Jans Flemings - DOKTORS NĒ

Desmitos Bondam bija jābūt pie gubernatora, bet pēc tam jāsatiekas ar Koloniju lietu sekretāru lai mēģinātu noskaidrot pēc iespējas vairāk par šo nolādēto lietu un Krebkejas salu, bet varbūt arī par doktoru «NĒ».

Pie durvīm divas reizes pieklauvēja. Bonds piecēlās un tās atvēra. Tas bija Kvorrels. Uz kreisā vaiga viņam di­žojās plāksteris

— Labdien, kaptein. Jūs man likāt ierasties pusdevi­ņos. v

— 'Tieši tā, Kvorrel Mums būs grūta diena. Vai esi brokastojis?

. —Jā paldies, kaptein. Zivis un rumu.

— Ak, Dievs, — Bonds iesaucās, — vai nav par stip­ru dienas sākumam?

— Pašā laikā, — Kvorrels mierīgi atbildēja.

Viņi iekārtojās verandā. Bonds piedāvāja Kvorrelam cigareti

— Tātad, — viņš iesāka, — lielāko dienas daļu es būšu aizņemts, iespējams, nāksies pabūt Jamaikas In­stitūtā. lidz rītam tu man nebūsi vajadzīgs, tomēr tev ir pāris uzdevumu pilsētā, vai esi ar mieru?

— Lieliski, kaptein, es klausos.

— Mūsu mašīna ir fiksēta Tagad labāk no tās tikt va­ļā. Iznomā slēgtu automobili, visjaunāko, šoferi nealgo. Paņem uz mēnesi. Vai skaidrs? Tad aizej uz ostu un dabū divus zvejniekus, kun kaut cik līdzinātos mums. Vienam no viņiem jāprot vadīt mašīna Nopērc viņiem drēbes — tādas kā mums. Vismaz žaketes un cepures. Pasaki, ka rīt no rīta viņiem mašīna jāaizbrauc uz Monte- go. Lai noliek to Levi garāžā Brīdini ka automobili nevie­nam citam nedrīkst dot ✓

Kvorrels pasmīkņāja.

— Vai mums kāds jāpalaiž pa svešām pēdām?

— Pasaki, ka viņi par to nopelnīs desmit sterliņu mār­ciņa Izmuldies, ka esmu bagāts amerikānis un gribu lai manu mašīnu uz Montego aizvizina kārtīgi vīri. Liec sa­prast ka esmu drusciņ ķerts. Viņiem tur jābūt pussepti­ņos, bet tu atbrauksi ar citu mašīna

— Skaidrs, kaptein.

— Vai tu kaut ko zini par to viHu ko mēs toreiz īrējām Bo Dezerā, Morgana līcī. Vai tā ir brīva? Nezini?

— Nezinu, kaptein. Tā ir diezgan tālu no tūristu ce­ļiem turklāt par to prasa smuku naudiņu

— Brauc uz īres biroju un apvaicājies, vai šo villu var izīrēt uz mēnesi, ja ne, sameklē kaut ko tuvumā Maksa mani neuztrauc Saki ka tā vajadzīga bagātam amerikā­nim misteram Džeimsam Paņem atslēgas samaksā rē­ķinu Es izsūtīšu apstiprinājumu. Ja viņi gribēs šo to no­skaidrot es piezvanīšu. — Bonds izvilka no kabatas bie­zu naudas paciņu un pastiepa to Kvorrelam. — Te ir div­simt sterliņu mārciņu. Vajadzētu pietikt Ja nepietiek, pa­ziņo. Tu zini, kur mani meklēt

— Paldies, kaptein, — Kvorrels nomurmināja, sa­triekts par tādu summu iebāza naudu azotē un aizpogā­ja kreklu līdz pašai augšai. — Vai tas ir viss, kaptein?

— Viss, tikai pielūko, lai tevi neizseko Atstāj kaut kur ' mašīnu um visur ej kājām Sevišķi uzmanies no ķīnie­šiem kuri var būt tuvumā. — Bonds piegāja pie durvīm. — Satiksimies rīt no rīta ceturksni uz septiņiem un dosi­mies uz Morgana līci Ja viss būs kārtībā, kādu laiku tur atradīsies mūsu bāze

— Labi, kaptein, — Kvorrels mierīgi atbildēja un izgā­ja laukā

Pusstundu vēlāk Bonds atstāja viesnīcu paņēma tak­sometru un brauca pie gubernatora kur viņam piecpad­smit minūtes lika gaidīt hollā, tādējādi liekot saprast ka viņš nav nekas svarīgs. Tad parādījās sekretārs un aiz­veda viņu uz gubernatora kabinetu otrajā stāvā.

Tā bija liela, gaiša istaba, kurā oda pēc tabakas dūmiem. Gubernators — tērpies krēmkrāsas tvīda uz­valkā un tauriņā pie iestīvinātas apkakfites — sēdēja pie liela sarkankoka galda, uz kura bija avīzes un vāze ar zie­diem Gubernators bija apmēram sešdesmit gadus vecs vīrietis un viņa sārtā seja ar dzīvespriecīgām, zilām acīm pauda zināmu augstprātību.

— Esiet sveicināts mister. hm_ Bond, — viņš nepie- celdamies vēsi teica — Lūdzu, sēdieties

Bonds apsēdās uz krēsla pretim gubernatoram.

