JANS FLEMINGS - KAZINO ROYALE

Bonds mēģināja nomierināties, lai būtu gatavs gaidāmajai spēļu partiju virknei, kas

•Zosu aknu pastēte. "Juras vēzis. •"Sarkanais un melnais.

varēja vilkties gandrīz visu nakti. Trijos viņš pie sevis bija uzaicinājis masieri. Kad lenča trauki bija novākti, viņš apsēdās pie galda un vienkārši skatījās laukā pa logu uz jūru tik il­gi, līdz pie durvīm atskanēja klauvējieni. Izrā­dījās, ka masieris ir zviedrs.

Viņš darbojās ap Bondu klusēdams, sākot ar kāju pēdām un virzoties augšup lidz sprandai, lai izlīdzinātu visus saspriegto ner­vu un muskuļu mezglus, kas pēc piedzīvotā vēl ik pa brīdim raustījās. Pat garie nobrāzu- mi uz pleciem un sāniem pārstāja smelgt, un, kad zviedrs bija aizgājis, Bonds iegrima ciešā miegā.

Viņš pamodās vakarā un jutās pilnīgi mundrs.

Pēc vēsas dušas Bonds devās uz kazino. Lai gan pārdzīvotais bija laupījis noskaņoju­mu spēlēt, vajadzēja saņemties un atgūt tādu stāvokli, kad vienlaicīgi darbojas gan analītis­kais prāts, gan intuīcija, gan iedzimtais tem­peraments. Bonds apzinājās, ka tie ir viņa visvērtīgākie trumpji, kas palīdzēja būt veiksmīgam spēlmanim.

Bondam vienmēr bija piemitis azartis- kums. Viņš milēja klausīties, kā krītot liegi noskan kārtis, un pāri zaļajiem galdiem vērot it kā bezkaislīgās sejas, kas tomēr slēpa sa­traukumu. Viņam patika eleganti atturīgais kāršu istabu un kazino zāļu komforts ar ērta­jiem krēslu rokubalstiem, uz kuriem varēja novietot šampanieša vai viskija glāzi, mierīgais un prasmīgais viesmīļu darbs. Viņu uzjautri­nāja tas, ka ruletei un kārtīm bija savs lē­mums, kam piešķirt, kam atņemt, - tie sprieda tiesu pēc saviem kritērijiem. Viņam tikās gan spēlēt, gan vērojot lemt, kā viņš būtu rīkojies citu spēlētāju vietā, tāpat ari pārdzīvot brīžus, kad jāsaka izšķirīgais "jā" vai "nē", apzinoties, ka parasti izredzes laimēt ir puse uz pusi.

Tomēr visvairāk viņam patika tieši tas, ka iznākumā katrs varēja vainot vienīgi pats se­vi. Veiksme šeit bija vergs, nevis kungs. Veiksmi varēja palaist garām vai noķert aiz svārku maliņas. Šeit jāsaprot un jāiegaumē viens - vislielākais grēks būtu kādu tur, aug­šā, vainot par gājienu, kuru tu pats izdari šeit, apakšā. Sava veiksme katram jāmil tā­pat kā cilvēks - ar visiem trūkumiem. Bonds veiksmi uztvēra kā sievieti, kuru var maigi pierunāt un nežēlīgi pakļaut, bet ne kā sa­biedroto vai tiesnesi. Tomēr viņš bija pietie­kami godigs pats pret sevi, lai atzītu, ka ne sievietes, ne veiksme viņam līdz šim nebija centušās nodarīt pāri, un nojauta, ka var pienākt brīdis, kad vai nu veiksme, vai arī sieviete viņu piespiedis nomesties ceļos. Kad tas notiks, viņa seja droši vien izskatīsies tik­pat muļķīga, kā citiem, kurus viņš šeit ne­skaitāmas reizes bija vērojis, jo, tāpat kā tiem, viņam būs jāizšķiras, vai solīt maksu par to, ko jau pēc brīža var pazaudēt.

Tomēr šajā jūnija novakarē Bonds - vēl pilns pārliecības un priecīgu gaidu - cauri kasei iegāja šalle privēe un samainīja miljons franku pret piecdesmit tūkstošu čipiem, bet pēc tam apsēdās pie ruletes galda ar numuru 1 blakus chefcle partie.

Bonds paņēma no chef karti, uz kuras tas bija atzīmējis izspēlētos ciparus, un vēroja, kā ripo bumbiņa, jo spēles seanss bija sācies jau pulksten trijos. Viņš tā rīkojās vienmēr, lai gan no galvas zināja, kā tiks griezts rats un kā ripos bumbiņas, iekrizdamas kādā no numurētajām bedrītēm. Tomēr katra spēle bi­ja unikāla, un katra no tām sākas 110 jauna, kad krupjē, labajā rokā paņēmis ziloņkaula bumbiņu, ar to pašu roku satvēris vienu no ruletes riteņa četriem spieķiem, iegrieza to pulksteņrādītāja virziena. Atlika vēl trešā kustība ar to pašu roku - raidīt bumbiņu pa ārējo josliņu pretēji pulksteņrādītāja virzie­nam un rata kustībai.

