Jans Flemings - DOKTORS NĒ

Jans Flemings

DOKTORS "NĒ"

Tieši pulksten sešos vakarā, kad saule zeltainā ielokā laidās lejup aiz Zilā kalna, bet violets nokrēslis izpletās pār Ričmondas ielu, elegantajās pļaviņās namu priekšā sāka čirkstināt sienāži un kurkstēt vardes.

Šī platā un tukšā iela neizdvesa citas skaņas. Lielo vil­lu bagātie īpašnieki — banku direktori, uzņēmumu vadī­tāji un svarīgi ierēdņi — jau no pieciem bija mājās un apsprieda pēdējos jaunumus ar saviem mājiniekiem, gā­ja dušā un pārģērbās: pati aristokrātiskākā Kingstonas iela it kā pamira, un tikai pusstundu vēlāk to atdzīvinās uz kokteiļvakariem uzaicināto ļaužu plūsma.

Ričmondas iela ir visgreznākā Jamaikā Pamatīgos, veclaiku stilā celtos namos, kurus ieskauj brīnišķīgi, varbūt pat pārāk gleznaini dārziņi, dzīvo pilsētas pati iz­smalcinātākā publika. Šī garā tīrā un mierīgā iela atrodas sāņus no automaģistrālēm

Vislepnākā Ričmondas ielas ēka ir liela trīsstāvu māja, kuras divus augšējos stāvus apjož plašas baltas veran­das. Tā slejas ielas austrumu pusē pie krustojuma Uz ieeju ar klasikas stilā būvētām kolonnām ved baltām smiltīm nokaisīta aleja. Tā šķērso zaļas pļaviņas un teni­sa kortus Tas ir Karaliskais klubs — Kingstonas sabied­riskās dzīves Meka. Svešiem te nav ko meklēt Augstā­kās klases administrācija un personāls, bet virtuve un restorāns — paši labākie visā reģionā.

Gandrīz katru vakaru šajā stundā pie kluba piebrauc četras mašīnas, kas pieder četriem bridžistiem, kuri šeit sapulcējas precīzi pulksten piecos un spēlē līdz pusnak­tij. Pēc automobiļiem var pārbaudi! laiku.

Mašīnu īpašnieki (ievērojot kārtību, kādā tās parasti izvietojas gar ietvi) ir Kārību baseina Aizsardzības spēku virspavēlnieks, pilsētas krimināl'ietu vadošais advokāts un Kingstonas universitātes matemātikas profesors. Pē­dējā mašīna šajā rindā vizina Kārību reģionālās kontroles dienesta virsnieku vai — vienkārši sakot — Lielbritānijas Slepenā dienesta vietējo rezidentu.

Vēl nebija pat ceturksnis uz septiņiem kad Ričmon­das ielas klusums tika pārtraukts Trīs nabadzīgi aklie, apgājuši apkārt stūrim lēnā gaitā pa ietvi steberēja uz kluba pusi. Tie bija čigroesi — ķīniešu nēģeri. Pēc izskata stipri puiši, lai gan mazliet sakumpuši — viņi soļoja zosu gājienā, švīkādami kājas un klaudzinādami pret asfaltu baltas nūjas. Pirmais zilās brillēs, kurš droši vien onentē- jās labāk par visiem, piedevām vēl kreisajā rokā turēja skārda bundžu. Otra aklā labā roka turēja pirmā gājēja plecu, trešā aklā labā roka — otra gājēja plecu. Diviem pēdējiem acis bija aizvērtas. Visi trīs bija tērpušies skran­dās. galvās — cepures ar ļoti gariem nagiem. Viņi klusē­dami virzījās pa ielas ēnas pusi, varēja dzirdēt tikai ceļa- spieķu klaudzienus pret asfaltu.

Spēļu salonā spēlmanis pastiepa tumsnēju roku un atklāja četras kārtis.

— Simt — Strengveizs teica. — Un deviņdesmit

Viņš pameta acis pulkstenī un piecēlās.

— Tavs gājiens, Bil es atgriezīšos pēc divdesmit minūtēm. Pasūtiet kaut ko iedzert Man kā parasti.

Bils Templers — Aizsardzības spēku virspavēl­nieks — mazliet pasmaidīja piešķindināja zvaniņu un savāca kārtis.

— Velns parāvis, ātrāk! Tu vienmēr nozudi, ja kādam sāk veikties.

Katru vakaru ceturksni uz septiņiem Strengveizs, par nepatiku saviem partneriem pārtrauca spēli. Pat partijas kulminācijas brīdī viņš bija spiests doties uz ofisu — uz sakaru seansu. Tas kaitināja partnerus, taču Strengveizs bija kvarteta neatņemama daļa Neviens no viņiem nezi­nāja, kas tie bija par sakariem, un neviens viņam par tiem nevaicāja. Strengveizam bija delikāts darbs, un viņa darīšanās nejaucās Viņš reti kad bija prom ilgāk par div­desmit minūtēm un ar trijotnes mēmu piekrišanu saņē­ma piedošanu par savu īslaicīgo dezertēšanu, pasūtī­dams visiem dzeramo.

