Jans Flemings - DOKTORS NĒ

Pēc stundas Bonds jau sēdēja pie galda tukšās ista­bas kaktā. Viņa priekšā bija 1910. gadā zīmēta Krebke­jas karte.

Uz lapas ar Institūta zīmogu viņš uzskicēja salas plā­nu, atzīmēdams svarīgākos punktus.

Sala aizņēma apmēram piecdesmit kvadrātjūdžu lie­lu platibu, no kuras tris ceturtdaļas austrumos bija purvi; tāpat bija arī neliels ezers no kura iztecēja upīte Tā ieplūda dienvidu piekrastes mazā, smilšainā līcītī kurš sadalīja salu it kā uz pusēm. Bonds nosprieda, ka apvie­nības sargi savu nometni visdrizāk iekārtojuši netālu no ūdens. Rietumu piekrastē Bonds ievēroja stāvu pakalnu, kurš sasniedza simt piecdesmit metru augstumu un lai­kam iestiepās jūrā.

Nebija ne ceļu ne taciņu, ne celtņu. Krebkejas kontūras atgādināja ūdensžurku kuras galva pagriezta rietumu virzienā. Sala atradās apmēram trīsdesmit jūdžu attālumā no Jamaikas ziemeļu piekrastē izvietotā Gelin Pointa un sešdesmit jūdzes uz dienvidiem no Kubas.

Nekā dta interesanta kartē nebija. Krebkeju ieskāva sēkļi, un tikai vienā vietā — rietumos pie rifiem — jūras dziļums gandriz sasniedza vienu kilometru. Tālāk sākās Kubas ieplaka. Bonds salocīja karti un atdeva to bibliote­kāram.

Pēkšņi viņš juta pamatīgu nogurumu. Bija tikai četri bet tik šausmīgs karstums, ka krekls lipa pie muguras Viņš izgāja no Institūta, iesēdās taksometrā un, šķērso­dams zaļus pakalnus, atgriezās viesnīcā. Bonds bija pilnī­gi apmierināts ar aizvadīto dienu un nolēma vakarā atpūsties numurā lai rīt agrāk pieceltos un dotos ceļā.

Bonds piegāja pie portjē lodziņa lai uzzinātu, vai nav kādu ziņu no Kvorrela.

— Ser, nekā nav,— tas atbildēja — Taču no Karalis­kā Nama atsūtīts grozs ar augļiem Tūdaļ pēc brokastīm Izsūtāmais to aiznesa uz jūsu numuru

— Kāds izskatījās sūtnis?

— Krāsainais, ser. Teica ka viņu sūtījis adjutants.

— Paldies,— Bonds sacīja, paņēma atslēgu un uzkā­pa otrajā stāvā. Spiezdams zem svārkiem pistoles roktu­ri, viņš klusām piegāja pie sava numura durvīm, pagrieza atslēgu un ar kāju atvēra durvis. Istaba bija tukša. Bonds aizslēdza durvis. Uz .galda bija liels grozs ar augļiem: mandarīni, greipfrūti, banāni, — un eksotisko augļu vidū viņš ieraudzīja divus oranžērijā audzētus persikus. Groza malā pie lielas lentes karājās balta aploksne. Bonds to paņēma un pievirzīja tuvāk pie gaismas, lai labāk apska­tītu Atvēris aploksni viņš izlasīja uz balta plāna papīra uzdrukātu vēstījumu «Ar cieņu no Viņa Ekselences Gu­bernatora». Adresāts nebija norādīts

Bonds nopūtās Kādu brīdi viņš raudzījās uz augļien, tad noliecās pie groza un ieklausījās. Pacēlis grozu viņš izgāza tā saturu uz grīdas. Tajā nebija nekā cita, vienīgi augļi. Bonds pasmaidīja par savām aizdomām Atlika pē­dēja; mēģinājums. Viņš pacēla pašu apetīttīgāko persi­ku un ielika to vannas istabas izlietnē. Tad, pārbaudījis slēdzeni atvēra skapī Piesardzīgi izvilka no tā čemodānu un novietoja to istabas vidū Pēc tam, nometies uz ce­ļiem sāka vērīgi aplūkot ar talku apkaisītos slēdžus. Kāds acīm redzami bija centies tos attaisīt Bonds ņēmās ap­skatīt atstātās pēdas.

šie ļaudis nebija tik piesardzīgi kā tie, ar kuriem vi­ņam bija nācies sastapties agrāk. Viņš pagrieza atslēgu un sagāza čemodānu uz sāniem. Vāka labās puses stūri rēgojās četru nekaitīgu vara kniežu galviņas. Bonds ar nagu uzmanīgi vienu izāķēja un pacēlis izņēma apmē­ram metru garu izturigu tērauda trosi.

Trose bija ietīta vairākos metāla riņķos, kuri atradās čemodāna vākā. Bonds atvēra vāku un pārbaudīja, vai viss kārtībā. Tad no «instrumentu kastes» sadabūja lupu un atgriezās vannas istabā. Paņēma persiku un, grozī­dams pirkstos, sāka to aplūkot caur lupu Pēkšņi viņš sa­stinga, pamanījis sīku caurumiņu ar mazliet tumšākām maliņām, ar neapbruņotu aci tas nebija saskatāms Bonds piesardzīgi nolika persiku atpakaļ izlietnē. Brīdi viņš stāvēja nekustīgi, lūkodamies spogulī.

