JANS FLEMINGS - KAZINO ROYALE

Anglijai. Pie viņa algas tika pieliktas vēl des­mit mārciņas mēnesī.

Ar laiku Fosets sāka justies tā, it kā viņu kāds droši sargātu. Nu viņš jau sapņoja par darbu "BEM" [5] un bija izdarījis pirmo iemaksu ekskluzīvā "Morris Minor" auto iegādei. Viņš pat sāka nēsāt zaļi tonētas brilles, kādas jau sen bija kārojis, jo domāja, ka tas atbilst viņa ilustrētās lappuses redaktora tēlam.

To visu Bonds atcerējās, lasīdams tele­grammu. Viņš bija pieradis uzskatīt sevi par vienu no zobratiem kādā lielākā mehānismā, un šī loma viņu apmierināja. Strādāt sadarbo­joties bija vieglāk. Bonds zināja, ka arī viņš var kļūdīties un tāpēc Rojālā-I^ezo atrodas vēl citi Slepenā dienesta darbinieki, tomēr nespē­ja atbrīvoties no sajūtas, it kā atrastos tālu prom no nemājīgās biroju ēkas blakus Rī- džentparkam, kaut gan patiesībā tikai nieka 150 jūdzes [6] platais kanāls šķira viņu no ne­pielūdzamajiem analītiķiem, kas vēroja un iz­vērtēja katru sava aģenta soli. Arī Fosets, Kai- manu salu virs Kingstonā, skaidri zināja, ka Ix>ndonā painteresētos, kur viņš ņēmis naudu elitāra auto iegādei, tāpēc nolēma to pirkt uz nomaksu, nevis maksāt skaidrā naudā.

Bonds pārlasīja telegrammu vēlreiz. Tad viņš noplēsa piezīmju lapu no bloknota (ja to darītu pēc tam, kad ziņojums jau uzrakstīts, kāds varētu izlasīt teksta nospiedumu nā­košajā tīrajā lapā) un ar drukātiem burtiem rakstīja atbildi:

"INFORMĀCIJA IR PIETIEKAMA

PALDIES - BONDS".

Uzrakstīto tekstu viņš atdeva concierge, bet telegrammu ar parakstu "da Silva" ielika sev kabatā. Concierge darbadevēji (ja viņam tādi ir) varētu panākt, lai vietējā pastā viņiem par samaksu izpauž telegrammas saturu, ja vien concierge pats jau nav paturējis aploksni virs tvaikiem, lai tā atlimējas, vai ari izlasījis ar kājām gaisā apgriezto ziņojumu, kamēr Bonds to turēja rokā.

Viņš paņēma atslēgu, novēlēja labunakti un, ar galvu pamājis liftniekam, devās aug­šup pa kāpnēm. Bonds zināja, ka liftos var notikt jebkas. Viņš nedomāja, ka vel kāds ta­gad vēlēsies braukt uz otro stāvai, tomēr kā parasti izturējās piesardzīgi.

Uz pirkstgaliem kāpdams augšā, viņš no­žēloja, ka nebija prasījis vairāk, nekā M. savā ziņojumā caur Jamaiku piedāvāja. Būdams pieredzējis spēlmanis, viņš zināja, ka ir muļ­ķīgi paļauties uz tik mazu naudas summu, tomēr jāšaubās, vai M. būtu piekritis izsniegt vairāk. Viņš paraustīja plecus un pa gaiteni devās uz savu istabu.

Bonds lieliski zināja, kur atrodas elek­trības slēdzis, tāpēc durvju atvēršana un gaismas iedegšana prasīja tikai pāris sekun­des. Nākamajā mirklī viņš jau stāvēja uz sliekšņa ar pistoli rokās, noskatoties, kā pretī ņirdzīgi glūn vienīgi tukšā istaba. Tad, nelik­damies ne zinis par puspievērtajām vannas istabas durvīm, Bonds ieslēdzās numurā, aiz­dedza vispirms naktslampu, tad arī pārējās lampas pie spoguļa un visbeidzot nometa ie­roci uz dīvāniņa blakus gultai. Tagad bija jā­noliecas, lai ieraudzītu vienu no saviem mel­najiem matiem, kas joprojām neizkustināts atradās tieši tur, kur viņš to bija atstājis pirms došanās uz vakariņām, - iespiests aiz­bīdītās rakstāmgalda atvilktnes spraugā.

Pēc tam viņš aplūkoja tikko redzamo talka pulvera kārtiņu uz drēbju skapja roktura iekšmalas. Tam neviens nebija pieskāries. At­likusi bija vēl vannas istaba, kur, pacēlis tua­letes poda vāku, Bonds pārbaudija, vai ūdens līmenis sakrīt ar gandrīz nemanāmi ieskrāpē­to svītriņu vara sieniņā.

