Jans Flemings - DOKTORS NĒ

Bija divdesmit divas minūtes pāri sešiem, kad no Rič­mondas ielas stūra riepas švīkstinādams, iznira melnām lentēm izrotāts drūms katafalks Piebraucis pie trīs uba­giem katafalks strauji nobremzēja bet skrandās tērptie vīri tik tikko paguva pacelt Strengveizu Atvērās aizmugu­res durvis. Nogalināto ievietoja no rupjiem dēļiem dari­nātā zārkā Visi trīs iekāpa furgonā un aiztaisīja zārka vā­ku. Durvis aizcirtās Nēģeri apsēdās uz nelieliem sēdek­ļiem furgona stūros nesteidzīgi piesliedami baltos ceļa- spieķus. Uz sēdekļu atzveltnēm karājās melni sēru pal­traki. Viņi uzģērba tos virsū skrandām, tad norāva beis- bolistu naģenes un to vietā uzlika melnus cilindrus.

Šoferis, arī melnādains ķīnietis nervozi atskatījās

— Braucami — pavēlēja visgarākais no trijotnes palūkojies sava pulksteņa spīdošajā ciparnīcā. — Seši un divdesmit piecas minūtes. Pietika ar trim minūtēm Lielisks grafiks

Katafalks apgriezās un aši aizdrāzās kmstojuma vir­zienā Tad pašāvās pa labi un ar ātrumu piecdesmit kilo­metri stundā svinīgi izbrauca uz ceļa, kas veda uz kal­niem Trīs gluži kā akmenī cirstas figūras sēdēja svarīgi sakrustojušas rokas uz krūtīm.

«WXN izsauc WWW. WXN izsauc WWW_ WWW_ WXN_ WXN_»

Ar labās rokas vidējo pirkstu Mērija Trublada viegli un graciozi spieda raidītāja atslēgu Viņa uzmeta acis pulk­stenim. Seši un divdesmit astoņas minūtes. Strengveizs jau bija nokavējis vienu minūti. Viņa pasmaidīja iztēloda­mās mazu sporta automobili, kurš šobrīd pilnā ātrumā traucas uz mājām Tūdaļ pēc mirkļa atskanēs ātri soļi, tad viņa izdzirdēs, kā durvīs pagriežas atslēga pēc tam viņš, vainīgi smaidīdams, apsēdīsies viņai blakus un, uzli­cis austiņas, pateiks: «Atvaino, Mērij, nekādi nevarēju ie­darbināt to sasodīto mašīnu.» Vai: «Nolādētajai policijai jau sen vajadzēja iegaumēt manu numuru. Mani apturē­ja pie Halfueinas.» Mērija Trublada nocēla no āķa otras austiņas un uzlika līdzās uz krēsla lai Strengveizam ie­taupītu pussekundi.

«WXN izsauc WWW_ WXN izsauc WWW.» Viņas pulkstenis rādīja sešub un divdesmit deviņas minūtes. Mērija sajuta uztraukumu. Pēc dažām sekundēm Lon­dona izies ēterā. Pēkšņi viņa nodomāja, ko darīt ja, ne­dod, Dievs. Strengveizs neieradīsies laikā. Nodibināt viņa vietā sakarus ar Londonu ir veltīgi, veltīgi un bīstami Sle­penā dienesta radio kontrolēja ikvienu sava aģenta pār­raidi, bet ierīces kas reģistrēja kaut vai mazāko «rokrak­sta» izmaiņu, tūdaļ atzīmēs ka neraida-Strengveizs Reiz Mērijai tika demonstrēti visdažādākie aparāti, kuri bija novietoti štāba mītnes pēdējā stāva klusā istabiņā. Viņa redzēja kā raustās bultiņas, kas nejādīja katra spiediena spēku, katras aparu grupas ātrumu, pauzi pirms kāda burta. Kad pirms pieciem gadiem viņa ieradās Kārību sa­lu bāzē, viņai viss tika paskaidrots: tiklīdz ēterā parādās aģenta neraidīts signāls, sakari automātiski pārtrūkst Tas ir drošības solis, lai Slepenā dienesta šifrogrammas nenokļūtu pretinieka rokās. Bet ja aģents ir atmaskots un, spīdzināšanas spiests, piekritis nodibināt ar Londonu sakarus viņam tikai jāmaina «rokraksts», tā informējot par savu iekrišanu.

Redz, pienāca seansa laiks. Mērija ēterā noregulēja «pauzi», kas liecināja, ka viņa ir gatava raidījumam. Tad vēlreiz palūkojās pulkstenī. Pusseptiņi Viņu pārņēma pa­nika. Taču tieši tobrīd gaitenī atskanēja sop. Paldies Die­vam! Vēl sekunde — un viņš ienāks. Viņai ir jāpalīdz viņam Izmisumā viņa nolēma atstāt saka­ru kanālu ar Londonu ieslēgtu.

«WWW izsauc WXN_ WWW izsauc WXN„. Vai jūs ma­ni dzirdat? Vai jūs mani dzirdat?» Londona centās nodi­bināt sakarus ar Jamaikas raidītāju

Soļi tuvojās durvīm

Mērija — mierīga un droša — atbildēja: «Es jūs dzir­du.. Izeju ēterā. Es jūs dzirdu..»

