Jans Flemings - DOKTORS NĒ

. Putekļu mākonis lēnām izklīda. Vēl minūtes desmit ' viņi nosēdēja klusēdami. Tad Bonds pavēlēja izbraukt uz maģistrāles, kas veda uz pilsētu

— Kvorrel, man šķiet ka šī mašīna mums sekoja No lidostas neatgriežas tukšs taksometrs, šis maršruts ir dārgs. Esi piesardzīgs: ja pašlaik arī esam tikuši vaļā no astes, mums var uzglūnēt citā vietā.

— Klausos kaptein, — Kvorrels liksmi atbildēja. Tieši par tādu dzīvi viņš bija sapņojis kad saņēma vēsti no Bonda. Viņi brauca pa Kingstonas ielu, kaš bija pārpildīta autobusiem, vieglajiem automobiļiem, zirgu un ēzeļu pajūgiem kuri no kalnu ciematiem veda kravas, un spilgti izkrāsotiem atspirdzinošo dzērienu tirgoņu ratiņiem

Šajā jūklī nevarēja apjēgt vai viņiem seko vai ne. Viņi nogriezās pa labi uz kalniem Aiz viņiem brauca dažas mašīnas, un viena no tām varēja būt amerikāņu takso­metrs. Pēc stundas ceturkšņa viņi izbrauca uz Halfuejas ielu, tad — uz Džanstona maģistrāles kas visā garumā šķērsoja salu Mazliet vēlāk pie kāda nama viņi pamanīja ar neona laternām apkarinātu palmu, bet zem tās izkār­tni «Zilie kalni»: Kvorrels aizripināja pa aleju, kas bija ap­stādīta ar akurāti apgrieztiem krūmiem.

Apmēram simt metru attālumā aiz muguras melns taksometrs pasignalizēja mašīnām, tad, kavēdams ku­stību, strauji apgriezās un devās Kingstonas virzienā.

«Zilie kalni» bija vecs, tomēr komfortabls hotelis ar vi­sām mūslaiku labierīcībām. Lai gan Bonda numuru bija pasūtījusi Gubernatora pārvalde, viņu tur sagaidīja diez­gan vēsi Viņam iedeva labu stūra istabu ar nelielu veran­du, no kuras pavērās skats uz līci. Bonds ar baudu novil­ka sviedriem izmirkušās drēbes iegāja vannas istabā, at­grieza auksto ūdeni un desmit minūtes nostāvēja zem dušas. Uzģērbis kokvilnas šortus viņš labpatikā izbaudīja siltā gaisa pieskārienu augumam. Izkrāmējis čemodānu, Bonds pasauca oficiantu

Pasūtījis dubulto džinu ar toniku un citronu, viņš izgā­ja verandā un sāka aplūkot lielisko panorāmu. Cik brīniš­ķīgi ir būt tik tālu no štāba mītnes, no Londonas un slim­nīcām, būt šeit un ticēt kā viņam to teica intuīcija, ka viņu atkal gaida interesants darbs. Atnesa džinu. Bija ceturk­snis uz astoņiem. Viņš vienojās satikties ar Kvorrelu sep­tiņos trīsdesmit lai kopā paēstu vakariņas. Bonds lūdza, lai Kvorrels viņam iesaka kādu restorānu, un tas, brīdi klusējis, atbildēja, ka ikreiz, kad vēlas izklaidēties, viņš do­das uz restorānu «Pie Džoja Bota», kas atrodas netālu no ostas.

— Tur nav nekā sevišķa,— Kvorrels sacīja vainīgā balsī, — tomēr labi baro, ir ko iedzert un ari mūzika nav uzbāzīga. Saimnieks ir mans draugs. Viņu dēvē par Poli­pu, jo reiz viņš saķērās ar briesmīgu astoņkāji

Bonds atgriezās istabā, apģērba tumši zilu uzvalku, ko~ parasti valkāja tropos, baltu kokvilnas kreklu ar īsām pie­durknēm un apsēja melnu trikotāžas kaklasaiti. Uzmanī­gi aplūkojis sevi spogulī un pārbaudījis vai zem paduses nav redzams «Valters», viņš nokāpa lejā

Viņi brauca uz pilsētas centru, tad nogriezās pa kreisi uz ostas pusi un drīz vien apstājās pie restorāna ar spil­gtu jaunu izkārtni «Piē Džoja Bota». Novietojuši mašīnu, Bonds un Kvorrels cauri nelielam iežogojumam iegāja dārziņā ar palmām. Tālāk bija pludmale un jūra. Zem pal­mām bija izkārtoti galdiņi vidū — cementa laukumiņš dejām. Malā muzikanti koši sarkanos, spīgufīšiem izšūtos kreklos klusām spēlēja kādu maigu melodiju

Puse galdiņu nebija aizņemta, pie pārējiem pārsvarā sēdēja vietējā publika, lai gan bija ari daži amerikāņu jūrnieki ar savām draudzenēm. No galdiņa piecēlās mil­zīgs nēģeris elegantā, baltā smokingā un devās pretī Kvorrelām un Bondam

— Sveiks Kvorrel, sen neesam tikušies Galdiņu di­viem?

