. Putekļu mākonis lēnām izklīda. Vēl minūtes desmit ' viņi nosēdēja klusēdami. Tad Bonds pavēlēja izbraukt uz maģistrāles, kas veda uz pilsētu
— Kvorrel, man šķiet ka šī mašīna mums sekoja No lidostas neatgriežas tukšs taksometrs, šis maršruts ir dārgs. Esi piesardzīgs: ja pašlaik arī esam tikuši vaļā no astes, mums var uzglūnēt citā vietā.
— Klausos kaptein, — Kvorrels liksmi atbildēja. Tieši par tādu dzīvi viņš bija sapņojis kad saņēma vēsti no Bonda. Viņi brauca pa Kingstonas ielu, kaš bija pārpildīta autobusiem, vieglajiem automobiļiem, zirgu un ēzeļu pajūgiem kuri no kalnu ciematiem veda kravas, un spilgti izkrāsotiem atspirdzinošo dzērienu tirgoņu ratiņiem
Šajā jūklī nevarēja apjēgt vai viņiem seko vai ne. Viņi nogriezās pa labi uz kalniem Aiz viņiem brauca dažas mašīnas, un viena no tām varēja būt amerikāņu taksometrs. Pēc stundas ceturkšņa viņi izbrauca uz Halfuejas ielu, tad — uz Džanstona maģistrāles kas visā garumā šķērsoja salu Mazliet vēlāk pie kāda nama viņi pamanīja ar neona laternām apkarinātu palmu, bet zem tās izkārtni «Zilie kalni»: Kvorrels aizripināja pa aleju, kas bija apstādīta ar akurāti apgrieztiem krūmiem.
Apmēram simt metru attālumā aiz muguras melns taksometrs pasignalizēja mašīnām, tad, kavēdams kustību, strauji apgriezās un devās Kingstonas virzienā.
«Zilie kalni» bija vecs, tomēr komfortabls hotelis ar visām mūslaiku labierīcībām. Lai gan Bonda numuru bija pasūtījusi Gubernatora pārvalde, viņu tur sagaidīja diezgan vēsi Viņam iedeva labu stūra istabu ar nelielu verandu, no kuras pavērās skats uz līci. Bonds ar baudu novilka sviedriem izmirkušās drēbes iegāja vannas istabā, atgrieza auksto ūdeni un desmit minūtes nostāvēja zem dušas. Uzģērbis kokvilnas šortus viņš labpatikā izbaudīja siltā gaisa pieskārienu augumam. Izkrāmējis čemodānu, Bonds pasauca oficiantu
Pasūtījis dubulto džinu ar toniku un citronu, viņš izgāja verandā un sāka aplūkot lielisko panorāmu. Cik brīnišķīgi ir būt tik tālu no štāba mītnes, no Londonas un slimnīcām, būt šeit un ticēt kā viņam to teica intuīcija, ka viņu atkal gaida interesants darbs. Atnesa džinu. Bija ceturksnis uz astoņiem. Viņš vienojās satikties ar Kvorrelu septiņos trīsdesmit lai kopā paēstu vakariņas. Bonds lūdza, lai Kvorrels viņam iesaka kādu restorānu, un tas, brīdi klusējis, atbildēja, ka ikreiz, kad vēlas izklaidēties, viņš dodas uz restorānu «Pie Džoja Bota», kas atrodas netālu no ostas.
— Tur nav nekā sevišķa,— Kvorrels sacīja vainīgā balsī, — tomēr labi baro, ir ko iedzert un ari mūzika nav uzbāzīga. Saimnieks ir mans draugs. Viņu dēvē par Polipu, jo reiz viņš saķērās ar briesmīgu astoņkāji
Bonds atgriezās istabā, apģērba tumši zilu uzvalku, ko~ parasti valkāja tropos, baltu kokvilnas kreklu ar īsām piedurknēm un apsēja melnu trikotāžas kaklasaiti. Uzmanīgi aplūkojis sevi spogulī un pārbaudījis vai zem paduses nav redzams «Valters», viņš nokāpa lejā
Viņi brauca uz pilsētas centru, tad nogriezās pa kreisi uz ostas pusi un drīz vien apstājās pie restorāna ar spilgtu jaunu izkārtni «Piē Džoja Bota». Novietojuši mašīnu, Bonds un Kvorrels cauri nelielam iežogojumam iegāja dārziņā ar palmām. Tālāk bija pludmale un jūra. Zem palmām bija izkārtoti galdiņi vidū — cementa laukumiņš dejām. Malā muzikanti koši sarkanos, spīgufīšiem izšūtos kreklos klusām spēlēja kādu maigu melodiju
Puse galdiņu nebija aizņemta, pie pārējiem pārsvarā sēdēja vietējā publika, lai gan bija ari daži amerikāņu jūrnieki ar savām draudzenēm. No galdiņa piecēlās milzīgs nēģeris elegantā, baltā smokingā un devās pretī Kvorrelām un Bondam
— Sveiks Kvorrel, sen neesam tikušies Galdiņu diviem?
