Jans Flemings - DOKTORS NĒ

M. pagnezās ar seju pret Bondu.

— Man ir žēl, es zinu, kā esat pieķēries šim ierocim taču pienācis laiks no tā šķirties. Es nevaru atļaut plēst jokus ar nodaļu, kura izsniedz licenci slepkavībai. Mūsu cilvēkiem jābūt labi apbruņotiem. Vai saprotat? Šajā dar­bā revolveris ir svarīgāks par roku vai kāju

Bonds pasmaidīja lūpas nepavēris.

— Es to zinu, ser, un negribu strīdēties. Man vienīgi žēl no tās šķirties.

— Labi, diezgan. Bet patlaban man jums šis tas sa­kāms Jamaikā uzpeldējusi kāda lieta. Jūs taču tur jau esat strādājis? Notikums, kas attiecas uz mūsu cilvē­kiem. Vismaz tā šķiet Parasta izmeklēšana. Saule jums nāks par labu, un jūs varēsit izmēģināt savu jauno ieroci dabā. Mazliet atpūtlsities. Nu, vai esat ar mieru?

— Izklausās pēc saldas dzīves, ser,— Bonds atbildē­ja.

— Pēdējā laikā to vien esmu darījis kā atpūties. Taču ja tas tik nepieciešami ja tā ir pavēle, ser_

— Jā— M. bilda — Tā ir pavēle

Aiz loga satumsa vēl vairāk Laiks kļuva draņķīgāks. M. pastiepa roku un iededza galda lampu. Siltā zeltainā gaisma iekrāsoja kabineta vidū stāvošā galda ādas ap­šuvumu asiņaini sarkanā krāsā. M. piebīdīja sev klāt bie­zu mapi, nospieda pogu uz galda un pavēlēja:

— Uzaiciniet kadru nodaļas priekšnieku. Es visu zinu tikai vispārīgos vilcienos. — Viņš pagriezās pret Bondu. — Baidos, ka tas ir netīrs notikums

Kadru nodaļas priekšnieks — inženiertehniskā kara­spēka pulkvedis — bija vienā vecumā ar Bondu, taču vi­ņa matus jau manāmi bija skāris sirmums — pastāvīga sasprindzinājuma un lielas atbildības sekas. Nervu sistē­mas izsīkumu pulkvedim kompensēja lieliska fiziskā kondīcija un smalka humora izjūta. Viņš bija Bonda labā­kais draugs Centrā. Abi apmainījās smaidiem

— Pievelciet krēslu un apsēdieties, - M. sacīja. — Es iepazīstināju aģentu 007 ar Strengveiza lietu. Man gribē­tos par to visu tikt skaidrībā iekams tur no jauna ierīko­sim mūsu Centru. Pēc nedēļas 007 lido uz turieni Vai jūs nevarētu saistīties ar Koloniju ministriju un guberna­toru? 007, liekas jūs pazināt Strengveizu Pirms pieciem gadiem jūs kopā nodarbojāties ar dārgumu lietu Ko jūs domājat par viņu?

— Viņš ir drosmīgs cilvēks. Kaut gan — toreiz viņam kaut kas bija ar nerviem. Ceru, ka tagad viss ir kārtībā.

M. ignorēja viņa piezīmi.

— Bet vai jūs pazināt vina palīdzi Trubladu, Mēriju Trubladu?

— Nē, ser.

— Viņai ir teicama dienesta lapa. Bijusī sieviešu kor­pusa virsniece. Skaista, kā jūs domājat vai Strengveizs ir brunču mednieks?

— Grūti pateikt— Bonds piesardzīgi atbildēja, nevē­lēdamies kaitēt Strengveizam, jo atminējās viņa izaicino­šo pievilcību. — Tomēr kas ar viņu noticis, ser?

— Tieši to mēs gribam noskaidrot— M. teica. — Viņi ir pazuduši, izgaisuši. Abi vienā vakarā pirms trim nedē­ļām Strengveiza nams pilnīgi sadedzis. Ugunsgrēks iznī­cinājis visu: raidītājus, šifrus, kartotēku Palikuši tikai pelni. Varbūt viņi aizbēguši. Pulkvedi, kā jūs domājat?

Pulkvedis, šķiet šaubījās.

