Jans Flemings - DOKTORS NĒ

Sešdesmit astoņas tonnas smagā lidmašīna lidoja pāri Kubas salas zaļajiem un brūnganajiem laukiem. Ap­mēram pēc simt jūdzēm tā lēnām tuvojās Jamaikai

Bonds vēroja kā no apvāršņa iznirst zaļa, lielam bru- ņurupuam līdzīga sala. Jo tuvāk nāca Jamaika, jo zilāks kļuva ūdens. Bonds tajā spēja atšķirt daudz sīku saliņu. Beidzot lidmašīna pārlidoja pāri ziemeļu krastam krāš­ņiem dārziem, kuri ieskāva miljonāru villas, un augstiem kalniem kuru pakājē Bonds pamanīja dīvaini izkaisītu fermu jumtus. Upēs spīguļoja rieta saules stari. Ksaima- ka — tā šo zemi dēvēja aravaku cilts indiāņi — bija salu un upju paradīze. Bondu valdzināja salas skaistums.

Violeta ēna pārvilka pretējā kalna nogāzi. Kingstonas ielās iemirdzējās spožas ugunis, taču osta un lidosta vēl laistījās saules staros, kuros izgaisa bākas gaisma Pēc līgana pagrieziena smagā lidmašīna sāka laisties lejup. Rieta saules zelta atspulgs pēdējo reizi nozibsnīja ilumi­natoros, un lidmašīna, apiiekusi Zilo kalnu, tuvojās vienī­gajam skrejceļam, kas bija izstiepies no ziemeļiem uz dienvidiem. Galu galā klāt arī betona josla. Viegls grūdiens, dzinēja rēkoņa un lidmašīna jau stāvēja pie lid­ostas zemās ēkas

Izkāpis uz trapa, Bonds ar patiku sejā juta maigo un mitro tropu vējiņa elpu. Viņš jau zināja, ka dienā ir īsta pirts, tomēr tas viņu neuztrauca Pēc Londonas dzeļošā sala viņš varēja mierīgi pārciest karstumu.

— Ser, no kādas firmas jūs esat?

Bonda pasē bija rakstīts «Imports un eksports».

— «Universal export».

— Jūs pie mums darīšanās vai atpūtā?

— Atpūsties.

— Ceru ka jums izdosies lieliski pavadīt laiku, ser. — Melnādains imigrācijas dienesta virsnieks ar bezkaislīgu sejas izteiksmi atdeva Bondam pasi.

— Paldies.

Bonds devās uz muitu. Viņš tūdaļ pamanīja gara au­guma tumsnēju vīrieti, kas stāvēja, atspiedies pret tumi- ketu Viņam mugurā bija gaiši zils izbalējis krekls un tās pašas haki krāsas bikses, kuras viņš bija valkājis pirms pieciem gadiem, kad Bonds pirmo reizi sastapa viņu.

— Kvorrel!

Bonda paziņa kas bija dzimis Kaimanu salās, pa­smaidīja un pacēla roku acu augstumā — tradicionālajā Vestindijas iedzīvotāju sveicienā.

. — Kā sviežas kaptein? — viņš jautri uzsauca

— Lieliski, — Bonds atbildēja. — Viss kārtībā, gaidu tikai bagāžu Vai tu esi ar mašīnu?

— Protams, kaptein.

Muitnieks, tāpat kā daudzi kas strādāja ostas zonā, pazina Kvorrelu. Nepārbaudījis Bonda čemodānu, viņš ar krītu tam uzvilka krustiņu, Bonds pacēla čeTnodānu un izgāja no muitas ēkas. Kvorrels paņēma bagāžu un iz­stiepa labo roku Bonds sajuta karstas, sausas plaukstas spiedienu. Viņš ielūkojās pelēkajās acīs, kuras liecināja par to, ka Kvorrels varētu būt kāda Kromvela kareivja vai Morgana laiku pirāta pēctecis.

— Tu neesi pārmainījies, Kvorrel — viņš maigi teica. — Kā veicas ar bruņurupuču medībām?

— Tā nekas, kaptein, normāli, — viņš nomērīja Bon­du ar kritisku skatienu. — Vai bijāt slims?

Bonds izbrīnījās

— Taisnību sakot biju gaa Tomēr pagājušas jau da­žas nedēļas, kopš esmu pilnīgā kārtībā. Kāpēc tu,man

par to jautāji?

Kvorrels mazliet apmulsa

— Atvainojiet kaptein, — viņš klusām sacīja, baidīda­mies ka aizvainojis Bondu. — Jums nākušas klāt grum­bas kopš mūsu pēdējās tikšanās.

— Nekas nopietns nav atgadījies. Man nenāks par sliktu mazliet atpūsties tavā vadībā

Viņi jau bija pie izejas, kad atskanēja klikšķis un viņus apžilbināja zibspuldze. Jauna, eleganta ķīniete Jamaikas nacionālajā tērpā nolaida fotoaparātu. Viņa piegāja pie-at- braucējiem.

— Paldies, kungi — viņa sacīja profesionālā laipnībā.

— Esmu no «Glinner». — Ķīniete paraudzījās sarakstā, ko turēja rokās. — Misters Bonds, vai tā? Cik ilgu laiku jūs pavadīsiet pie mums, mister Bond?