Lai gan nekas neatklājās, viņš nebūt neju­tās kā apsēstais. Jebkurš no šiem sīkumiem nepārprotami varētu liecināt par ielaušanos. Ievērot katru vissīkāko detaļu bija slepenā aģenta paradums, un, lielā mērā pateicoties tieši šai precizitātei, viņš vēl joprojām bija dzīvs. Aizsardzības pasākumu ievērošana vi­ņa profesijā nebija mazāk nepieciešama kā ūdenslīdējam, lidotājam izmēģinātājam vai jebkuram citam ar risku saistītas profesijas pārstāvim.

Apmierināts ar to, ka viņa prombūtnes lai­kā nelūgtu viesu šeit nav bijis, viņš izģērbās un iegāja aukstā dušā. Tad, aizdedzinājis savu septiņpadsmito tās dienas cigareti, Bonds ap­sēdās pie rakstāmgalda, kurā glabājās biezs žūksnis ar naudu, un ierakstīja dažus ciparus mazajā piezīmju grāmatiņā. Divu dienu spēles bija ienesušas tieši trīs miljonus franku. Lon­donā Bondam bija izsnieguši desmit miljonus, tomēr viņš bija lūdzis atsūtīt vēl desmit. Tagad viņa darba kapitāls bija divdesmit trīs miljoni franku vai aptuveni divdesmit trīs tūkstoši mārciņu, ieskaitot to naudu, kuru varētu sa­ņemt "Crēdit Lyonnais " [7]vietējā filiālē.

Kādu bridi Bonds nekustēdamies sēdēja un vērās laukā pa logu - kaut kur tālu satumsu- šajā jūrā -, tad, pagrūdis naudas žūksni zem greznās vienguļamās gultas spilvena, iztīrīja zo­bus, izslēdza gaismu un ar patiku ienira iecieti- nātajos franču palagos. Desmit minūtes viņš nogulēja uz kreisajiem sāniem, atsaukdams at­miņā iepriekšējās dienas notikumus, tad pa­griezās uz otru pusi un, nedaudz sakoncentrē­jies, devas iekšā bezgalīgajā miega tunelī.

Pirms iemigšanas viņš tomēr neaizmirsa paslidināt labo roku zem spilvena un sataustīt tur 38. kalibra koltu. Viņš iemiga, un, siltu­mam un humora dzirkstīm viņa acīs izdzies­tot, vaibstiem i izgūla noslēgt ības maska - iro­niska, brutāla un auksta.

Pirms divām nedēļām šis memorands atce­ļoja no Slepenā dienesta S. nodaļas pie M., kurš kopš neatminamiem laikiem bija Britu

Aizsardzības ministrijas pakļautībā esošās Galvenās pārvaldes priekšnieks.

"Sūtītājs: S. vadītājs

Saņēmējs: M.

Lietas nosaukums: Mesjē Le Chiffre (pazīs­tams arī kā "The Number", "Her Nummer", "Herr Ziffer" utt.) neitralizēšana.

Le Chiffre - viens no pretinieka galvena­jiem aģentiem Francijā. Saskaņā ar slepenas informācijas avotiem viņa pārziņā ir "Syndicat des Ouvriers d'Alsace". komunistu kontrolē­tās Alzasas transporta un smagās rūpniecī­bas nozares arodbiedrības, un, cik mums zi­nāms, sarkano slepenās, kara gadījumam pa­redzētās kaujinieku vienības darbinieku algu saraksti.

Dokumentu bāze: 1) Le Chiffre biogrāfija, sagatavojis arhīva priekšnieks - meklēt pieli­kumā A. 2) Informācija par SMERŠ - meklēt pielikumā B.

Ir savākti pierādījumi tam, ka Le Chiffre pozīcijas ir nestabilas. Šī augsti profesionālā PSRS aģenta Ahileja papēdis ir viņa fiziskās tieksmes un īpaši pikantās vēlmes, un šīs īpatnības mums ir palaimējies atklāt. Viena

no viņa eirāziešu izcelsmes favorītēm ir mūsu Nr. 1860, kura darbojas F. nodaļas pakļautī­bā. Šis avots mums sniedz informāciju par Le Chiffre privātajām afērām.

īsumā: domājams, ka Le Chiffre ir uz fi­nansiālā sabrukuma robežas. Šādu secināju­mu ir izdarījusi minētā 1860 pēc tam, kad bi­ja novērojusi, ka viņš paslepus pārdod dārg­lietas, ir ieķīlājis villu Antibās un pārstājis šķiesties ar naudu, kas iepriekš viņam bija raksturīgi. Minētajā Le Chiffre lietā esam ie­vākuši informāciju arī pie mūsu draugiem un sadarbības partneriem no Otrā biroja. Uzska­tu, ka turpmāk izklāstītās visai pikantās de­taļas varētu Jūs interesēt.

1946. gada janvārī Le Chiffre iegādājās "Cordon Jau ne"* bordeļu tīkla akciju kontrol­paketi. Minētās iestādes darbojās Normandijā un Britu salās. Šis piecdesmit miljonus fran­ku vērtais ieguldījums nebija labi pārdomāts un tika izdarīts, izmantojot Leņingradas 111 sektora līdzekļus, kuri patiesībā bija paredzē­ti, lai finansētu augstākminēto SODA arod­biedrību.