Jans Flemings - DOKTORS NĒ

Bonds pamodās pēkšņi. Palūkojās pulksteņa mirdzo­šajā ciparnīcā — trīs. Viņš nekustējās Istabā bija klusu. Bonds ieklausījās. Arī ārā valdīja nāves klusums Tālumā ierējās suns, tam piebalsoja citi, un pēc brīža jau skanēja histērisks suņu koris, kurš aprima tikpat negaidīti, kā bija sācies. Caur žalūzijām istabā spīdošie mēnesstari uz grī­das pie gultas zīmēja baltas un melnas joslas. Kāpēc viņš bija pamodies? Bonds lēnītēm sakustējās, gribē­dams piecelties.

Pēkšņi viņš sastinga, pa labās kājas potīti kaut kas rā­poja čāpodams aizvien augstāk un augstāk Droši vien tas bija kāds ļoti liels kukainis. Iespējams, pat plaukstas lielumā. Bonds juta, ka viņu kutina daudzas mazas kāji­ņas. Kas tas par mūdzi?

Tad Bonds izdzirdēja to, ko nekad savā mūžā nebija dzirdējis, — troksni radīja uz viņa galvas stāvus izslēju- šies mati. Viņš ieklausījās Neticami! Neticami! Tie bija vi­ņa mati, un tie kustējās paši no sevis. Bonds juta, ka viņa piere kļuvusi auksta Neiedomājami! Neticami!

Radījums pa viņa kāju turpināja savu ceļu. Bonds pil­nīgi skaidri apjauta ka ir pobijies. Viņa augums briesmas bija aptvēris agrāk nekā viņa prāts. Tas bija tropu simtkā­jis. Bonds pārvērtās sālsstabā Reiz muzejā viņš to bija redzējis iespirtotu. Simtkājis bija gaiši brūnā krāsā, pla­kans apmērām desmit divpadsmit centimetrus garš. Saplacinātās galvas abās pusēs rēgojās indīgas spīles. Plāksnīte vēstīja: ja inde nokļūst cilvēka artērijā, iestājas nāve.

Kukainis jau bija aizrāpojis līdz celim. Tad tika vēl aug­stāk Visa Bonda uzmanība bija piekalta divām rindām lēni čāpojošo kājiņu. Redz, mūdzis uzlīda uz gurniem un jau šiverējās ap vēderu. Bondam kutēja, bet vajadzēja ciesties Kukainis sasniedza saules pinumu. Bonds juta, ka ķepiņas cenšas noturēties uz vēdera. Mūdzis jau bija pie sirds. Ja iekodīs, gals klāt Simtkājis joprojām rāpās pa krūšu spalvām uz atslēgas kaulu Apstājās. Ko tālāk? Bonds juta trīc viņa galva. Uz augšu, uz leju. Ko tam draņķim vajag? Varbūt to traucē palags? To mazliet pa­celt? Nē! Simtkājis uzlīda līdz miega artērijai. Vai to neiz­biedēs sirdspuksti? Velns parāvis ja viņš mācētu regulēt asiņu cirkulāciju! Bonds mēģināja domās aprunāties ar kukaini: «Viss kārtībā, nav nekā briesmīga. Tur pulsē asi­nis, tās neko ļaunu tev nenodarīs. Uen ārā!»

Gluži kā viņu dzirdējis, mūdzis pa kaklu uzčāpoja uz apakšžokļa. Velna nieze! Patlaban Bonds varēja sajust šā radījuma svaru un pamatīgumu Viņš lēnām aizvēra acis. Abas uzreiz, citādi kājiņas ieķertos labajā acī. Varbūt pa­mēģināt to nomest kad tas būs uz pieres? Nē! Ak Dievs, tikai ne to! Šīs kājiņas bija tā iekrampējušās, ka ar plēša­nu nedabūsi nost

Neiedomājamā apņēmībā kukainis uzrāpās uz Bon­da pieres un sastinga pie matiem Velns, ko tas tur dara? Mūdzis dzēra. Dzēra viņa sviedru lāses. Bonds par to bija pārliecināts Kādu brīdi radījums tikpat kā nekustējās. Bonds tik tikko izturēja šo sasprindzinājumu. Viņš juta, ka no viņa tērcītēm plūst sviedri, vēl mirklis — un viņu sāks kratīt drebuļi. Vēl mirklis — un viņu sāks šaustīt šaus­mas! Vai viņš spēj savaldīties? Vai tas vispār ir iespē­jams? Bonds nekustīgi gulēja, kaut ko gaidīdams, un lē- • nītēm elpoja

Kukainis atkal ņēmās rāpties pa matiem. Vai tas ne­grasās tur apstāties? Kā guļ šie mūdži? Savilkušies čokurā vai — gluži otrādi — izstiepušies? Mazie simtkā- ' jīši, kurus viņš bija -vērojis bērnībā un kuri draiskojās izlietnes caurulē, vienmēr salocījās uz pusēm, ja tos aizti­ka. Galu galā simtkāja galva nokļuva līdz spilvenam «Ko nu? Čāpos tālāk vai paliks matos? Tinies prom! Vācies!» Bonds domās iekliedzās, ar pūlēm valdīdamies.