— Neesmu vēl ticis skaidrībā par viņa pēdējo sakaru seansu. — Viņš turpināja, vērsdamies pie Bonda. — Redziet viņi, kā r>arasti, to sāka astoņpadsmitos trīsdes­mit pēc vietējā laika. Kontroles dienests apgalvo, ka mei­tene sākusi atbildēt uz mūsu signāliem, tomēr tad sakari pārtrūkuši. Mēs centāmies tos atjaunot taču tur notika kaut kas nesaprotams, un mēs pārtraucām raidīt Nekā­das atbildes nebija arī pēc «zilajiem» un «sarkanajiem» signāliem. Nekā. Nākamajā dienā Trešā nodaļa no Va­šingtonas uz turieni aizsūtīja aģentu 258. Vienlaikus ar to sāka nodarboties policija. Gubernatoram šis notikums liekas absolūti skaidrs: Strengveizs sapinies sieviešu brunčos. Grūti viņu par to nosodīt — mieriga vietiņa un arī darba nebija daudz. Gubernatora secinājumi it kā ir pārliecinoši, policija tos apstiprina. Lai gan viņiem neeksistē citi argumenti, vienīgi sievietes un dzēruma kautiņi. Aģents 258 tur pavadīja nedēļu bet neko jaunu noskaidrot neizdevās. Policija turpina izmeklēšanu, tāpat pagaidām bez rezultātiem. — Pulkvedis bridi klusēja, tad vainīgu sejas izteiksmi griezās pie M. — Es zinu, ka jūs esat gatavs piekrist gubernatora viedoklim, taču pēdējais radioseanss man neiziet no prāta Neredzu kā to var saistīt ar divu mīlnieku aizbēgšanu. Turklāt arī Strengvei­za draugi klubā apgalvo, ka viņš bijis absolūti normāls cil­vēks Viņš pārtraucis bridža spēli un aizgājis kā vienmēr, kad tuvojas seansa laiks. Teicis ka atgriezīsies pēc div­desmit minūtēm. Un pazudis. Pat mašīnu pametis pie kluba. Kāpēc tad viņam vajadzēja satraukt savus bridža partnerus, kuri sāktu viņu meklēt ja viņš gribēja aiz­šmaukt ar meiteni? Kāpēc viņš nevarēja aizbraukt no rī­ta vai — vēl labāk — vēlu vakarā, kā parasti, novadījis radioseansu?

M. noburkšķēja:

— Iemīlējušies reizēm dara muļķības — Tad nīgri uzprasīja: — Nu piedāvājiet citu izskaidrojumu. Nekādi citi motīvi nav atklāti. Tur ir mierīga vietiņa. Nenozīmīgi darbiņi: vai nu kāds kubiešu komunists mēģina iekļūt sa­lā, vai kāds meklējams anglis cenšas paslēpties Jamaikā ar cerību, ka tā ir tālu no Londonas Nedomāju, ka Strengveizam bija kāds nopietnāks darbs kopš tiem lai­kiem kad tur pabija 007. — Pēc tam viņš pagriezās pret Bondu. — Un kā domājat jūs?

— Es galīgi nespēju iztēloties Strengveizu— Bonds sāka stingrā balsī, — kurš nolēmis izstāties no spēles. Varbūt arī viņam kaut kas bija ar meiteni, tomēr šķita, ka viņš nekad nejauca kopā personīgās un dienesta lietas. Slepenais dienests bija viņa dzīve. Viņš nekad neaizietu. Ne no šā, ne no tā visu pamest — es tam neticu.

— Pateicos, — M. atspiedās pret atzveltni. — Ne­viens neizdara nepārdomātus secinājumus, kamēr nav izanalizēti visi iespējamie varianti

Viņam nepatika nodarboties ar jautājumiem, kas bija saistīti ar personālsastāvu un it sevišķi ar tik piņķerīgu kā šis Viņam bija gana rūpju arī citās pasaules malās. Viņš paņēma ppi un sērkociņus.

— Ko nu? Ko jūs vēl teiksit?

Bonds prātoja. Strengveizs viņam bija radijis patīka­mu iespaidu, turklāt arī pulkveža sacītais lika padomāt

— Labi ser,— Bonds sāka. — Kāds uzdevums bija Strengveizam? Vai viņš ir rakstījis kādas atskaites? Kaut ko izmeklējis? Vai pēdējā laikā nekas nav noticis?

— Absolūti nekas— M. pārliecinoši atbildēja tad iz­ņēma no mutes pīpi un, norādijis ar to uz pulkvedi, vaicā­ja: — Vai tā ir?

— Jā, ser,— viņš apliecināja — tikai tas draņķīgais gadījums ar putniem.

— Ak jā,— M. nicīgi pavīpsnāja, — tas r par kaut kā­du idiotu,-zoodārza līdzstrādnieku vai kaut kas tādā garā. Viņš ieradās pie mums no Koloniju ministrijas pirms pusotra mēneša, vai tā?

— Jā, ser. Vienīgi tas nav zoodārzs, bet kāda ameri­kāņu apvienība. Tā grib aizkavēt dažu retu putnu sugu iz­zušanu. Šī apvienība griezās pie mūsu sūtņa Vašingtonā. ĀM lietu nodeva.Koloniju ministrijai tā uzvēla to mums. šķiet ka apvienībai Amerikā ir liela ietekme. Tā pat panā­ca, ka dažus atomizmēģinājumus pārceļ uz rietumu pie­krasti, lai netraucētu šo, nezinu, kā tos sauc, putnu ligzdo­šanu

— Un vēl tas notikums ar dižrīkles dzērvēm. — M. iespurdzās.

— Ser, vai jūs man to nepastāstītu sīkāk— Bonds palūdza. — Ko šī apvienība gnbēja no mums?