JANS FLEMINGS - KAZINO ROYALE

- Tas nav viss. Piejauciet tam trīs daļas "Gordona", vienu daļu degvina un pusi "Kina Lillet". To visu labi sakratiet kopā ar ledu un beigās pievienojiet plānu citrona šķēliti. Vai iegaumējāt?

- Protams, mesjē. - Bārmenim, šķiet, pati­ka šī ideja.

- Dieviņ, tētiņ, tas tik būs dzēriens, - no­brīnījās Leiters.

Bonds iesmējās.

- Kad ir… hm… kā lai saka… nepieciešams koncentrēties, - viņš mēģināja paskaidrot, - es pirms vakariņām nekad nedzeru vairāk par vienu glāzi. Toties dzērienam ir jābūt ilgi bau­dāmam, ļoti stipram, ļoti aukstam un ļoti labi sajauktam. Man nepatīk dzert no sīkām glāzī­tēm, vienalga, kas tajās ieliets. Šis dzēriens ir mans izgudrojums. Es droši vien to patentē­šu, kad būšu izdomājis nosaukumu.

Viņš uzmanīgi vēroja, kā nosvīda dziļā glā­ze, kad tajā ielija aukstais, bāli zeltainais dzē­riens, kurā bija ieklīduši sīki gaisa burbulīši, kad tas tika maisīts šeikerī. Tad Bonds pa­sniedzās pēc glāzes un lēni izbaudīja pirmo, lielo malku.

- Teicami, - viņš atzinīgi bilda, - tomēr, ja jūs tam būtu pievienojis graudu degvīnu, ne­vis to, kas gatavots no kartupeļiem, garšotu vēl lieliskāk.

- Bet nekļūsim sīkumaini, - viņš sazvēr­nieciski teica bārmenim. Tas plati pasmaidī­ja. - Mēs taču nevēlamies nodarboties ar ma­lu skaldīšanu.

Leiteram dzēriens garšoja.

- Jums acīmredzami padodas lietas, kur visu izšķir precizitāte, - viņš atzinīgi teica, kad abi ar glāzēm rokās pārvietojās uz telpas stūri. Tad paklusāk piebilda: - Varbūt jūs va­rētu to nosaukt par Molotova kokteili, par go­du tam, ka vienu tādu šopēcpusdien jau esat nobaudījis.

Bonds iesmējās. Tad viņi apsēdās.

- Redzēju, ka zināmā vieta ir norobežota ar vi īvēm un mašīnām to nākas apbraukt pa iet­vi. Ceru, ka tas nav atbaidījis ļaudis ar bieza­jiem maciņiem.

- Cilvēki ir noticējuši stāstam par komu­nistu savstarpējiem rēķiniem, bet daži domā, ka uzsprāgusi gāzes caurule. Visi apsvilušie koki pa nakti tikšot nozāģēti, un, ja viņi strā­dās tikpat cītīgi kā Montekarlo, tad rit no rīta nekas vairs neliecinās par šodien notikušo.

Leiters izslidināja no "Chesterfield" paciņas vienu cigareti.

- Priecājos, ka esam vienā komandā. - Viņš ielūkojās dzēriena glāzē. - Bet visvairāk es priecājos par to, ka jūs neuzspēra gaisā. Mū­su puse ir loti ieinteresēta pozitīvā lietas iznā­kumā, un es domāju, ka mūsējie vērtē to tik­pat augstu kā jūsējie. Arī par avantūru viņi to neuzskata. Patiesībā Vašingtona griež zobus, ka viņiem pašiem tas nebija ienācis prātā. Jūs jau zināt, kāda mēdz būt priekšniecība. Nedomāju, ka jūsējā Londonā īpaši atšķirtos no manas.

Bonds piekrītoši pamāja.

- Tiem vienmēr drusku skauž, ja otram kaut kas izdodas, - viņš atzina.

-Jebkurā gadījumā, esmu jūsu rīcībā. Do­siet man ziņu, kad jums būs nepieciešama palīdzība. Lai gan Metiss ar saviem puišiem te jau visu kontrolē, tomēr arī ar mani varat rēķināties jebkurā brīdī.

- Es pratīšu novērtēt jūsu atbalstu, - Bonds teica. - Pretinieks mani jau ir sazimējis, un es nebrīnītos, ja tie būtu atšifrējuši ari jūs un Metisu. Spēlīte ir sākusies, un lidzekļi tajā diez vai tiks taupīti. Labi, ka Le Chiffre patiesi ir tādā izmisumā, kā mēs domājām. Pagai­dām gan nekādu konkrētu uzdevumu nedo­šu, tomēr būtu labi, ja šovakar jūs paliktu kazino. Man ir asistente Lindes jaunkundze. Jūs varētu pakavēt viņai laiku, kad es pats būšu sācis spēlēt. Viņas dēļ jums nebūs jā­kaunas. Ļoti glīta meitene. - Viņš uzsmaidīja Leiteram. - Pie viena jūs varētu pavērot preti­nieka ieroču vīrus. Es gan šaubos, vai viņi šeit, telpās, kaut ko uzsāks, bet drošs paliek drošs.

