Jans Flemings - DOKTORS NĒ

— Jūs darāt man sāpes,— viņa dusmīgi sacīja.

Kvorrels pasmaidīja, raudzīdamies viņas degošajās,

melnajās mandeļveida acīs.

— Kapteinis vēlas, lai jūs kaut ko iedzertu kopā ar mums — viņš mīlīgi teica, pievezdams meiteni pie gal­diņa Ar kāju piebīdīja krēslu un nosēdināja viņu sev bla­kus, joprojām spiezdams roku Viņi sēdēja izslējušies un saspringti, gluži kā mīlētāji strīda laikā.

Bonds ielūkojās viņas skaistajās dusmu pilnajās acīs.

— Labvakar, ko jūs šeit darāt? Kāpēc jums ievaja- dzējās vēl vienu manu fotogrāfiju?

— Es vācu materiālu arī naktslokālos,— viņa mēģināja pārliecinoši pasmaidīt — Jūsu pirmā fotogrāfi­ja bija slikta. Sakiet tam tipam lai mani atlaiž.

— Tātad jūs strādājat «Glinneram»? Kā jūs sauc?

— Neteikšu.

Pacēlis vienu uzaci, Bonds paskatījās uz Kvorrelu. Kvorrela acis samiedzās. Viņš sāka lēnām griezt meite­nes roku. Sakodusi apakšlūpu, ķīniete izlocījās kā uz āķa uzkodies zutis. Kvorrels grieza roku līdz viņa ievaidējās.

— Labi. Anabella čanga,— viņa izgrūda, nikni raudzī­damās uz Bondu. Kvorrels mazliet atlaida roku.

— Pasauc Polipu,— Bonds vērsās pie viņa.

Kvorrels ar brīvo roku padauzīja dakšiņu pret glāzi.

Saimnieks tūdaļ bija klāt

— Vai kādreiz te esat redzējis šo meiteni? — Bonds viņam vaicāja.

— Jā ser. Viņa reizēm šeit iegriežas. Vai viņa jums uzbāžas? Gribat lai viņu izraida?

— Nē, viņa mums patīk,— Bonds jautri atteica, — lai gan pastāvīgi mani fotografē, bet es nezinu vai ir vērts. Lūdzu, piezvaniet uz «Glinner» un pajautājiet vai pie vi­ņiem strādā Anabella Čanga.

— Labi, ser,— Polips sadja un ātri aizgāja.

— Kāpēc jūs nelūdzāt viņam palīdzību? — Bonds smaidīdams vaicāja.

Meitene viņam uzmeta drudžainu skatienu

— Man žēl, ka nācās ar jums tā apieties— Bonds turpināja, — taču mans Londonas direktors mani brīdi­nāja ka Kingstonā ir daudz aizdomīgu personu Esmu pārliecināts ka neesat no viņiem, tomēr nekādi nespēju apjēgt kāpēc jums bija vajadzīga mana fotogrāfija. Lūdzu, paskaidrojiet

— Es jums jau teicu,— meitene viņu pārtrauca — tas ir mans darbs.

Bonds mēģināja uzdot citus jautājumus, bet nekas neizdevās, meitene neatbildēja.

Parādījās Polips.

— Viss pareizi, ser. Tā ir Anabella čanga, viņa strādā ārštatā. Stāsta, ka viņai esot lieliskas bildes Jūs būsit ar viņu apmierināts. — Viņš daudznozīmīgi pasmaidīja — Studijas portrets! Bet vēl labāk — studijas gulta.

— Pateicos,— Bonds sacīja Nēģeris aizgāja, bet Bonds^ griezās pie ķīnietes. — Ārštata fotogrāfe,— viņš teica klusā balsī. — Tomēr vēl nav skaidrs, kāpēc jums vajadzēja manu fotogrāfiju. — Balss kiuva cietāka. — Nu, runājiet!

— Nē— meitene stūrgalvīgi sacīja.

— Labi Kvorrel, turpini. — Bonds atspiedās pret krēsla atzveltni. Viņš instinktīvi aptvēra, ka atbilde uz šo jautājumu ir zelta vērtībā. Ja viņš spētu to izspiest tā at­svērtu veselas nedēļas darbu

Ķīniete centās izlocīties, lai kaut dk mazinātu sāpes tomēr viņai tas'neizdevās. Tad pēkšņi viņa iespļāva Kvorrelam tieši sejā Kvorrels tikai pavīpsnāja, joprojām griezdams roku. Meitene izmisumā zem galda dauzīja kājas un murmināja kaut kādus ķīniešu vārdus uz pieres viņai izspiedās sviedru lāses.

— Runā— Bonds ieteica — runā tad mēs tevi ne­aiztiksim, salīgsim mieru un kopā iedzersim.

Bonds jau sāka uztraukties Vēl mazliet — un Kvor­rels salauzīs meitenei roku.

— Pie velna!

