JANS FLEMINGS - KAZINO ROYALE

Viņa atbildēja tikai pēc brīža.

- Jāatzīst, ka Bonds ir izskatīgs vīrietis. Viņš man atgādina Hogiju Kārmaiklu, tomēr kaut kādu saltumu un pat cietsirdibu brīžiem jaušu viņa…

Šo teikumu viņai tā ari nebija lemts pa­beigt, jo pēkšņi dažas pēdas atstatu nodrebēja milzīgā loga rūts, sašķistot sprādziena izraisītā vilnī. Eksplozija bija tik spēcīga, ka abi kopā ar krēsliem tika atmesti labu gabalu atpakaļ. Tad iestājās klusums. Ārpusē uz ietves bira kaut kādi priekšmeti. No bāra letes lēnām viena pa­kaļ otrai noripoja pudeles. Tad atskanēja spiedzieni un sākās grūstīšanās pie durvīm.

- Paliec šeit! - norīkoja Metiss.

Viņš ar spērienu atgrūda no sevis krēslu un izlēca caur tagad jau tukšo loga rāmi.

Izgājis no bāra, Bonds mērķtiecīgi devās uz savu viesnīcu. Ietve veda gar platā bulvāra malām ar vairākām braukšanas joslām abos virzienos. Viņš jutās izsalcis.

Diena joprojām bija tikpat burvīga, tikai saule nu cepināja pārāk karsti, tāpēc ēnas no platānām, kas auga divdesmit pēdu atstatu l ita no citas mazās zāles saliņās uz ietves, bi­ja patīkams patvērums. Neliels aizsargvalnis līdzēja aizturēt svelmi, kas plūda no brauca­mās daļas.

Uz ielas bija ļoti maz cilvēku, tāpēc divi vī­li, kas klusi stāvēja zem koka ielas otrajā pu­sē, uzreiz piesaistīja Bonda uzmanību.

Patiesībā viņš bija tos ievērojis labu bridi iepriekš, apmēram tad, kad prātā aprēķināja, ka ir nogājis jau apmēram simts jardus [20] un vēl tikpat liels attālums šķir viņu no viesnīcas "Splendide" dekoratīvās porle cochēre [21].

Pavērojis abus vīrus uzmanīgāk, Bonds se­cināja, ka tie izturas tramīgi. Abi bija maza auguma un ģērbušies līdzīgos tumšos uzval­kos, kas Bondam šķita pārāk silti šai sezonai. Iespējams, ka viņi gaidīja autobusu, lai dotos uz teātri. Vienīgās detaļas šo cilvēku apģērbā, kas atbilda kūrorta atmosfērai, bija vienādās gaišās salmu cepures. Tās aizēnoja viņu se­jas, tomēr ļāva nomanīt, ka abi ir tumsnēji. Bonds ievēroja vēl kādu nepiemēroti spilgtu akcentu. Uz pleca abiem karājās fotosomas - viena koši sarkanā, otra spilgti zilā krāsā.

Kamēr Bonds izanalizēja visas šīs nianses, attālums starp viņu un abiem vīriem bija sa­mazinājies līdz piecdesmit jardiem un domas jau pievērsušās citam tematam. Viņš prātoja par dažāda kalibra ieročiem un aizsargves- tēm, kad pēkšņi kļuva par aculiecinieku briesmīgai ainai.

Sarkanais vīrs, it kā signalizējot, pamāja ar galvu zilajam vīram, kurš ar ātru kustību atrāva vaļā savu fotosomu. Tajā brīdī Bonds vairs īsti labi neredzēja zilo viru, jo skatu aizsedza platānas stumbrs, bet likās, ka tas, paliecies uz priekšu, kaut ko meklē somā. Negaidot acis apžilbināja dedzinoša gaisma, atskanēja apdullinošs sprādziena troksnis, un karsta gaisa vilnis notrieca viņu zemē. Lai gan Bondu nedaudz pasargāja resnais koka stumbrs, eksplozijas vilnis iedoba viņa vaigus un vēderu kā vingrotāja svars batutu. Apdullis viņš gulēja, raudzīdamies saulē, ka­mēr apkārt viss dārdēja, it kā kāds ar dzelzs āmuru sistu pa zemākajiem klavieru reģis­triem.

Kad, krietni apdullis un tuvu bezsamaņai, Bonds tomēr mēģināja piecelties uz viena ceļ­gala, pār viņu nolija asiņainu audu un apģērba drisku lietus, kas sajaucās ar gaisā uzsvies­tiem koku zariem un granti. Tiem sekoja sīkā­ki zariņi un lapiņas. No visām pusēm gāzās plīstoša stikla šķindoņa. Debesīs pacēlās mel­nu dūmu sēne un izkusa zilgmē. Gaiss smir­dēja pēc sprāgstvielām, degoša koka un - ak, jā, - gruzdošas gaļas. Piecdesmit jardu rādiusā kokiem bija norautas lapas un pārogļojušies zari. Divi koki gulēja šķērsām pāri ielas brau­camajai daļai. Tos vienu no otra atdalīja dū­mojošs krāteris. Abi vīri salmu cepurēs bija pazuduši bez miņas. Bet uz ceļa rēgojās sarka­na sliede, uz ietves, uz koku stumbriem un pat augstu zaros karājās košas skrandas.

