JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

Pa šauro taku pārstūmis motociklu pāri nelīdzenajam klajumam, vīrs nogriezās uz Sjerraleones kalnu robežas pusi. Tie jau ie­zīmējās daudz skaidrāk. Viņam tik tikko atlika laika, lai pirms rīta ausmas iegriez­tos Sūzijas būdā. Vīrs nepatikā saviebās, iedomādamies par drīzo mīlēšanos ar viņu pēc tādas nogurdinošas nakts. Taču nekas

cits neatlika. Ar naudu vien nebija diezgan, lai šī sieviete nodrošinātu viņam alibi. Sū- zijai bija vajadzīga balta vīrieša miesa. Un pēc tam vēl būs jābrauc desmit jūdžu līdz klubam, kur paredzētas brokastis ar drau­giem, un nāksies klausīties viņu rupjās zobgalības.

"Vai viņa nav labs guļammaiss, dok?" "Esmu dzirdējis, ka viņai esot vislabākais priekšas aprīkojums šajā provincē!" "Sa­kiet, dok, vai uz jums pilnmēnesim vien­mēr ir tik stipra ietekme?"

Bet katrs simttūkstoš mārciņas vērtais sūtījums nozīmēja tūkstoš mārciņu no­guldījumu viņa bankas kontā Londonā. Jaukās, čaukstošās naudaszīmes! To dēļ bija vērts papūlēties. Dievs augstais, pa­tiesi gan! Bet ilgi vairs tā neturpināsies. Nē, ser! Kad būs uzkrājušās divdesmit- tūkstoš mārciņas, viņš apstāsies. Un tad…

Zobārsta prātā, uz motocikla kratoties pāri klajumam, rosījās baudkāri sapņi, ka­mēr viņš, cik ātri vien tas bija iespējams, traucās projām no lielā dzeloņkrūma, kur aizsākās pasaulē plašākās kontrabandas operācijas slepenais kanāls, kas pa dažā­diem apkārtceļiem nogādāja dimantus tur, kur tiem tik un tā lemts mirdzēt - uz mai­gām krūtīm, piectūkstoš jūdžu attālumā no šī aizsākuma.

- Nespiediet to tik stingri! Iespraudiet vietā! - M. nepacietīgi izrīkoja.

Džeimss Bonds klusībā atgādināja sev kādu no nodaļas priekšnieka izteikumiem par M., bet pēc tam atkal pacēla uz galda nokritušo juveliera lupu un no jauna mēģi­nāja to iestiprināt labās acs dobumā.

Kaut gan bija jūlija beigas un telpa pieli­juši saules stariem, M. bija iededzis galda lampu un pagriezis to tā, lai gaisma apspī­dētu Bondu. Aģents pacēla dzidro, apslīpē- to akmeni un turēja to pret gaismu. Viņš pagrozīja to starp pirkstiem, un akmens uzšķīla visas varavīksnes krāsas, no šķaut­nēm atstarodams tādu spožumu, ka apžil­ba acis.

Bonds izņēma lupu no acs dobuma un mēģināja izdomāt, ko tagad sacīt.

M. jautājoši pavērās viņā.

- Skaists akmens, ko?

- Burvīgs, - Bonds atbildēja. - Un droši vien maksā kaudzi naudas?

- Tikai dažas mārciņas par slīpējumu, - M. sausi atteica. - Jo šis ir tikai kvarcs. Tā, palūkosim vēl.

M. ieskatījās sarakstā, kas atradās uz galda, un izvēlējās kādu zīdpapīrā ietītu akmeni, pārbaudīja tam pievienoto numu­ru, atlocīja papīru un pasniedza sainīti Bondam.

Bonds atlika kvarca gabaliņu atpakaļ un paņēma nākamo akmeni.

- Jums viegli runāt, ser, - viņš sacīja, uzsmaidīdams M. - Jūsu rīcībā ir ap­raksts. - Bonds atkal ievietoja lupu acs dobumā un pacēla dārgakmeni - ja tas bi­ja dārgakmens - tuvāk gaismai.

"Šajā gadījumā," viņš prātoja, "šaubām nevajadzētu būt." Arī šim akmenim bija trīsdesmit divas šķautnes augšpusē un divdesmit četras apakšpusē - briljanta slī­pējums, divdesmit karātu, taču šim pašās dzīlēs dega tāda kā balti zila liesmiņa, un no šiem dziļumiem šķilās žilbinoši daudzkrāsu atstari, kas dūrās acī kā ada­tas. Ar kreiso roku Bonds atkal izņēma no zīdpapīra kvarca gabaliņu, lai salīdzinātu atdarinājumu ar dimantu, un novietoja abus zem lupas. Līdzās žilbinošajam bril­jantam tas likās tikai nedzīvas, gandrīz vai necaurspīdīgas vielas skamba, un vara­vīksnes krāsas, kuras Bonds bija saskatījis tikai pirms dažām minūtēm, tagad šķita vulgāras un duļķainas.