Negaidot viņa ar kreiso roku iesita Kvorrelam pa seju Bonds nepaguva uzlikt bloku. Kaut kas nozibsnīja, un at­skanēja plaukšķis Bonds saķēra viņas roku. Kvorrelam pa vaigu tecēja asinis Uz galda nobira stikla un metāla gabaliņi Ķīniete Kvorrelam bija iegāzusi ar zibspuldzi Trģpīiu acīs viņš kļūtu akls.

Kvorrels ar delnu nobrauca pa seju un uzmanīgi ap­skatīja plaukstu Asinis!

— Ciets riekstiņš! Varbūt kaptein, salauzt viņai roku?

— Laid viņu vaļā

Bonds bija nikns, ka tā arī neko nav parāds no mei­tenes. Lai gan šo to viņš bija apjēdzis: aiz visa tā stāv vēl kāds kas prasmīgi vada savus ļaudis

Kvorrels ķīnietei roku vairs negrieza bet delnu neat­brīvoja. Viņš atpleta meitenei pirkstus.

— Tu esi mani iezīmējusi Tagad mana kārta daiļaviņ.

Ar lielo un rādītājpirkstu'viņš sataustīja ādu Veneras pauguriņā uz rokas un griezdams sāka to stiept Ķīniete slāpēti iekliedzās un ņēmās kauties pretim Kvorrels strauji viņu atlaida/Meitene pielēca kājās un paskrēja nost no galdiņa.

— Nelieši, jūs par to viņam atbildēsit! — viņa nošņā­ca un pazuda

Kvorrels tikai pavīpsnāja. Ar papīra salveti viņš no­slaucīja vaigu iemeta nosmērēto salveti papīrkurvī un paņēma vēl vienu

— Mana brūce aizrietēs, bet viņas delna vēl ilgi sā­pēs— viņš sacīja Bondam. — Šai sievietei ir brīnišķīgs Veneras pauguriņš. Ja sievietei tas ir tik attīstīts vari būt absolūti pārliecināts, ka viņa ir lieliska gultā. Vai jūs to zi­nājāt kaptein?

— Nē, man tas bija jaunums,— Bonds atbildēja.

— Tā ir taisnība Raksturīga pazīme. Bet par viņu ne­raizējieties, — viņš piebilda, pamanījis Bonda sejā neticī­bas blāzmu — Viņai paliks tikai zilums. Velns parāvis, kāds Veneras pauguriņš! Agri vai vēlu es viņu sameklēšu un pārbaudīšu savas teorijas pareizību.

— Kvorrel, tev jau sen laiks apprecēties un nākt pie prāta — Bonds sacīja. — Un iesaku tev likt mierā šo meiču, citādi dabūsi mugurā dunci Un tagad palūdz rēķi­nu, un iesim prom. Esmu ieradies no Londonas, bet tur patlaban ir trīs nakti" Man krietni jāizguļas, bet tev uz vai­ga jāuzlīmē plāksteris

— Mazulīte vienkārši ir lieliska— Kvorrels murmināja.

Bonds sēdēja verandā un brokastoja, no augšas prie­cādamies par Kingstonas tropiskajiem dārziem. Viņa gal­vā vēl aizvien skanēja ķīnietes pēdējā frāze.

Tagad viņš bija pārliecināts ka Strengveizs un meite­ne ir nogalināti. Kādam nav patids ka viņi interesējušies par citu darīšanām, un šis kāds viņus ir novāds, pie viena iznīcinādams ari visus dokumentus. Viņš zinājis vai pa­redzējis, ka Slepenais dienests šo gadījumu neatstās neievērotu, un kaut kāda veidā noskaidrojis ar kādu uz­devumu ieradies Bonds. Viņš gribējis iegūt aģenta foto­grāfiju un izpētīt kur viņš apmetīsies. Tagad viņš sekoja, lai Bonds nestaigātu pa to ceļu kurš aizveda nāvē Strengveizu Ja arī Bonds ies pa šo ceļu, tad viņu tāpat likvidēs. Tā var būt gan autokatastrofa gan kautiņš vai cits veids, kas nerada aizdomas

Bonds aizsmēķēja pirmo šīrīta agareti un ar baudu skaļi izpūta dūmus Tātad pirmais kontakts ar pretinieku. Bet kas viņš ir? Visdrizāk doktors «NĒ», doktors Jūliuss «NĒ», vācu izcelsmes ķīnietis, Krebkejas salas īpašnieks. . Arhīvos par viņu nav materiālu arī uz FIB nosūtītais kon­troles pieprasījums rezultātus nedeva. Notikums ar sār­tajiem stārķiem un apvienību nozīmēja vienīgi to, ka da­žas vecmeitas sacēlušas trad putnu dēļ, tomēr vissvarī­gākais bija tas ka no doktora «NĒ» un viņa salas baidījās Kvorrels Tas bija ļoti dīvaini: Kaimanu salu vīrieti — un it īpaši Kvon-elu — ir grūti nobaidit Un kāpēc doktors «NĒ» tā cenšas, lai viņu liktu mierā? Kāpēc tērēt tik daudz spēka un līdzekļu lai nepieļautu svešu alvēku klātbūtni savā salā? Kuru gan varētu interesēt viņa mēs­li? Varbūt tiešām tiem ir tik liela vērtība?