Bondam nāca vēmiens.

Metiss uzgāja draugu, kad tas jau bija pie­cēlies kājās un stāvēja, ar abām rokām cieši apķēris koku, kurš bija izglābis viņam dzīvī­bu.

Bonds pakļāvīgi ļāva sevi balstīt līdz vies­nīcai "Splendide", no kuras neziņā un izbīlī, nesaprazdami, kas notiek, gāzās ārā viesi un apkalpotāji. Kad tālumā atskanēja ātrās palī­dzības un ugunsdzēsēju automašīnu signāli, viņiem jau bija izdevies izspraukties cauri pū­lim, tikt augšā pa kāpnēm un pa gaiteni aiz­kļūt līdz Bonda istabas durvīm.

Metiss uz īsu bridi apstājās, lai ieslēgtu radio, kas atradās kamīna priekšā, un, ka­mēr Bonds atbrīvojās no asiņu traipiem no­tašķītajām drēbēm, apbēra viņu ar jautāju­miem.

Kad Bonds jau grasījās aprakstīt, kā iz­skatījušies divi aizdomīgie vīri, Metiss paķēra telefona klausuli, kas stāvēja blakus gultai.

- …un pasaki policijai, - viņš nobeidza, - pa­saki viņiem, ka to angli no Jamaikas es nogā­dāju drošībā. Lai gan trieciens viņu nogāza no kājām, tam nekas nekaiš. Pēc pusstundas es būšu tur un izstāstišu visu sīkāk. Vajadzē­tu iestāstīt presei, ka tā ir bijusi savstarpēja izrēķināšanās starp diviem bulgāru komunis­tiem un viens no viņiem otru nogalinājis ar bumbu. Par trešo nevajag minēt ne vārda. Tas droši vien nekur tālu nav ticis. Mums par katru cenu jādabū viņš rokā. Es domāju, viņš ir ceļā uz Parizi. Jābloķē ceļi, vai saprati? Alors. bonne chance!*

Metiss pagriezās pret Bondu un noklausī­jās viņa stāstu lidz galam.

•Vēlu veiksmi!

- Merde* tu taču esi dzimis laimes krekli­ņā, - viņš teica, kad Bonds apklusa. - Skaidrs, ka ši dāvana bija domāta tev. Tieši tā - bumbu viņi bija paredzējuši tev, cerēdami paši patver­ties aiz kokiem, bet notika pilnīgi otrādi. Mēs noskaidrosim visus faktus. - Bridi klusējis, viņš domīgi turpināja. - Šī lieta šķiet intere­santa. Viņi tevi uztver visai nopietni. Tomēr ka tie sacrē** bulgāri bija iedomājušies nosargāt sevi? Un kāda loma te ir fotosomu krāsām? Vajadzētu pameklēt tās sarkanās fragmentus.

Metiss grauza nagus. Viņa acīs parādījās dī­vains, satraukts mirdzums. Šī lieta vērtās negai­dīti nopietna, un viņš bija kļuvis par tās aktīvu līdzdalībnieku. Viņš vairs nebija tikai vērotājs no malas, kurš gaida, kad Bonds uzsāks cīņu pie spēļu galda ar Le Chiffre. Metiss pielēca kājās.

- Iedzer kaut ko, iekod lenču un atpūties, - viņš pavēlēja. - Man jāaposta pēdas, kamēr tās svaigas, citādi atbrauks policija un izbradās vi­su ar saviem lielajiem, melnajiem zābakiem.

Metiss izslēdza radio un atvadoties silti pa­māja. Aizcirtās durvis, un istabā iestājās klu­sums. Bonds uz brīdi palika sēžam pie loga, atskārtis, cik labi tomēr ir būt dzīvam.

♦Mēsli. "Sasodītie.

Vēlāk, kad Bonds bija iztukšojis pirmo glā­zīti viskija ar ledu un ķērās pie patē de foie gras* un auksta langouste,** ko viesmīlis jau viņam bija salūkojis, iezvanījās telefons.

- Šeit runā Lindes jaunkundze.

Balss izklausījās klusa un noraizējusies.

- Vai jums nekas nekaiš?

- Nē, viss kārtībā.

- Priecājos dzirdēt. Lūdzu, esiet uzmanīgs!

Un viņa nolika klausuli.

Bonds pats sevi apsveica, tad paņēma nazi un izvēlējās biezāko sausiņu.

Pēkšņi viņš nodomāja: "Divi no viņiem ir paga­lam, bet trešais būs manā pusē. Ar to ari jāsāk."

Viņš iemērca nazi glāzē ar verdošu ūdeni, kas stāvēja blakus Strasbūras porcelāna tējkannai, un atgādināja pats sev. ka par tik garšīgu maltīti jāiedod viesmīlim divtik liela dzeramnauda.