Kukainis sakustējās un lēnām pa matiem nolīda uz spilvena

Bonds vēl brīdi pagaidīja. Ieklausījās vieglajā kājiņu čirkstoņā uz pārvalka.

Vienā lēcienā, kas sadrebināja visu istabu Bonc 4 -: iz­šāvās no gultas. Pieskrēja pie durvīm un iededza gais­mu. Viņš juta, ka viss augums dreb, taču nespēja ar sevi tikt galā.

Grīļīgā solī viņš piesteberēja pie gultas. Kukainis bija paslēpies zem spilvena. Sākumā Bonds gribēja nomest spilvenu uz grīdas. Tomēr prata savaldīties un mazliet pagaidīt kamēr nomierināsies nervi. Tad piesardzīgi pa­cēla spilvenu aiz stūra, aiznesa to istabas vidū un nosvie­da. Simtkājis izlīda no spilvena apakšas un, ātri kustinā­dams kājeles, metās bēgt pa gridsegu Tagad Bonds bija mierīgs. Viņš atskatījās meklēdams kaut ko piemērotu, lai nosistu mūdzi. Nesteigdamies Bonds aizgāja pēc kur­pes. Briesmas bija garām. Patlaban viņš sev uzdeva tikai vienu jautājumu: kādā veidā šis baismeklis nokļuva viņa gultā. Bonds pacēla kurpi un mierīgi, gluži vai nevērīgi to uzmeta virsū simtkājim Noknaukšķēja. Bonds pacēla kurpi. Kukainis raustījās agonijā. Viņš ieblieza vēlreiz. No simtkāja pāri palika vienīgi netīrs pleķis.

Aizsviedis kurpi, Bonds, valdīdams nelabumu, drāzās uz vannas istabu

— Starp citu, Kvorrel— Bonds uzprasīja, sēdēdams pie stūres nelielai mašīnai — vai tu kaut ko zini par simtkājiem?

— Par simtkājiem, kaptein? — Kvorrels vaicāja, uzlūkodams Bondu un mēģinādams apjēgt kas izraisījis šādu jautājumu, taču Bonda seja nebija izdibināma. — Pie mums Jamaikā tie ir drausmīgi. Septiņus līdz desmit centimetrus gari Tie pat var nogalēt Visbiežāk sastopa­mi vecās mājās. Tiem patīk sapuvis koks un mitrums. Ārā lien naktīs. Kāpēc jūs jautājāt kaptein? Vai esat tos redzējis?

Bonds neatbildēja. Tāpat viņš nepastāstīja Kvorrelam arī par augļiem.

— Vai šie kukaiņi, piemēram, var nokļūt modernos namos? Kurpē, kastē vai gultā?

— Nē,— Kvorrels stingri atteica, — ja tikai tur nav at­nests speciāli šie mūdži dzīvo caurumos un plaisās, tīri- ba tiem netīk bet mēsli — pašā laikā Tie mitinās krūmos, kokos, starp akmeņiem. Atklātās vietās to nav.

— Skaidrs.— Bonds nospneda mainīt sarunas tema­tu. — Saki, vai tie divi devās ceļā ar mūsu mašīnu?

— Protams, kaptein. Viņi labprāt piekrita, turklāt viņi ir ļoti līdzīgi mums — Kvorrels pasmīkņāja. Aši paraudzī­jies uz Bondu, viņš nedroši piebilda: — Tikai baidos, ka viņi nav kārtīgi ļaudis. Nav kur meklēt Man, nabadziņam to balto izdevās nocelt Betsijai.

— Kas tā par Betsiju?

— Kāda būtne, kurai pieder visdraņķīgākā iestāde pil­sētā — Lai pastiprinātu savu vārdu jēgu Kvorrels no­spļāvās pa atvērto lodziņu. — Nu un tas baltais ir viņas grāmatvedis.

Bonds tikko valdījās no smiekliem.

— Mums diezgan ar to, ka viņš prot vadīt mašīnu Ceru ka viņiem izdosies dzīviem un veseliem tikt līdz Montego.

— Neraizējieties, — Kvorrels neuztvēra Bonda sa­traukuma iemeslu. — Es viņiem piekodināju: ja viņi neat­brauks, tad paziņošu policijai, ka šie nospēruši mūsu au­tomobili

Viņi nokļuva Stonhila virsotnē no kuras uz ziemeļu piekrasti līkumodama laidās lejup Džanstona maģistrāle Bonds pārslēdza ātrumu un brauca lejā. No ālā kalna augšup cēlās saule, liedama savus zeltainos starus pār ieleju.

Mierīga lauku ainava kas nav mainījusies gadusim- tiem, ja neskaita līdzeno šosejas palagu. Bonds gandrīz vai saoda mēslu smaku kas nāca no kalnu takas, kura kopš 1750. gada savienoja Karaļa līci ar garnizonu Mor­gana līcī.

— Kaptein,— Kvorrels atkal ierunājās vainīgā balsī, — piedodiet ka jums par to vaicāju tomēr — vai jūs mani neinformētu par savas darbības plānu. Es visu laiku par to domāju, taču nekādi nespēju apjēgt jūsu nolūkus.