Jans Flemings - DOKTORS NĒ

Atspiedies pret krēsla atzveltni, viņš, domās iegrimis, sāka piebāzt pīpi. Un pat nepacēla acis, kad ienāca sek­retāre ar veselu klēpi dažādu papīru M. nepievērsa uz­manību arī ar sarkanu zīmuli izceltai piezīmei «Ārkārtīgi steidzami», kura bija vismaz ducim dokumentu: ja tie tie­šām būtu svarīgi viņam par tiem ziņotu jau naktī.

Uz iekšējā selektora iedegās dzeltena lampiņa. M. pa­cēla klausuli vienam no četriem uz galda stāvošajiem te­lefoniem

— Tas esat jūs, ser Džeims? Vai jums ir piecas minūtes laika?

— Jums atvēlu pat sešas, — otrā galā pajokoja sla­vens ārsts neirologs. — Gribat lai es veicu'psihiatrisko ekspertīzi kādam Viņas Majestātes ministram?

— Šodien ne. — M. dusmīgi sarauca pieri (vecā gvarde, viņš pret valcfibu izturējās godbijīgi). — Es runāju par kādu aģentu, ar kuru jūs nodarbojāties. Neminēsim viņa vārdu — mēs runājam pa pilsētas telefonu. Viņš no jums aizgāja vakar..

Sers Džeimss brīdi klusēja Pēc tam jau profesionāļa balsī atbildēja:

— Viņš ir teicamā fiziskā formā. Kāja kārtībā. Sa­režģījumi nav gaidāmi. Jā, viņš ir vesels — Atkal klu­sums — Tikai redziet M, šie jūsu ļaudis tiek pakļauti lie­lam sasprindzinājumam Viņiem ir pārāk liela slodze. Vai jūs nevarētu iesākumā uzticēt viņam kaut ko vieglāku? Spriežot no jūsu stāstītā, viņš pie jums strādā diezgan il­gi-

— Mēs par to maksājam, — M. atcirta. — Viņš nav pirmais, kas iegāzies, turklāt cietis mazāk nekā daži citi pacienti kurus esmu sūtījis pie jums Piedevām, pēc jūsu vārdiem, viņš ir lieliskā formā.

— Jā_ Tomēr sāpes — tā ir dīvaina kaite. Tās nevar izmērīt mēs nezinām, kā atšķiras dzemdību sāpes no nierakmeņu radītām sāpēm Un, par laimi, miesa diez­gan ātri aizmirst sāpes. Taču, M„ šis cilvēks tiešām ir daudz pārcietis. Arī tad, ja nekas nav lauzts.

— Labi, labi!..

M. nepatika uzklausīt rekomendācijas arī tad, ja tās izteica viens no pasaules pazīstamākajiem ārstiem. Pēk­šņi viņš vaicāja:

— Vai jums zināms Steinkrona vārds? Doktors Piters Steinkrons?

— Nē kas viņš ir?

— Amenkāņu ārsts. Viņš sarakstījis grāmatu, tā ir mūsu bibliotēkā. Tajā stāstīts par ciešanām, kuras var iz­ciest cilvēks. Tur minēts to organisma daļu saraksts bez kurām ļaudis var iztikt Mēs to esam pārpublicējuši.

M. parakājās rakstāmgalda atvilktnē, izvilka no tās pa­pīru kaudzi, atrada vajadzīgo lapiņu un, nemaz nesatrau­cies par ilgo klusēšanu otrā galā, nolasīja:

— Redz: žultspūslis, liesa, mandeles, apendikss, viena niere, viena plauša, pāris litru asiņu, divas piektdaļas ak­nu,- lielākā daļa kuņģa un puse smadzeņu.

M. apklusa. Arī sers Džeimss neteica ne vārda.

— Kādas ir jūsu domas, ser Džeims?

Klausulē atskanēja noraidoši krekšķi

— Es vaicāju sev, kāpēc šim sarakstam nav pievie­nota viena roka vai viena kāja, vai visas četras ekstremi­tātes. Nesaprotu ko jūs gribat ar to pierādīt?

M. pavīpsnāja.

— Es neko negribu pierādīt ser Džeims. Vienīgi do­māju ka mans aģents no šīs jezgas ir izķepurojies diez­gan veiksmīgi, ja salīdzina ar citiem. Tomēr, — M. turpi­nāja maigākā tonī, — nestrīdēsimies. Taisnību sakot biju iecerējis viņam atļaut nelielu atpūtu. Taču notikums Ja­maikā.. — M. palūkojās uz lietus aizvilktajiem logierti. — Tā ir tikai atpūta. Aizbēguši divi mani aģenti, vīrietis un meitene, vismaz šķiet ka tā. Mūsu draugs varētu mazliet izklaidēties, sildoties saulītē, un pie viena veikt izmeklē­šanu. Ko jūs par to teiksiet?

