JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

Kad otrs atgriezās, lidotājs pacēla roku sveicienā.

•Nācija DAR. Galvenokārt holandiešu, kā ari franču un vācu iecejotāju pēcteči. Runā afrikandu (būru) valodā.

- Vai viss kārtībā? - viņš noprasīja.

- Es ceru. Bet jūs kārtējoreiz esat noka­vējies. Tagad man būs jāšķērso robeža jau mazā gaismiņā.

- Tā ir magneto vaina. Mums katram ir savas rūpes. Paldies Dievam, ka pilnmē­ness ir tikai trīspadsmit reizes gadā. Labi, ja jums ir viss, kas vajadzīgs, tad nodarī­sim savu darāmo, lai varu doties projām.

Neko vairāk nebildis, vīrs no dimantu raktuvēm pagrābājās aiz krekla un pa­sniedza lidotājam kārtīgi apsieto, smago sainīti.

Pilots to paņēma. Sainītis bija mitrs no kontrabandista sviedriem. Pilots iebāza to vienā no savas tīrās aizsargkrāsas blūzes sānkabatām un, noslēpis roku aiz mugu­ras, noberza to sausu pret īsbikšu sēžam­vietu.

- Labi, - lidotājs noteica un pagriezās uz helikoptera pusi.

- Vienu mirklīti! - kontrabandists ieru­nājās. Viņa balsī bija skaidri saklausāma saīguma pieskaņa.

Pilots pagriezās atpakaļ un pievērsās ot­ram vīram. "Tā runā sulainis," viņš domā­ja, "kurš sevi uzkurinājis, lai sūkstītos par slikto uzturu."

- Jā? Ko jūs gribat sacīt?

- Visa tā būšana draud piesvilt. Tur, rak­tuvēs. Tas man vairs nemaz nepatīk. No

Londonas esot ieradies kāds visai lietpratīgs vīrs. Jūs droši vien esat par viņu kaut kur lasījis. Viņa uzvārds ir Silito. Runā, ka viņu nolīgusi "Dimantu Korporācija". Vēl ir ievies­ti visādi jauni priekšraksti, divkārt palieli­nāti sodi. Tādi apstākļi aizbaidījuši vairākus no maniem sīkajiem piegādātājiem. Man nā­cās izturēties pret viņiem diezgan nežēlīgi. Un, jā gan, kaut kā gadījās, ka viens iekrita iežu smalcinātajā. Šis notikums lika pārē­jiem saņemties. Bet tagad man viņiem jā­maksā vairāk. Papildus vēl desmit procen­tus. Taču viņi tik un tā nav apmierināti. Un pirms dažām dienām tie slepenie atklāja vie­nu no maniem starpniekiem. Jūs taču zināt, kādi tie melnie vepri ir. Nespēj paciest kārtī­gu pērienu. - Virs aši ieskatījās lidotājam acīs, pēc tam atkal novērsās. - Es gan šau­bos, vai vispār kāds varētu izturēt kāvienu ar tādām pletnēm, kādas lieto Dienvidāfri- kas raktuvēs. Pat es ne.

- Un tad? - pilots noprasīja. Pēc neilga klusumbrīža viņš apvaicājās: - Vai jūs vē­laties, lai es par šiem draudiem pastāstu ABC?

- Es nevienam nedraudu, - otrs steigšus paziņoja. - Es tikai gribu, lai viņi uzzina, kas šeit notiek. Būt par to skaidrībā ir viņu pašu interesēs. Un par to vīru - Silito - tā­pat. Viņš atklājis, ka kontrabandas dēļ mūsu raktuves gadā zaudējot vairāk nekā divus miljonus mārciņu, tāpēc valdibai jā- darot tai gals. Vai saprotat, ko tas nozīmē? Ka jādara gals manai darbībai!

- Un manai, - lidotājs mierīgi atbildēja. - Bet ko tad jūs vēlaties? Vairāk naudas?

- Jā, - otrs stūrgalvīgi paziņoja. - Es gri­bu vairāk. Vai nu lai pieliek vēl divdesmit procentus, vai ari es laižos lapās. - Vīrs mēģināja saskatīt pilota sejā līdzcietību.

- Lai notiek, - pilots vienaldzīgi attei­ca. - Es Dakārā nodošu šo vēsti tālāk. Ja tā viņus interesēs, tad viņi droši vien nosū­tīs to uz Londonu. Man ar to visu nav nekā­da sakara, taču, ja es būtu jūsu vietā, - pi­lota balss pirmoreiz izklausījās pieļāvīgāka, - es neatļautos nekādu spiedienu pret šiem cilvēkiem. Šie vīri var būt bīstamāki par jūsu Silito, arī par korporāciju un jebkuru valdību, par kādu man gadījies dzirdēt. Pē­dējo divpadsmit mēnešu laikā šajā kanāla galā vien jau gājuši bojā trīs cilvēki. Viens tāpēc, ka saslima ar dzelteno kaiti. Divi pārējie tāpēc, ka mēģināja nozagt sūtījumu. To jūs jau zināt. Vēl taču bija tas nepatīka­mais notikums ar jūsu priekšgājēju, vai ne? Izvēlēties tik dīvainu vietu, kur glabāt sprāgstvielu! Zem savas paša gultas! Un viņš parasti bija tik piesardzīgs…

Kādu brītiņu abi stāvēja, mēness gaismā pētīdami viens otru. Dimantu kontraban­dists paraustīja plecus.

