JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

- Nē, ser, - seržants Denkverts izturēti atbildēja.

Vellenss kaut ko pateica klausulē, un pēc neilga brīža uz sliekšņa parādījās vien­kāršā, bet elegantā uzvalkā ģērbies vīrs ar nelielu koferīti padusē un pieglaimīgu smaidu dzeltenbālajā sejā. Viņš nostājās pie durvīm un gaidīja.

- Labdien, seržant. Nāciet iekšā un ap­skatiet manu draugu! - Vellenss ierunā­jās.

Seržants tuvojas, nostājās līdzās Bon­dam un pieklājīgi palūdza pagriezties pret gaismu. Viņa vērīgās, tumšās acis pētīja Bonda seju veselu minūti. Tad vīrs atkā­pās.

- Nevaru apgalvot, ka rētu izdosies no­slēpt ilgāk par sešām stundām, ser, - viņš paziņoja. - Tādā karstumā grims nav notu­rīgs. Bet viss pārējais liekas viegli save- dams kārtībā. Kas viņš būs, ser?

- Seržants Džeimss no seržanta Denk- verta brigādes. - Vellenss ieskatījās pulk­stenī. - Pietiks ar trīs stundām. Vai tiksim galā?

- Noteikti, ser. Vai drīkstu sākt? - Tā kā Vellenss pamāja ar galvu, policists aizveda Bondu pie loga, apsēdināja krēslā, nolika mazo koferīti uz grīdas turpat līdzās krēs­lam, bet pats nometās uz viena ceļa un at­vēra to. Pēc tam minūtes desmit policista veiklie pirksti rosīgi rīkojās ap Bonda ma­tiem un seju.

Bonds mierīgi sēdēja un klausījās, kā Vellenss runā pa telefonu ar "Dimantu na­ma" pārstāvi.

- Ne ātrāk par piecpadsmitiem trīsdes­mit? Tādā gadījumā - vai jūs nepateiktu, lai misters Seije gaida manus vīrus tieši pusčetros? Jā, baidos gan, ka tas ir ār­kārtīgi svarigi! Nē, protams, tikai formali­tātes. Parastie jautājumi. Nedomāju vis, ka misters Seije būs aizņemts vairāk par desmit minūtēm. Es jums pateicos. Jā. Pilnvarotā palīgs Vellenss. Tieši tā. No Skotlendjarda. Jā. Pateicos jums. Uz re­dzēšanos.

Vellenss nolika klausuli un pagriezās pret Bondu.

- Sekretāre sacīja, ka misters Seije at­griezīšoties ne ātrāk kā pulksten pusčetros pēcpusdienā. Es ieteiktu jums būt tur jau trijos piecpadsmit. Nekad nav par ļaunu ie­priekš izpētīt apkārtni, iejusties situācijā. Un kā jums veicas?

Seržants Lobinjērs mirkli paturēja Bon­dam acu priekšā kabatas spogulīti.

Deniņos uzradies sirmums. Rēta pazu­dusi. Acu un mutes kaktiņos parādījušās dzīves pieredzes radītas krunciņas. Tumšā­kas ēnas zem vaigu kauliem. Nekas īpaši nebija mainījies, bet viss kopā radīja ie­spaidu par gluži citu cilvēku, kurš noteikti vairs nebija Džeimss Bonds.

Sēžot patruļmašīnā, seržants Denkverts likās nogrimis domās, un viņi klusēdami aizbrauca līdz Hetongārdenai, kur auto ap­stājās pie skaistajām, baltajām Londonas "Dimantu kluba" parādes durvīm.

Bonds sekoja savam pavadonim, kurš pa bruģētu celiņu tuvojās greznai ieejai ar spoži nospodrinātu misiņa plāksnīti, uz kuras bija iegravēti vārdi "Dimantu nams". Un zem šī uzraksta otrs: "Rufuss B. Seije. Eiropas biroja viceprezidents." Seržants Denkverts nospieda zvana pogu, un glīta ebreju meitene atvēra durvis. Viņa izvadīja apmeklētājus cauri bieziem paklājiem iz­klātam vestibilam un ieveda paneļiem izlik­tā uzgaidāmajā telpā.