Patiesībā Strengveizam šīs minūtes daudz ko nozī­mēja Katru dienu pusseptiņos viņš pārraidīja pārskatus un saņēma uzdevumus. Protams, tas nenotika tajās rei­zēs, kad dienesta darīšanās viņš apceļoja valsti. Kaut gan — par to jau zināja. Ja viņam neizdotos nodibināt sakarus, tad eksistēja otrs seanss — «zilais» — septi­ņos, un pēdējais — «sarkanais» — pusastoņos. Ja viņa raidītājs klusētu arī tad, Londonā to saprastu kā trauksmi un situācijā nekavējoties iejauktos Trešā nodaļa, kurai bija pakļauts Strengveizs.

«Zilais» seanss aģentam bija nepiedodama nolaidība arī tad, ja viņa «rakstiskais paskaidrojums» izrādītos ne­vainojams. Londona visu bija iekārtojusi tā, lai seansi ar aģentiem visās valstīs notiktu pēc stingra grafika, un ma­zākais šī grafika pārkāpums, ko izraisījis papildseanss, iz­pildītājam draudēja ar nopietnām nepatikšanām. Stren­gveizam nebija nādes pārciest «zilā» seansa radīto pa­zemojumu, nemaz nerunājot par «sarkano», un, protams, viņš nekad netika pārbaudes

Katru vakaru tieši ceturksni uz septiņiem Strengveizs šķērsoja ar sarkankoku izrotāto hollu, iesēdās mašīnā un pēc desmit minūtēm jau bija Zilā kalna pakājē — ērtā namā ar skatu uz ostu. Sešos divdesmit piecās viņš ie­gāja mājā un aizslēdza durvis. Mis Trublada — bijusī sie­viešu korpusa virsniece, kas oficiāli skaitījās viņa vietnie­ce — ar ierasto punktualitāti jau regulēja raidītāju, kurš bija novietots mazā istabā. Viņa bija uzlikusi austiņas un četrpadsmit megahercu diapazonā raidīja izsaukuma signālu WXN. Uz viņas smailajiem ceļgaliem bija nolikts bloknots stenogrāfiskiem pierakstiem Strengveizs ierī­kojās uz krēsla viņai līdzās, uzkabināja otras austiņas un tieši sešos divdesmit astoņās nomainīja mis Trubladu pie raidītāja gaidīdams senilgoto «pauzi», kas liecināja, ka tūdaļ no Londonas tiks raidīts signāls WXN.

Tas bija stingrs princips, bet Strengveizs — stingru principu cilvēks. Par nelaimi, darbība, ko veic ar metodis­ku pastāvību, kļūst bīstama, ja to uzzina pretinieks.

Strengveizs ātri šķērsoja ar sarkankoku izrotāto vesti­bilu, pagāja garām ar moskīttlklu apkārtajām karaliskā kluba durvīm un, nokāpis pa tris pakāpieniem, nokļuva uz ielas

Viņš soļoja uz mašīnu stāvvietu un nedomāja ne par ko konkrētu, vienīgi izjuzdams tīksmi no vakarīgā gaisa un apziņas, ka viņam iekrituši trīs pīķi Protams, bija vēl arī darbiņš kuru viņam pirms divām nedēļām ar zināmu nevērību bija uzticējis M. Taču viss it kā ritēja labi. Daži sīkumi bija noskaidrojušies. «Bez šaubām daudz kas vēl nav saprotams, tomēr, ja izdosies šo to precizēt ķīniešu kopienā,» Strengveizs prātoja, «tad tiešām varēs nokļūt uz pēdām interesantai lietai»

Neviļus Strengveizs pievērsa uzmanību trim aklajiem Viņi lēnām gāja viņam pretim, un viņus šķīra kādi divdes­mit metri. Strengveizs sprieda: kad viņš tiks fīdz mašīnai, arī šie tipi būs klāt Riebuma pārņemts, viņš sāka taustīt kabatā sīknaudu. Izrādījās, ka tajā bija divi šiliņi. Kad uba­gi bija viņam blakus, Strengveizs aptvēra ka visi trīs ir čigroesi Tas bija dīvaini. Skārda bundžā nošķindēja viņa mestā monēta

— Pateicos, ser, — sacīja pirmais aklais

— Pateicos, — atkārtoja pārējie.

Strengveizs jau turēja rokā mašīnas atslēgas, kad ap­jēdza, ka aklo ceļaspieķj vairs nerībina pret asfaltu. Taču jau bija par vēlu.

No skrandām pavīdēja trīs pistoles ar klusinātājiem Ar pedantisku precizitāti ubagi tās notēmēja Strengveiza mugurā. Gandrīz vienlaikus atskanēja trīs apslāpēti šāvieni. Strengveiza augums strauji paslīdēja uz priekšu, it kā viņam būtu iesists pa muguru tad bezpalīdzīgi no­šļuka uz putekļainā bruģa.