— Labdien, ser.

Bonda draugs, kas strādāja Koloniju ministrijā, bija vi­ņu brīdinājis, ka viņu uzņems atturīgi un ka gubernato­ram tuvojas pensijas vecums un šī vieta viņam ir tikai uz laiku. Kad sers Hjū Futs tika paaugstināts nāeās steigšus meklēt viņam aizvietotāju. Futs bija brīnišķīgs cilvēks. Ar šo pat salīdzināt nevarēja Viņš saprot ka šis amats ir īslaicīgs, kamēr viņam atradīs kaut ko piemērotāku, un sapņo par vietu Sitijā. Nepatikšanas šeit Jamaikā, viņam nav vajadzīgas, tāpēc viņš ar visiem spēkiem cenšas iz­beigt Strengveiza lietu, un tas, ka Bonds ķēries tai klāt vi­ņu neiepriecina. *

Gubernators noklepojās. Viņš apjēdza ka Bonds nav no tiem, kuri visu laiku kladzina «Jā, ser».

— Jūs gribējāt ar mani aprunāties?

— Es tikai vēlējos stādīties priekšā, — Bonds mierīgi atbildēja. — Es šeit esmu Strengveiza lietas sakarā. Ce­ru, ka esat saņēmis vēstuli no Valsts sekretāra. — Viņš gribēja atgādināt ka aiz viņa stāv ietekmīgi vīri. Bondam nepatika ja kāds mēģināja mazināt viņa un Slepenā die­nesta nozīmi

— Jā, Un ko gan es varu darīt jūsu labā? Cik sapro­tu, lieta ir izbeigta.

— Kādā nozīmē, ser?

— Pilnīgi skaidrs, ka Strengveizs aizšmaucis ar šo meiteni, — gubernators asi atteica. — Rodas lespads, ka daži jūsu kolēģi to vien dara kā skraida pakaļ brun­čiem (Bija skaidrs, ka to vidū gubernators ierindo arī Bondu.) Arī agrāk man nācās šo tipu glābt no visādām ķibelēm. Protams, šeit kolonijā, tas rada sliktu iespaidu mister, hm. Bond. Ceru, ka jūsu vadiba viņa vietā iecels kādu labāku Ja, — viņš salti piebilda, — te vispār nepie­ciešams Reģionālās kontroles dienesta cilvēks. Personīgi es pilnīgi uzticos policijai.

Bonds laipni pasmaidīja.

— Es ziņošu par jūsu viedokli, ser. Esmu pārliecināts, ka mans šefs būs laimīgs to apspriest ar Aizsardzības ministru un Valsts sekretāru. Zināms ja jūs pats vēlaties nodarboties ar šīm lietām tā Slepenajam dienestam būs liela ekonomija. Ticu, ka Jamaikas policija ar šo uzdevu­mu tiks galā

Gubernators aizdomīgi palūkojās uz Bondu un no­sprieda, ka pret šo tipu jāizturas piesardzīgi.

— Mister Bond, tas ir oficiāls jautājums kad precizē­šu savu viedokli, es to darīšu zināmu Valsts sekretāram Ar kuru no maniem cilvēkiem jūs gribētu satikties?

— Es vēlos aprunāties ar Koloniju lietu sekretāru.

— Jā? Un par ko?

— Krebkejas salā šis tas noticis Tas attiecas uz sār­tajiem stārķiem. Mums šo lietu nodeva Koloniju minis­trija.

Šķiet gubernators nopriecājās.

— Protams, protams. Tūdaļ jūs iepazīstināšu ar mis­teru Pleidelu-Smitu. Un mums, pēc jūsu domām, jāgaida, kamēr Strengveiza lieta noskaidrosies pati no sevis. Lai nu kā, bet tie divi reiz uzradīsies.

Viņš nospieda pogu, un pēc mirkļa ienāca sekretārs.

— Šis kungs grib sastapt Koloniju lietu sekretāru Lūdzu, pavadiet viņu Es pats brīdināšu misteru Pleidelu- Smitu. — Viņš piecēlās un pastiepa Bondam roku. — Uz redzēšanos, mister Bond. Esmu priecīgs ar jums iepazī­ties Krebkeja? Es pats tur neesmu bijis, tomēr esmu pārliecināts ka tā ir ievēribas cienīga, lai to apmeklētu.

— Esmu gluži tādās pat domās. Uz redzēšanos ser, — Bonds sacīja un paspieda roku

— Vēlreiz uz redzēšanos — gubernators apmieri­nāts atgriezās pie galda «Draņķa nekauņa,» viņš nodo­māja Piezvanījis pa telefonu, gubernators stingrā balsī aprunājās ar Koloniju lietu sekretāru, tad paņēma avīzi, un iedziļinājās biržas ziņās.

Misters Pleidels-Smits bija jauneklis ar kupliem ma­tiem un dzīvīgām puišeļa acīm. Viņš bija tā nervozā pī­pes pīpētāju tipa pārstāvis, kuri pastāvīgi rakņājas kaba­tās, meklēdami sērkociņus, un ik pa bridim ver vaļā ta- bakdozi, pārbaudīdami, vai tur ir tabaka, vai arī visu laiku tīra pīpi. Pēc desmit minūtēm, kuras Pleidels-Smits iztē­rēja šai procedūrai, Bonds uzprasīja sev, vai viņš vispār kādreiz smēķē.