies. Viņu izsekojuši īsti profe­sionāļi. Iespējams, ka viņu centīsies novākt, pirms tas būs paguvis mēroties spēkiem ar Le Chiffre pie spēļu galda. Krieviem nav nekādu muļķīgu aizspriedumu attiecībā uz nogalinā­šanu. Un tad vēl ši sieviete. Viņš nopūtās. Sievietēm vairāk piedienēja izklaidēties. Dar­bā viņas pinās pa kājām, jauca biznesu ar seksu un jūtām un vienmēr bija tik emocio­nālas. Tās allaž bija jāpieskata, lai ar viņām nenotiktu nekas ļauns.

- Maita! - Bonds nolamājās, atcerēdamies Muncus, un vēlreiz atkārtojis: - Maita! - izgā­ja no istabas.

Kad Bonds atstāja viesnīcu "Splendide", pulkstenis nebēdnīgi dimdināja divpadsmito stundu. Gaisā varēja just spēcīgo priežu un mimozu smaržu, bet ielas otrā pusē gozējās kazino svaigi laistītie dārzi ar baltajiem grants celiņiem un taciņām. Tāda ainava li­kās vairāk piemērota izsmalcinātai operteātra gaisotnei, nevis azartspēļu atmosfērai ar vi­sām tur notiekošajām melodrāmām.

Saule zvilnēja debesjumā, un likās, ka it visur uzvaru svin jautrība un optimisms, jo mazā piejūras pilsētiņa, atkopusies no laika griežos piedzīvotajām nepatikšanām, nu cerī­gi vērās preti rītdienai, gaidot iestājamies jau­nu prieka un pārticības ēru.

Rojāla-Lezo, kas atrodas pašā Sommas upes malā, kur sākas krasta līnija ar tās glu­dajām dienvidu Pikardijas pludmalēm un aiz­stiepjas līdz Havrai, pakāpeniski pārtopot Britānijas klintīs, bija piedzīvojusi gandrīz to pašu likteni, ko Truvila.

Sākumā Rojāla (bez Lezo) bija tikai mazs zvejnieku ciematiņš, kas vēlāk, Otrās Impēri­jas laikā, tieši tāpat kā Truvila, neticami ātri izvērtās elegantā pludmales kūrortā. Tomēr - tāpat kā Dovila iznīcināja Truvilu, pēc ilga panīkuma perioda Letukē tiešām nogalināja Rojālu.

Gadsimtu mijā, kad mazajai piejūras pilsē­tiņai klājās samērā grūti, kalnos aiz Rojālas ti­ka atrasts pazemes avots, un sēra līmenis ta­jā, kā vēlāk atzina, esot tieši tāds, kāds nepie­ciešams aknu slimību ārstēšanai. Tā bija lie­liska ziņa, jo modē nāca apvienot veseļošanās kūres ar atpūtas priekiem, un, tā kā gandrīz visi franči sūdzas par savām aknām, Rojāla ātri pārtapa par Rojālu-Lezo [16] , tomēr minerāl­ūdens "Eau Royale" [17]slaidajās garkakļu pu­delēs pat tad lika atturīgi pieminēts viesnīcu un restorānu ēdienkaršu pašās beigās.

Un, patiesi, ilgi tas neizturēja konkurences cīņā ar "Vichy", "Perrier" un "Vittel". Vēlāk sā­kās tiesu procesi, kas, kā zināms, nes finan­siālus zaudējumus jebkurai no pusēm. Iespē­jams, tieši šie strīdi bija patiesais iemesls tirdzniecības apjomu kritumam, kas noveda pie tā, ka beigu beigās "Eau Royale" pirka vairs tikai vietējie patrioti. Rojāla atkal bija ;i(karīga tikai no franču un angļu ģimenēm, kas ieradās šeit pavadīt vasaras atvaļināju­mu, bet ziemā pilsētiņa pārtika no ienāku­miem, kurus deva zvejas osta, un tiem gra­šiem, kas iekrita eleganti noplukušā kazino kasē no spēļu galdiem Letukē.

Baroka stilā ierīkotajam kazino "Royale" patiesi piemita kaut kāda burvība. Varbūt tās bija Viktorijas laika elegances paliekas, kas piesaistīja Parīzes sindikāta uzmanību, un vi­ņi savas kaprīzes dēļ 1950. gadā šeit iztērēja paprāvu naudas summu.

Tagad Braitona bija atkopusies no kara se­kām, Nica tāpat. Nostalģiskā tieksme pēc zel­ta laiku vēriena varēja rast izpausmi.

Kazino tika pārkrāsots baltā krāsā ar zelta rotājumiem, kāds tas bijis sākumā, bet istabās ar jaunām blāvi pelēkām tapetēm parādījās vīnsarkani lampu abažūri un paklāji. Pie gries­tiem tika piekarināti milzu svečturi. Atkal tika iekopti dārzi, atkal darbojās strūklakas pie abām lielākajām pilsētas viesnīcām - "Splendi- de" un "Hermitage". Tur tagad visu berza, spodrināja un pārkārtoja.

Mazā pilsētiņa un vieux-port [18]izmocīja sveicinošu dežūrsmaidiņu savās rētainajās sejās, un galvenā ieliņa mirdzināja jautras vitrīnas ar lieliskākajiem Parīzes juvelieru un modes salonu piedāvājumiem, vilinot vēl ci­tus pārdotgribētājus izmantot vieglprātīgajā tūrisma sezonā piedāvātos īpaši izdevīgos īres noteikumus.

Pa to laiku kādam bija izdevies pieglaimo­ties Muhameda Ali sindikāta cilvēkiem, lai tie izmēģina roku kazino spēlēs uz īstām vīru likmēm, un "Sociētē des Dains de Mer de Ro- yale" cerēja, ka nu beidzot Letukē atgūs kādu dalu no tās naudas, kuru tai bija atvīlusi pludmale.

Stāvot, saules apspīdētam, uz dzidrā, mir­dzošā fona, Bondu pārņēma sajūta, cik sa­ņemtais uzdevums ir neiederīgs un svešs šai videi, un paša izlikšanās šķita kā pliķis sejā īstiem aktieriem, kuru profesijas brālis viņš patlaban it kā bija.

Bonds noskurinājās, it kā nokratot traucē­jošo neveiklības sajūtu, un devās uz garāžām viesnīcas otrā pusē. Viņš bija nolēmis pirms tikšanās "Hennilage" bārā apmest likumu gar krastu līdz Le Chiffre villai un tad atpakaļ pa ceļu, kas pirms nogriešanās uz viesnīcu sa­stapās ar route nationale [19]un veda uz Parīzi.

Bonds savu 4,5 litru bentliju bija nopircis 1933. gadā gandrīz nelietotu un uzturējis tei­camā kārtībā visus kara gadus, jo auto bija viņa vaļasprieks. Arī tagad viņš to katru gadu turpināja vest uz tehnisko apkopi Londonā, kur bijušais "Bentley" firmas mehāniķis, kurš tagad strādāja autoservisā netālu no Bonda Čelsijas dzīvokļa, par to rūpējās ar apskauža­mu uzcītību. Bonds parasti vadīja mašīnu ātri un droši, izbaudīdams gandriz juteklisku tīk­smi. Šis neuzkrītoši pelēkais auto ar paceļamo jumtu bez mazākās piepūles sasniedz deviņ­desmit un - nepieciešamības gadījumā - pat simt trīsdesmit jūdzes stundā.