- Lai tā būtu, - viņš novilka. - Tikai pa­sakiet viņiem, ka esmu naudas trūkumā. Tagad man jāizdod vairāk, lai pārietu ro­bežu. Viņiem vajadzētu to saprast. Ja šiem ļaudīm pietiktu prāta, lai kaut ko apjēgtu, viņi noteikti man piešķirtu vēl desmit procentus… Ja ne… - Vīrs tomēr teikumu nepabeidza un pagriezās uz heli­koptera pusi. - Nāciet! - viņš uzsauca li­dotājam. - Palīdzēšu jums iepildīt degvie­lu.

Pēc desmit minūtēm pilots iekāpa kabīnē un ievilka aiz sevis mazās kāpnītes. Vēl ne­aizvēris durtiņas, viņš atkal pacēla roku - itin kā sveicienam.

- Uz redzēšanos, - viņš uzsauca. - Gan pēc mēneša tiksimies.

Vīrs uz zemes piepeši sajutās vientulīgi.

- Totsiens, - viņš klusi atvadījās būru valodā un novēlēja visu labu. - Ailes van die beste. - Kontrabandists atkāpās un pie­sedza acis, lai pasargātu tās no putekļiem.

Lidotājs iekārtojās sēdeklī un aizsprā­dzēja drošības jostu, ar kājām sataustī­dams pedāļus. Viņš pārliecinājās, vai bremzes ir kārtībā, pagrūda augstuma re­gulēšanas sviru pa labi un uz leju, pagrie­za degvielas padeves kloķi un nospieda starteri. Apmierināts ar motora ritmisko darbošanos, viņš atlaida propellera bremzi un uzmanīgi pastiprināja degvielas pade­vi. Aiz kabīnes logiem lēnām sāka kustē­ties lielā propellera lāpstiņas, un pilots at- skatījās uz astes propelleru, kas arī jau griezās. Pēc tam viņš apsēdās agrākajā stāvoklī un ielūkojās propellera apgriezie­nu indikatorā - lāpstiņas rotēja arvien āt­rāk, sasniedzot divsimt apgriezienus mi­nūtē. Kad adata sasniedza šo iedaļu, lido­tājs atlaida bremzes un lēnām, bet stingri pavilka uz augšu augstuma regulatora sviru. Virs viņa galvas propellera lāpstiņas saliecās un sāka šķelt gaisu. Viņš vēl stip­rāk piespieda pedāli, un lidaparāts grabē­dams lēnām cēlās gaisā. Pagaidām tas vēl turējās tikai kādu simt pēdu augstumā, tad pilots vienlaikus pagrieza stūri pa kreisi un parāva vadības sviru uz savu pusi tik tālu, ka tā palika viņam starp ceļ­galiem.

Helikopters pagriezās uz austrumu pusi, uzņēma augstumu un ātrumu un aizduci- nāja atpakaļceļā pa mēness taku.

Uz zemes palikušais vīrs nolūkojās, kā tas aizlido kopā ar simttūkstoš mārciņu vērtajiem dimantiem, kurus viņš bija izne­sis no raktuvēm tikai pēdējā mēneša laikā. Dārgakmeņus strādnieki piegādāja, paslēp­tus zem mēles, un padevīgi atvēra mutes, rādīdami sārtās smaganas, kad viņš tuvo­jās zobārsta krēslam un strupi noprasīja, kur tad sāpot.

Tērzēdams par zobiem, viņš izvilka di­mantus un novērtēja tos, aplūkodams spēcīgajā zobārsta lampas gaismā, bet pēc tam nosauca savu cenu - piecdesmit, septiņdesmit pieci vai simt. Cilvēks allaž pamāja, paņēma naudaszīmes, paslēpa drēbēs un devās laukā no kabineta, aiz­bildinājuma dēl aiznesot līdzi dažas papī­riņā ievīstītas aspirīna tabletes. Šiem ļaudīm nācās samierināties ar viņa no­teikto cenu. Iedzimtajiem nebija cerību pašiem iznest dimantus no raktuvēm, v Strādnieki izkļuva no tām varbūt reizi gadā, lai apraudzītu savu cilti vai apgla- ^ bātu kādu radinieku, un tad viņiem nā- ^ cās pakļauties pilnai pārbaudei. Ar rent­gena caurskati un rīcineļļas ieņemšanu caurejas izraisīšanai. Ja kāds tika pie­ķerts ar dimantiem, šo cilvēku gaidīja drūma nākotne. Daudz vieglāk bija aiziet uz zobārsta kabinetu tajā dienā, kad tur strādāja viņš. Un papīrnaudu rentgen­stari neuzrādīja.