— Tas ir tieši tas, kas nepieciešams. Arī es labprāt tur pastrādātu, jt sevišķi tādā dienā kā šī. Es negribētu ie­jaukties, M, tomēr cilvēka iespējas nav bezgalīgas. Zinu ka šos ļaudis var upurēt bet droši vien jūs nevēlētos, lai nelaime notiktu pašā nepiemērotākajā brīdī. Tas, par ko mēs runājam, ir stiprs puisis. Sacīšu, ka jūs pat varat viņu piespiest vareni pastrādāt Taču neaizmirstiet ko par drosmi savā grāmatā teicis Morans.

— Neatceros.

— Viņš apgalvo, ka drosme esot kapitāls, kas dilst proporcionāli tam, kā to tērē. Es tam piekrītu Vienīgi gri­bu piebilst ka jūsu aģents jau izlietojis daļu no sava kapi­tāla Neapgalvošu, ka viņam nav rezervju tomēr eksistē kāda robeža.

Nospriedis beigt šo tematu, M. atbildēja:

— Esmu pilnīgi ar jums vienisprātis, tāpēc arī sūtu vi­ņu atpūsties, uz Jamaiku. Neraizējieties, ser Džeims, es par viņu parūpēšos. Jā, vai jūs noskaidrojāt kādu draņķi viņam iegrūda tā krieviete?

— Atbilde pienāca tikai vakar, — arī sers Džeimss bi­ja priecīgs mainīt sarunas tematu. — Lai to noskaidrotu bija vajadzīgi trīs mēneši. Tropu medicīnas institūtā atra­dās kāds prātīgs puisis. Tā ir tā sauktā fugu — inde, ko japāņi izmanto pašnāvībām. To iegūst no Japāņu jūrā dzīvojošās ežazivs dzimumdziedzeriem Krievi vienmēr lieto tādus draņķus, par kuriem neviens nav dzirdējis. Tā­pat varēja izmantot ari kurāre indi. Tās darbība ir gandrīz analoģiska: centrālās nervu sistēmas paralīze. Indes zi­nātniskais nosaukums ir fugu — tetrodotoksīns. Tā ir spēcīga inde, kas iedarbojas ļoti ātri. Pēc injekcijas, ko saņēma jūsu aģents, dažu mirkļu laikā iestājas kustību un elpošanas muskuļu paralīze. Vispirms acīs sāk dubul­toties, tad tās vairs nevar atvērt Pēc tam cilvēks nespēj neko norīt un turēt galvu.

— Viņam veicies, ka pratis izdzīvot

— Jā, tas ir brīnums! Paldies jāsaka tam francūzim. Viņš noguldīja puisi uz zemes un sāka viņu mākslīgi elpi­nāt Viņam izdevās uzturēt plaušu darbību, līdz ieradās ārsts, kas, par laimi, kādreiz bija strādājis Dienvidamerikā. Viņš arī noteica, ka tā varētu būt kurāre inde, un sniedza kvalificētu palīdzību. Tomēr tāda nejaušība iespējama vienā gadījumā no miljona. Starp citu kas notika ar to krievieti?

— Mirusi, — M. īsi atbildēja — Liels paldies, ser Džeims, un neraizējieties par savu pacientu. Es parūpē­šos, lai viņam būtu mierīga dzīve. Uz redzēšanos.

M. piebīdīja sev klāt mapi ar ziņojumiem un ātri tos izskatīja. Uz dažiem kaut ko atzīmēja. Laiku pa laikam viņš piezvanīja uz kādu nodaļu Beidzis darbu, M. izmeta nevajadzīgos papīrus papīrgrozā, paņēma pīpi un tabak- dozi, kas bija dannāta no milzīga sešus kilogramus sma­ga gliemežvāka pamatnes Viņam priekšā uz galda bija brūna mape ar sarkanu zvaigznīti, kas nozīmēja «sevišķi slepeni». Vidū ar roku bija uzdrukāts «Kārību centrs», bet zemāk — Strengveizs un Trublada.

Uz selektora iedegās spuldzīte, M. nospieda sviriņu

— Klausos.

— Ser, 007 ieradies.

— Paaiciniet viņu un paziņojiet lai ieroču eksperts pēc desmit minūtēm būtu pie manis.

M. atkal atbalstījās pret krēsla atzveltni, paņēma pīpi un aizsmēķēja. Cauri dūmiem viņš redzēja, kā klusām atveras durvis un ienāk Džeimss Bonds.

— Sveiks, 007..

— Labdien, ser.

Bonds aizvēra durvis, piegāja pie krēsla, kas bija no­likts pretim galdam un apsēdās. Varēja dzirdēt kā M. pī­pē sprakšķ tabaka. No ielas lielajos kabineta logos sitās ' brāzmas.

šeit viss bija tāpat kā pirms dažiem mēnešiem Sē­dēt te, šajā kabinetā, pretim M. Bondam nozīmēja atgrie­šanos dzīvē, normālā pasaulē, pie kuras viņš tā bija pie­radis. Cauri dūmiem viņš ielūkojās šefa vērīgajās acīs, kas viņu pētīja. Kas viņu gaida? Asiņainā slaktiņa anafī- ze — viņa pēdējā lieta? Nogurdinošs izsūtījums uz kādu no Londonas birojiem, lai tupētu pie galda? Vai arī jauns elpu aizraujošs uzdevums, kuru M. pietaupījis viņam, kad viņš atkal varēs ķerties pie darba?