Bonds apjuka Stulbs sākums

— Esmu caurbraucot — viņš aši atteica. — Domāju, ka mūsu lidmašīnas pasažieru vidū jūs sameklēsiet kaut ko interesantāku

— 0, nedomāju vis, mister Bond. Jūs izskatāties diezgan solīds. Kur esat nolēmis apmesties?

«Velna milti,» Bonds nodomāja un izmeta:

— Pie Mertla Banka.

— Pateicos mister Bond, — viņa sacīja spalgā balsī.

— Vēlu jums labu atpūtu

Bonds un Kvorrels izgāja no lidostas ēkas. Kad viņi tuvojās automašīnu stāvvietai, Bonds vaicāja:

— Vai tu esi viņu kādreiz te redzējis?

— Man šķiet ka ne, kaptein, taču «Glinneram» ir daudz sieviešu fotogrāfu — Kvorrels atbildēja.

Bonds juta vieglu satraukumu. Nebija ne mazākā ie­mesla tam, lai viņa fotogrāfija ieinteresētu presi. Pagājuši gandrīz pieci gadi kopš viņa pēdējās viesošanās Šajā ze­mē. Un nekad viņa vārds nebija nokļuvis avīžu slejās

Viņi piegāja pie mašīnas. Bonds uzmanīgi to nopētīja, tad uzmeta acis numuram. Strengveiza automobilis. Kas tie par jokiem?

— Kur tu to dabūji, Kvorrel?

— Man to iedeva Gubernatora pārvaldē, teica, ka tā ir vienīgā brīvā mašīna Bet kas noticis, kaptein? Vai kaut kas nav kārtībā?

— Nē tak, Kvorrel, viss ir labi, — Bonds atbildēja. — Braucam.

Bonds iekārtojās uz aizmugurējā sēdekļa Kurš gan varēja iedomāties, ka viņam piedāvās tieši šo mašīnu?

Viņi izbrauca uz garās šosejas gar kuru auga kaktusi, un devās vakarīgo uguņu apmirdzētās Kingstonas virzie­nā. Citā reizē Bonds būtu sācis baudīt zvaigžņotās debe­sis, silto un aromātisko gaisu, ostas zeltaino mirdzu taču patlaban viņš analizēja situāciju.

Pirms lidojuma uz Jamaiku viņš aprobežojās tikai ar to, ka caur Koloniju ministriju bija brīdinājis gubernatoru, lūdzis no Kaimanu salām uz nenoteiktu laiku atsaukt Kvorrelu piedāvājot viņam nedēļā desmit sterliņu mārci­ņas Kvorrels bija strādājis kopā ar Bondu viņa pēdējās vizītes laikā Jamaikā. Tas bija neaizvietojams palīgs un ar viņa palīdzību varēja iekļūt salas krāsaino iedzīvotāju noziedzīgās pasaules pašā peklē, kur vienatnē Bondu

nekad neielaistu. Visi mīlēja Kvorrelu. Viņš bija lielisks biedrs. Bonds saprata, ka, risinot Strengveiza lietu, bez vi­ņa neiztiks arī tad, ja tas būs tikai primitīvs skandāliņš.

Kļūda bija tā, ka Bonds jau iepriekš bija pasūtījis pieti­cīgu numuru ar dušu viesnīcā «Zilie kalni», mašīnu un, beigu beigās, lūdzis, lai Kvorrels viņu sagaida lidostā Gandrīz viss bija darīts nepareizi. Viņam vajadzēja lidos­tā pašam iekāpt taksometrā aizbraukt līdz viesnīcai un tikai pēc tam sastapties ar Kvorrelu. Tad viņš tiktu skaid­rībā arī par mašīnu. «Un šī ķīniete un avīzes,» Bonds prātoja, «tas nav velti» Viņš nopūtās. Visbriesmīgākās ir tās kļūdas, kas pieļautas pašā darba sākumā. Tās ir nela­bojamas, aizved uz maldu ceļa un dod pretiniekam ie­spēju izdarīt pirmo gājienu. Bet vai vispār ir. šis preti­nieks? Varbūt viņš šauj pār strīpu? Bonds atskatījās Simt metru attālumā viņš ievēroja automašīnas ugunis

— Kvorrel, - Bonds lūdza — Polisadosas ielas galā tur, kur ir pagrieziens uz Kingstonu un Moranu, strauji pa­griezies pa labi, apturi mašīnu un nodzēs ugunis. Vai sa­prati? Bet tagad gāā grīdāl

— Klausos, kaptein, — Kvorrels bija laimīgs iespiest pedāli grīdā. Mazais automobilis ierēcās un sāka drāzties pa šoseju. Kādu brīdi viņi brauca taisni, tad iegriezās tu­nelī. Vēl piecdesmit metri — un viņi būs pie krustojuma Bonds atkal atskatījās. Aiz muguras neviena nebija Šķērsielā Kvorrels strauji nobremzēja. Apstādinājis mašī­nu pie ietves, viņš nodzēsa ugunis. Bonds pagriezās un sāka gaidīt Pēc'brīža atskanēja motora rēkoņa un viņš ieraudzīja mežonīgā ātrumā joņojošu automobili. Tas aizdrāzās tieši uz Kingstonu. Bonds paguva ievērot ka tas bija amerikāņu markas taksometrs kurā brauca vie­nīgi šoferis