— Tieši tā, Potip. Tuvāk virtuvei un tālāk no orķestra

Gigants pavīpsnāja. Viņš iekārtoja viņus pie klusa gal­diņa zem palmas jūras malā.

— Vai kaut ko dzersit?

Bonds, kā vienmēr, pasūtīja džinu ar toniku un citronu, bet Kvorrels — alu Izšķirstījuši ēdienkarti, abi izvēlējās langustu, bifšteku un salātus.

Pasniedza aprasojušas glāzes. Tas Bondam atsauca atmiņā dažas epizodes no viņa dzīves karstās zemēs. Pāris metru no viņiem šalca jūra, klusi spēlēja orķestris, čabēja palmas. Bonds atcerējās Londonu, kuru bija pa­metis tikai vakar. -

— Man šeit patīk Kvorrel— viņš teica. Kvorrels bija laimīgs.

— Polips ir mans draugs, un, ja gribat šo to uzzināt viņš ir lietas kursā par visu, kas notiek Kingstonā. Arī viņš ir no Kaimanu salām. Kādu laiku mēs bijām laivas līdz­īpašnieki, taču reiz viņš devās uz Krebkeju pēc putnu olām peldus tika līdz klintīm, bet tur saskrējās ar astoņ- kāji Mūsu ūdeņos tie nav lieli, bet pie Krebkejas — tādi milzeņi, tur netālu ir Kubas ieplaka un jūra ir dziļāka. Po­lips apmēram stundas ceturksni cīnījās ar to pretīgo ra­dījumu, līdz viņam izdevās izrauties. Polips no bailēm vēl ilgi nespēja atģisties un tāpēc, pārdevis man laivu, atgrie­zās Kingstonā. Tas bija pirms kara. Tagad viņš ir bagāts, bet es joprojām zvejoju.

— Kas ir Krebkeja? — Bonds vaicāja.

Kvorrels pētoši paraudzījās uz viņu.

— Patlaban tā ir draņķīga vieta, kaptein, — viņš īsi at­bildēja. — Kara laikā šo salu nopirka kāds ķīnietis un sa­veda tur algādžus, lai iegūtu putnu mēslus. Viņš nevie­nam neļauj tur uzturēties un nevienu no turienes neizlaiž Mēs turamies tālāk no tiem krastiem.

— Kāpēc?

— Tur ir lērums sargu, ložmetēji lokators, pat lidma­šīna Daži mani draugi riskēja doties uz turieni bet ne­viens neatgriezās Šis ķīnietis nevēlas nevienu ielaist sa­vā salā, kaptein, atklāti sakot es no viņa baidos,— viņš vainīgi piebilda

— Nu, nu,— Bonds domīgi nomurmināja.

Pasniedza vakariņas, Bonds pasūtīja vēl dzeramo un,

kamēr viņi ēda, izstāstīja Kvorrelam notikumu ar Streng­veiza Kvorrels uzmanīgi klausījās, reizēm uzdodams jautājumus. Sevišķi viņu interesēja Krebkejas putni, sar­ga stāsts un aviokatastrofa. Tad viņš atstūma šķīvi un aizsmēķēja. Pieliecies pie Bonda viņš klusām sacīja:

— Kaptein, lai tie ir putni tauriņi vai bites, tas nav sva­rīgi, taču, ja tie ir no Krebkejas salas un jūsu cilvēks tur gribēja kaut ko izošņāt tad varat mierīgi derēt uz pēdējo dolāru, ka viņš ir novākts. Viņš un meitene. Ķīnietis viņus nožmiedzis.

— Kāpēc tu esi tik pārliecināts par to? — Bonds vai­cāja satraukti raudzīdamies Kvorrela pelēkajās acīs

Tas paraustīja plecus. Viņa atbilde bija vienkārša:

— Tas tips grib, lai viņu netraucē. Viņš nevēlas, ka tur pie viņa blandās Esmu pārliecināts, ka viņš nogalēja jūsu draugu tāpēc, lai mēs turētos no Krebkejas pa gabalu. Viņš ir ļoti varens un novāc visus, kas viņu traucē. •

'— Kāpēc?

— Precīzi es to nezinu, kaptein,— Kvorrels vēsi attei­ca, — šajā pasaulē viens grib vienu, otrs — citu, un katrs cenšas panākt savu.

Ar acs kaktiņu Bonds pamanīja uzliesmojumu un strauji apgriezās. Netālu no viņiem pustumsā sēdēja jau­nā ķīniete no lidostas, šoreiz viņai mugurā bija melna, pieguļoša atlasa kleita ar izgriezumu gandrīz līdz gur­niem Rokās viņa turēja «Leiku» ar zibspuldzi.

— Nu, aizturi šo daiļavu! — Bonds pavēlēja.

Vienā mirklī Kvorrels bija viņai līdzās

— Labvakar, kaķīt— viņš nočukstēja, pastiepis viņai roku Meitene pasmaidīja un paspieda pasniegto roku. Kvorrels apķēra viņu ap vidukli gluži kā dejā un spēcīgi sažņaudza, neļaudams viņai kustēties