Bonds nolika kvarca gabaliņu un vēlreiz ieskatījās dimanta sirdī. Tagad viņš spēja saprast to kaislību, ko dimanti gadu simte­ņiem iedvesuši cilvēkos, - šo bezmaz vai seksuālo mīlestību, ko pret tiem juta ļauti­ņi, kuri tos tirgoja, slīpēja un lietoja. Tā bi­ja tīra skaistuma vara, pilnīga kā patiesība, kā dievišķā autoritāte, kura citas materi­ālās lietas - gluži kā šo kvarca gabaliņu - padarīja tik ikdienišķas kā māls. Šo dažu minūšu laikā Bondam izdevās izprast mītu, kas saistās ar dimantiem, un viņš apjauta, ka nekad neaizmirsīs to, ko bija piepeši saskatījis šī akmens sirdī.

Bonds nolika dārgakmeni atpakaļ uz zīd­papīra un Jāva juveliera lupai iekrist plauk­stā. Tad viņš ielūkojās M. nogaidošajās acīs.

- Jā, - Bonds novilka. - Skaidrs.

M. atgāzās krēslā.

- Par to runāja Džeikobijs, kad es vien­dien kopā ar viņu pusdienoju "Dimantu Korporācijā", - M. sacīja. - Džeikobijs stās­tīja, ka ari man, ja es iesaistītos šajā di­mantu lietas izmeklēšanā, būšot vispirms jālūko izprast, kas ir tā visa pamatā. Ne jau tikai nauda, ne tikai dimantu īpašā vērtība inflācijas laikā, arī ne sentimentālā saikne un mode, iestrādājot dimantus sa­derināšanās gredzenos un tamlīdzīgi. Viņš man parādīja to pašu, ko es nupat parādī­ju jums. Un, - M. piemetināja, tikko jauša­mi uzsmaidīdams Bondam, - ja jums vaja­dzīgs mierinājums, tad ziniet, ka es tāpat sākumā iekritu ar to kvarcu.

Bonds neko neatbildēja.

- Tagad pārlūkosim pārējos, - ierosināja M. Viņš norādīja uz veselu kaudzi papīra sainīšu. - Es teicu, ka gribu aizņemties da­žus paraugus. Viņi neiebilda. Visu šo viņi šorīt atsūtīja uz manu māju. - M. ieskatī­jās sarakstā, attina kādu sainīti un piebī­dīja to tuvāk Bondam. - Tagad jūs redzē­siet vēl kaut ko labāku. Tas saucas "Balti zilais vilinājums". - M. norādīja uz lielu di­mantu tieši pretī Bondam. - Un šis te ir "Kristāla smaile" - desmit karāti, filigrāns slīpējums. Lielisks akmens, bet tā vērtība nesasniedz pat pusi no "Vilinājuma" cenas. Paverieties te, uz šo mazliet blāvāko, iedzel­teno dzīsliņu! Nākamo es jums parādīšu "Kapuci" - tam ir mazliet brūngana no­krāsa - tā apgalvoja Džeikobijs, lai gan es, sasodīta būšana, neko tamlīdzīgu nespēju saskatīt. Šaubos, vai kāds to var - ja nu vienīgi eksperti.

Bonds paklausīgi aplūkoja "Kristāla smaili" un pārējos briljantus, ar kuriem M. viņu iepazīstināja nākamās ceturtdaļstun­das laikā - veselu sēriju krāsainu dārgak­meņu, kas mirdzēja rubīnsarkanos, zilos, sārtos, dzeltenos, zaļos un violetos toņos. Galu galā M. izvilka sainīti ar mazākiem akmentiņiem, kuriem bija kāda vaina vai arī ne pārāk skaista krāsa. - Šie ir rūpnie­ciskie dimanti. Akmeņu kvalitāte - kā viņi mēdz teikt - neesot atbilstoša prasibām! Tādus izmanto dažādiem griežņiem un ci­tur. Taču tie nebūt nav noniecināmi. Ame­rika tikai pagājušajā gadā vien iepirka šos akmentiņus piecu miljonu mārciņu vērtībā, turklāt tas ir tikai viens no tirgiem. Brons- tīns stāstīja, ka šādi akmeņi tikuši izman­toti Sengotarda tuneļa urbšanai. Arī, izga­tavojot zobārstu urbjus, tiek izmantoti sīki dimantiņi. Tas ir cietākais materiāls pasau­lē. Mūžīgs.

M. izkratīja pīpi un sāka to no jauna pie­pildīt.

- Un tagad jūs par dimantiem zināt tik­pat daudz, cik es.

Bonds, atzvilis krēslā, izklaidīgi norau­dzījās zīdpapīra vīstoklīšos un mirdzošajos dārgakmeņos, kuri bija izkaisīti uz M. gal­da sarkanās ādas. Viņš netika gudrs, par ko īsti ir runa.

Pret kārbiņu nošvīkstēja sērkociņš, un Bonds vēroja, kā M. aizkūpina tabaku pī­pes galviņā, bet pēc tam iebāž kastīti atpa­kaļ kabatā. M. ieslīpi atgāzās atpakaļ ar vi­su krēslu - šī poza, viņaprāt, mudināja uz domāšanu.