— Tieši tā, Potip. Tuvāk virtuvei un tālāk no orķestra
Gigants pavīpsnāja. Viņš iekārtoja viņus pie klusa galdiņa zem palmas jūras malā.
— Vai kaut ko dzersit?
Bonds, kā vienmēr, pasūtīja džinu ar toniku un citronu, bet Kvorrels — alu Izšķirstījuši ēdienkarti, abi izvēlējās langustu, bifšteku un salātus.
Pasniedza aprasojušas glāzes. Tas Bondam atsauca atmiņā dažas epizodes no viņa dzīves karstās zemēs. Pāris metru no viņiem šalca jūra, klusi spēlēja orķestris, čabēja palmas. Bonds atcerējās Londonu, kuru bija pametis tikai vakar. -
— Man šeit patīk Kvorrel— viņš teica. Kvorrels bija laimīgs.
— Polips ir mans draugs, un, ja gribat šo to uzzināt viņš ir lietas kursā par visu, kas notiek Kingstonā. Arī viņš ir no Kaimanu salām. Kādu laiku mēs bijām laivas līdzīpašnieki, taču reiz viņš devās uz Krebkeju pēc putnu olām peldus tika līdz klintīm, bet tur saskrējās ar astoņ- kāji Mūsu ūdeņos tie nav lieli, bet pie Krebkejas — tādi milzeņi, tur netālu ir Kubas ieplaka un jūra ir dziļāka. Polips apmēram stundas ceturksni cīnījās ar to pretīgo radījumu, līdz viņam izdevās izrauties. Polips no bailēm vēl ilgi nespēja atģisties un tāpēc, pārdevis man laivu, atgriezās Kingstonā. Tas bija pirms kara. Tagad viņš ir bagāts, bet es joprojām zvejoju.
— Kas ir Krebkeja? — Bonds vaicāja.
Kvorrels pētoši paraudzījās uz viņu.
— Patlaban tā ir draņķīga vieta, kaptein, — viņš īsi atbildēja. — Kara laikā šo salu nopirka kāds ķīnietis un saveda tur algādžus, lai iegūtu putnu mēslus. Viņš nevienam neļauj tur uzturēties un nevienu no turienes neizlaiž Mēs turamies tālāk no tiem krastiem.
— Kāpēc?
— Tur ir lērums sargu, ložmetēji lokators, pat lidmašīna Daži mani draugi riskēja doties uz turieni bet neviens neatgriezās Šis ķīnietis nevēlas nevienu ielaist savā salā, kaptein, atklāti sakot es no viņa baidos,— viņš vainīgi piebilda
— Nu, nu,— Bonds domīgi nomurmināja.
Pasniedza vakariņas, Bonds pasūtīja vēl dzeramo un,
kamēr viņi ēda, izstāstīja Kvorrelam notikumu ar Strengveiza Kvorrels uzmanīgi klausījās, reizēm uzdodams jautājumus. Sevišķi viņu interesēja Krebkejas putni, sarga stāsts un aviokatastrofa. Tad viņš atstūma šķīvi un aizsmēķēja. Pieliecies pie Bonda viņš klusām sacīja:
— Kaptein, lai tie ir putni tauriņi vai bites, tas nav svarīgi, taču, ja tie ir no Krebkejas salas un jūsu cilvēks tur gribēja kaut ko izošņāt tad varat mierīgi derēt uz pēdējo dolāru, ka viņš ir novākts. Viņš un meitene. Ķīnietis viņus nožmiedzis.
— Kāpēc tu esi tik pārliecināts par to? — Bonds vaicāja satraukti raudzīdamies Kvorrela pelēkajās acīs
Tas paraustīja plecus. Viņa atbilde bija vienkārša:
— Tas tips grib, lai viņu netraucē. Viņš nevēlas, ka tur pie viņa blandās Esmu pārliecināts, ka viņš nogalēja jūsu draugu tāpēc, lai mēs turētos no Krebkejas pa gabalu. Viņš ir ļoti varens un novāc visus, kas viņu traucē. •
'— Kāpēc?
— Precīzi es to nezinu, kaptein,— Kvorrels vēsi atteica, — šajā pasaulē viens grib vienu, otrs — citu, un katrs cenšas panākt savu.
Ar acs kaktiņu Bonds pamanīja uzliesmojumu un strauji apgriezās. Netālu no viņiem pustumsā sēdēja jaunā ķīniete no lidostas, šoreiz viņai mugurā bija melna, pieguļoša atlasa kleita ar izgriezumu gandrīz līdz gurniem Rokās viņa turēja «Leiku» ar zibspuldzi.
— Nu, aizturi šo daiļavu! — Bonds pavēlēja.
Vienā mirklī Kvorrels bija viņai līdzās
— Labvakar, kaķīt— viņš nočukstēja, pastiepis viņai roku Meitene pasmaidīja un paspieda pasniegto roku. Kvorrels apķēra viņu ap vidukli gluži kā dejā un spēcīgi sažņaudza, neļaudams viņai kustēties
Читать дальше