- Uzdevums ir kā radīts man, - teica Lei- ters. - Pirms sāku strādāt šajā organizācijā, es dienēju jūras kājniekos, ja jums tas kaut ko izsaka. - Šajos vārdos Bonds saklausīja tādu kā lūgumu pēc atzinības.

- Protams, tas daudz ko izsaka, - viņš ap­liecināja.

Izrādījās, ka Leiters ir no Teksasas. Kamēr viņš stāstīja par savu darbu NATO Apvienota­jā izlūkošanas štābā un grūtībām, ar kādām nācies saskarties, lai uzturētu stabilitāti or­ganizācijā, kur kopā darbojās tik dažādu tau­tību cilvēki, Bonds nodomāja, ka amerikāņi ir jauki ļaudis un ka paši jaukākie laikam ir no

Teksasas.

Fēlikss Leiters bija apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs, gara auguma, kalsns vīrs smalkiem kauliem. Viņa vieglais iedeguma krāsas uzvalks brīvi karājās uz auguma kā uz pakaramā, atgādinot Frenka Sinatras apģēr­bus. Lai gan Leitera runa un kustības bija lēnas, varēja nojaust, ka šis vīrs spēj rīkoties ari spēji un dzelžaini, sagādājot nopietnas ne­patikšanas pretiniekam. Viņa pār galdu salī­kušais stāvs atgādināja piekūnu, kas ar savu spēcigo knābi ir sagatavojies negaidīti uz­brukt laupījumam. Ari sejas izteiksme ar aso zodu, izcilnajiem vaigu kauliem un greizo muti atbilda šim tēlam. Leiteram bija zaļga­nas, ieslīpas acis, kuras viņš mēdza samiegt gluži kā kaķis, jo bija paradis vairīties no pa­ša vienā laidā kūpināto cigarešu dūmiem. Re­dzot krunciņas, kas no miegšanas bija uz mūžu iegūlušas acu kaktiņos, likās, ka vīrietis smaida vairāk ar acīm, nekā ar muti. Salmu krāsas matu ērkulis vērta viņa izskatu puicis­kāku un kontrastēja ar seju. Lai gan Leiters diezgan atklāti stāstīja par saviem pienāku­miem Parīzē, Bonds drīz vien pamanīja, ka tas nekad nepiemin amerikāņu kolēģus Eiro­pā vai Vašingtonā, jo laikam organizācijas in­tereses vērtēja daudz augstāk nekā Ziemeļat- lantijas sabiedroto. Bondam viņš patika.

Kamēr Leiters tukšoja nākamo viskija glāzi, Bonds paspēja viņam pastāstīt par Munciem un savu īso šīrīta izlūkbraucienu gar krastmalu. Bija jau pusastoņi, un viņi nolēma, ka laiks doties uz viesnīcas pusi. Pirms abi pameta kazino, Bonds noguldīja caisse* visu savu kapitālu, kas sastāvēja no divdesmit četriem miljoniem, atstājot kaba­tā tikai dažas naudaszīmes sīkiem izdevu­miem.

Tuvojoties "Splendide", viņi redzēja, ka strādnieku brigāde jau rosās ap bumbas eks­plozijas vietu. Vairāki koki bija izcelti ar vi­sām saknēm, un vietējās pašvaldības norīko­to speciālo mašīnu šļūtenes mazgāja bulvāri un ietves. Bumbas izrautais krāteris bija pa­zudis, un tikai nedaudzi ziņkārīgie apstāju­šies vēroja šo rosību. Bonds nodomāja, ka droši vien tāda pati plastiskā operācija tika izdarīta pie "Hermitage" un veikaliem, kuri bi­ja pazaudējuši logus.

"Kase.

Rojāla-Lezo atkal mierīgi gulēja siltajā, zi lajā dūmakā.

- Kā labā darbojas concierge? - vaicāja Leiters. Bonds to nezināja un tā arī pateica.

Ari Metiss neko nebija izdibinājis. "Ja tu nevari uzpirkt concierge pats, tad tas nozīmē, ka viņu jau ir pasteidzies uzpirkt kāds cits. Visi concierges ir piekukuļojami. Tā nav viņu vaina, jo viņi tiek apmāciti visus viesnīcu klientus, izņemot maharadžas, uzskatīt par potenciāliem krāpniekiem un zagļiem. Viņiem tava veselība rūp tikpat maz kā krokodiliem." Bonds šo Metisa teikto bija atminējies bridi, kad concierge ieskrēja pie viņa apjautāties, vai kungs esot atguvies pēc nelaimīgā pēc­pusdienas atgadījuma. Bondam bija licies, ka labāk būs, ja viņš teiks, ka jūtas vēl mazliet nedroši. Ja šī ziņa nāks ausis pretinieka izlū­kiem, tad Le Chiffre droši vien uzsāks spēli jau šai pašā vakarā, maldīgi domādams, ka sāncensis nav formā. Concierge bija piedāvā­jis atsūtīt kādas zāles, kas varētu palīdzēt Bondam ātrāk atlabt.