Neapšaubāmi, ka viss šis rituāls un visi mehāniskie sīkumi - pats rats, numurētās bedrītes un cilindrs - laika gaitā tika pārman­toti un uzlaboti tādā mērā, ka bumbiņas skrējienu nevarēja ietekmēt ne kāda īpašās prasmes, ne krupjē, ne arī rata slīpums. To­mēr, neskatoties uz to, spēlmaņu vidū bija saglabājies paradums - un ari Bonds to nelo­kāmi ievēroja - pierakstīt visu spēles gaitu un vadīties pēc novērotajām tendencēm. Viņš, piemēram, atzīmēja un par svarīgu uzskatīja sakritību, kad divos seansos atkārtojās viens un tas pats skaitlis vai arī vairāk nekā četri pāra cipari pēc kārtas.

Bonds tādēļ gan neaizstāvēja viedokli, ka regulāri būtu jātrenējas pie spēļu galdiem, bet turējās pie uzskata - jo vairāk pūļu un iz­domas tiek ieguldīts spēlē, jo vairāk no tās var saņemt.

Pie minētā galdiņa gan triju stundu laikā, kopš bija sākusies spēle, nekādu ievērības cienīgu sakritību nevarēja saskatīt, ja nu vie­nīgi to, ka neviens nav licis uz beidzamo du­ci [22] . bonds parasti izvēlējās spēlēt pret pašu ruleti un spēlēt pretēji, nekā katrā no saviem iepriekšējiem gājieniem, kā ari sākt jaunu kursu tad, kad bija uzkritusi nulle. Un tā viņš nolēma izspēlēt vienu no saviem iecienītāka­jiem manevriem un likt maksimumu - simts tūkstošus franku - uz diviem pirmajiem du­čiem. Tādējādi viņš bija noklājis divas trešda­ļas no galda (bez nulles), un, tā kā duči dod izredzes ar divi pret viens, viņš varēja vinnēt simttūkstoš franku ikreiz, kad uzkrita skaitlis, kas ir mazāks par divdesmit pieci.

Viņš bija vinnējis sešos no septiņiem gā­jieniem un zaudēja, kad uzkrita trīsdesmit- nieks. Tīrā peļņa bija četrsimt tūkstoši franku. Astoto gājienu viņš izlaida. Uzkrita nulle. Bonds to uzskatīja par zīmi, ka var turpināt, un, pieņemdams skaitli trīsdes­mit par ceļa rāditāju uz pēdējo duci, izlē­ma šoreiz likt uz pirmo un pēdējo, līdz bija divreiz vinnējis. Desmit metienu vēlāk div­reiz uzkrita vidējais ducis, kas maksāja vi­ņam četrsimt tūkstošus franku, tomēr no galda viņš piecēlās ar vienu miljonu franku kabatā.

Tūlīt pēc tam, kad Bonds bija sācis likt uz maksimumu, ap galdu sapulcējās par vi­ņa spēli ieinteresējušies ļaudis. Tā kā tiem likās, ka veiksme šim vīram uzmetusies par sabiedroto, pāris citu cilvēku lika uz Bonda izvēli - gluži kā mazās loču zivis, kas seko plēsonīgai haizivij. Kāds, kurš sēdēja pretī un izskatijās pēc amerikāņa, izturējās nepa­rasti draudzīgi un īpaši priecājās par Bonda veiksmēm. Viņš jau pāris reižu bija uzsmai­dījis no pretējās puses un pārāk uzkritoši atdarināja Bonda darbības, uzlikdams divas desmit tūkstošus vērtas likmju kartītes tieši pretī Bonda lielākajām. Kad Bonds piecēlās, arī viņš atbīdīja savu krēslu un jautri uz­sauca:

- Paldies par ceļa rādīšanu! Laikam esmu parādā vienu dzērienu. Vai varu uzaicināt piebiedroties man bārā?

Bonds nojauta, ka šis vīrs varētu būt no CIP. Viņš pasvieda vienu desmit tūkstošus vērto kartīti krupjē, bet otru zāles pārzinim un, tuvojoties bāram, bija jau gandrīz pārlie­cināts par sava pieņēmuma pareizību.

- Mani sauc Fēlikss Leiters, - paziņoja amerikānis. - Priecājos iepazīties.

- Esmu Bonds. Džeimss Bonds.

- Ak tā, - jauniegūtais paziņa smaidot no­teica, - bet tagad palūkosimies, ar ko mēs to varētu atzīmēt.

Bonds ieteica Leiteram nogaršot savu iemī­ļoto kokteili un sāka uzmanīgi sekot bārmeņa rosībai.

- Būs nepieciešams sausais "Mārtiņi", - viņš teica, - viens mēriņš, kas jāielej dziļā šampa­nieša glāzē.

- Oui, monsieur. [23]