Aiz muguras atskanēja sprādziens. Kaut kas iebelza pa kāju. Viņa paraudzījās zemē,' tā bija durvju slēdzene. Mērija Trublada aši atskatījās. Uz sliekšņa stāvēja vīrietis. Tas nebija Strengveizs. Gara auguma nēģeris ar iedzel­tenu seju un mandeļveida acīm rokā žņaudzīja pistoli, kuras stobra galā bija resns, melns cilindrs. Mērija atvēra muti, lai iekliegtos. Ienācēja sejā izplūda ļauns smīns. Lē­nām gandrīz ar baudu viņš notēmēja un trīsreiz izšāva.

Meitene nokrita uz sāniem. No zeltainajiem matiem izvēlās austiņas. Vēl brīdi istabā skanēja Londonas klusie izsaukuma signāli Tad viss norima. Signāls Londonas kontroles punktā liecināja, ka ar WXN kaut kas atgadījies.

Slepkava pagāja nost no durvīm, tomēr tūliņ atgrie­zās ar kasti, uz kuras bija rakstīts «ātri uzliesmojoša deg­viela», un lielu audekla maisu. Nēģeris nolika kasti uz grī­das, piegāja pie meitenes un sāka to stūķēt iekšā maisā. Aizvilcis maisu uz gaiteni, viņš piegāja pie atvērtā seifa, no kura jau bija izņemti šifrēšanas kodi tie stāvēja uz rakstāmgalda, lai atšifrētu Londonas informāciju Slepka­va to visu sagāza istabas vidū kopā ar citiem no seifa izrautajiem dokumentiem noplēsa aizkarus un uzsvieda tos virsū papīriem. Tad, uzmetis kaudzei pāris krēslu, viņš attaisīja fīdzatnesto kasti pagrāba no tās saujiņu pulvera, uzbirdināja to papīriem un aizdedzināja. Virzīda­mies uz izeju, viņš iededza arī citus ugunskurus. Sausās koka mēbeles uzliesmoja momentāni. Nēģeris atvēra ār­durvis. Cauri dzīvžogam vīdēja katafalka starmeši Nekas nebija dzirdams, vienīgi sienāžu čirksti un mašīnas mo­tora slāpēta rūkoņa. Nekādu citu dzīvības pazīmju. Nēģeris atkal iegāja jau dūmu pilnajā vestibilā, viegli uz­meta plecos maisu un, atstājis mājas durvis vaļā, aši pa taciņu devās uz ceļa pusi. Furgona priekšējās durvis bija pusatvērtas.

Brīdī, kad pirmās liesmu mēles izlauzās līdz mazās villas logiem, katafalks klusām nogriezās uz Monas Re- zervuaras upes pusi, un pēc dažām minūtēm zārks ar savu drūmo kravu ieslīdēja upes dzīlēs. Kārību salu Sle­penā dienesta nodaļas personāls un dokumenti bija iznī­cināti.

Trīs nedēļas vēlāk marts pārsteidza Londonu ar kru­su, sniegu un brāzmainu vēju

Pretīga diena! To juta visi, izņēmums nebija arī M, kurš vispār tikpat kā neievēroja kāds r laiks. Kad M. izkā­pa no mašīnas, kura bija apstājusies pie ieejas kādā augstceltnē, vētra tā satrakojās, ka viņš par spīti ieradu­mam, apgāja apkārt mašīnai un noliecās pie šofera lo­dziņa.

— Smit šodien man mašīna vairs nebūs vajadzīga. Brauc mājās:

Smits. bijušais kunnātājs, pateicīgi pasmaidīja

— Pateicos, ser.

Šoferis ar skatienu pavadīja M. garo stāvu, kas pazu­da ēkā: «Viņš vienmēr pirmām kārtām domā par saviem cilvēkiem.» Smits ieslēdza pirmo ātrumu un, cenzdamies kaut ko ieraudzīt caur lietus aizplīvuroto stiklu sāka braukt «Jā, tādu vīru kā viņš tagad vairs nav.»

M. ar liftu uzbrauca astotajā stāvā un pa gaiteni kas bija noklāts ar paklāju devās uz savu kabinetu Aizvēris durvis, viņš novilka mēteli, noņēma šalli un uzkāra to uz drēbju turētāja. Tad ār lielu, zilu zīda mutautu ātri noslau­cīja seju Viņš to nekad nedarīja citu klātbūtnē. Piegājis pie rakstāmgalda, M. noliecās pie selektora un, nospiedis sviriņu, sacīja:

— Mis Mānipenna. esmu klāt Lūdzu ziņojumus un visu pārējo. Piezvaniet seram Džeimsam Moloni. Pavēs­tiet kadru nodaļas priekšniekam, ka aģentu 007 es pie­ņemšu pēc pusstundas. Un esiet tik laipna, vēlāk man atsūtiet Strengveiza lietu. — Izdzirdējis metālisku atbildi: «Jā, ser,» — viņš atbrīvoja sviriņu.