Tātad karš bija pieteikts! Nu, nekas! Gaužām intere­santi. Viņš juta, ka viņam ieduras pakrūtē. Tad, lūpas ne- atpletis Bonds pasmaidīja savam atspulgam spogulī. Tātad intuīcija viņu nebija pievīlusi, bet secinājumi — piepildījušies. Strengveizs un meitene bija noslepkavoti bet visi dokumenti iznīcināti jo viņi bija uztaustījuši parei­zo ceļu. Tad uzradās viņš, Bonds, un, pateicoties mis Ta- ro, viņam jau bija sagatavota uzņemšana Mis Čanga un, iespējams, arī taksometra vadītājs bija viņam sekojuši līdz viesnīcai. Tomēr kurš gan tur pirkstu uz nolaižamās mēlītes? Kurš tik neatlaidīgi viņam tēmē? Bondam nebi­ja pierādījumu. Taču viņš juta, ka lode izšauta no Krebke­jas salas.

Bonds iegāja guļamtelpā, savāca pārējos augļus, aiz­nesa uz vannas istabu un citu pēc cita izpētīja Visos viņš atrada mazus caurumiņus. Pa telefonu Bonds palūdza, lai viņam numurā atnes ar papīru aptītu kārbu un virvi. Akurāti iepakojis augļus kārbā, viņš piezvanīja uz Karalis­ko Namu un paaicināja pie telefona Koloniju lietu sekre­tāru.

— Vai tas esat jūs, Pleidel-Smit? Runā Džeimss Bonds. Atvainojiet ka traucēju tomēr man radušās da­žas problēmas. Sakiet — vai Kingstonā ir kāda ķīmijas laboratorija? Skaidrs.Labi. Man jāveic-šādas tādas ķīmis­kās analīzes. Ja es jums aizsūtītu kādu sainīti vai jūs nebūtu tik laipns un nenodotu to speciālistam? Es vēlē­tos, lai mans vārds nefigurētu. Labi? Bet kad pienāks at­bilde, vai jūs to man nepaziņotu ar telegrammu? Es būšu Bo Dezerā, Morgana līcī, šo nedēļu pavadīšu tur. Un lūdzu — nevienam ne vārda. Man neērti, ka sagādā­ju jums tik daudz rūpju, taču kad tiksimies, es jums visu paskaidrošu Varbūt jums šis tas kļūs skaidrs kad izlasī­siet analīžu rezultātus. Starp citu piekodiniet lai ar manu sūtījumu apietas uzmanīgi. Ārējais izskats ir mānīgs. Pa­teicos. Man ļoti laimējies, ka šodien es iepazinos ar jums. Uz redzēšanos!

Bonds uzrakstīja uz pakas adresi, izgāja laukā un ap­turēja taksometru Viņš lūdza, lai šoferis to steidzami no­gādā Karaliskajā Namā Tad atgriezās numurā, nomaz­gājās dušā, pārģērbās un pasūtīja dzeramo. Ar glāzi rokā viņš gribēja iziet verandā, bet iezvanījās telefons. Tas bija Kvorrels.

— Viss kārtībā, kaptein

— Viss? Pat māja? Lieliski.

— Viss kārtībā, — Kvorrels piesardzīgi atkārtoja. — Tiksimies, kā norunāts, kaptein

Bonds nolika klausuli un devās uz verandu. Saule rie­tēja. Pāri pilsētai un ostai bija savilcies violets mijkrēslis.

Vai vajadzētu par jaunumiem ziņot M ? Un pārskats gubernatoram? Bonds prātoja: «Protams varētu nosūtīt šifrogrammu pa Koloniju ministrijas kanāliem. Bet ko gan lai pavēsta? Ka doktors »NĒ' man pasniedzis saindētus auidi k 0 " Precīzu ziņu ka tie ir saindēti un tos sūtījis tieši doktora «NĒ», Bondam nebija. Viņš bez grūtībām iztēlo­jās M. seju un pat viņa balsi. «Aģents 007 ziņo, ka viņam iesmērēti saindēti banāni. Šķiet viņam galva vēl nestrā­dā. Pārāk ātri izrakstījies no slimnīcas.» .

Bonds pasmaidīja Protams viņš pārspīlēja tomēr. Nē, vēl mazliet jāpagaida, lai būtu ko ziņot Zināms, ja viņš kļūdīsies, turklāt vēl par savu rīcību neinformēs va­dību, tad no nepatikšanām neatkausies. Kaut gan — vie­nīgi no viņa ir atkarīgs tas, lai nebūtu kļūdu. Apdomā­dams savu plānu, Bonds iztukšoja otru glāzi.

Tad viņš nokāpa pustukšajā restorānā un paēda va­kariņas. Izšķirstīja «Ceļvedi pa latīņameriku». Deviņos vi­ņam uznāca miegs. Bonds uzgāja savā numurā un sa­vāca mantas, lai rīt no rīta nebūtu jākavējas. Tad palūdza dežurantam viņu pamodināt pussešos. Bonds aizkabinā­ja durvīm ķēdīti un nolaida žalūzijas. Protams, nakts būs karsta, bet neko darit Noģērbies viņš apgūlās, apsedzies' ar palagu, pagriezās uz kreisajiem sāniem, ar labo roku zem spilvena sataustīja «Valteru» ua pēc piecām minūtēm bija aizmidzis.