- Es domāju, ka misters Seije kuru katru bridi būs klāt, - meiča vienaldzīgi noteica un izgāja, aizvērdama aiz sevis durvis.

Uzgaidāmā istaba bija grezna un - tā kā kamīnā neatbilstoši gadalaikam dega mal­kas pagales - tropiski karsta. Tumšsarka­nā paklāja vidū stāvēja apaļš no rožkoka darināts šeratona* galdiņš, bet ap to - seši pieskaņoti atzveltnes krēsli, un Bonds iedomājās, ka šīs mēbeles varētu būt vismaz tūkstoš mārciņu vērtas. Uz galdiņa bija iz­vietoti jaunākie žurnāli, kā arī vairāki Kim- berlijas "Diamond News" numuri. Tos ie­raugot, Denkverta acis iedegās, viņš tūlīt apsēdās un sāka šķirstīt jūnija numuru.

Pie katras no četrām sienām karājās pa lielai gleznai zeltītā rāmī. Tajās bija attēloti ziedi, un Bonda uzmanību piesaistīja šo pu­ķu neparastais izskats - it kā tām būtu trīs dimensijas. Tās tiešām nemaz nebija glez­nas - ziedi izrādījās īsti, nesen griezti, māk­slinieciski sakārtoti Vezerforda porcelāna vāzēs un novietoti stiklotās nišās, kuru ma­las bija apvilktas ar kaparkrāsas samtu. Ni­šas bija vienādas, visas četras porcelāna vā­zes veidoja saskaņotu, vienotu komplektu.

Telpā valdīja pilnīgs klusums - ja neņē­ma vērā lielā, žilbinošā sienas pulksteņa iemidzinošos tikšķus un klusināto balsu murdoņu aiz durvīm, kas atradās pretī ie­ejai. Atskanēja klikšķis, durvis pavērās par dažām collām, un balss ar jūtamu ārzem­niecisku akcentu sacīja:

- Tomērt, mister Granspen, kāpēc jūs esat tik nepiekāpīgs? Mums visiem kaut kādīgi jānopelna, vai ne? Es jums teikš', ši- tas brīnišķīgais akmens man pašam mak­sāja desmit tūkstošus mārciņu. Desmit tūkstošus! Jūs negrib' ticēt? Esmu gatavs zvērēt! Dot jums godavārdu!

Iestājās noraidošs klusumbridis, pēc tam balss izdarīja pēdējo mēģinājumu pakaulē­ties:

- Šis ir vislabākais piedāvājums! Varam derēt uz piecām mārciņām!

Šajā brīdī atskanēja smiekli.

- Villij, jums rokā ir stipra kārts, - atbil­dēja balss ar amerikāņu akcentu. - Bet šī nav spēle. Es ar prieku jums palīdzētu, bet tas akmens nemaksā vairāk par deviņiem tūkstošiem. Došu jums vienu simtu klāt, bet tikai tāpēc, ka tas esat jūs. Tagad ejiet un padomājiet par manu priekšlikumu! La­bāku jums neviens ari Volstritā neizteiks.

Durvis atvērās, tajās parādījās tipisks amerikāņu darijumcilvēks ar pensneju uz deguna un cieši sakniebtu muti - viņš pa­vadīja maza auguma noraizējušos ebreju ar lielu, sarkanu rozi pogcaurumā. Abi likās pārsteigti, ieraudzīdami uzgaidāmajā telpā apmeklētājus. Amerikānis, nevienu īpaši neuzrunādams, nomurmināja dažus atvai­nošanās vārdus un gandrīz vai skriešus iz­stūma savu sarunbiedru cauri istabai ves­tibilā. Durvis aiz viņiem aizvērās.

Denkverts uzlūkoja Bondu un piemiedza aci.

- Šeit notiek tirgošanās ar dimantiem, - viņš noteica. - Tas bija Villijs Bērenss - viens no pazīstamākajiem neatkarīgajiem Volstrītas starpniekiem. Manuprāt, tas otrs bija Sei- jes dārgakmeņu uzpircējs. - Viņš atkal pievērsās dimantiem veltītajam izdevu­mam, bet Bonds, nomācis vēlēšanos aizde­dzināt cigareti, vēlreiz devās apskatīt "glez­nas" ar ziediem.

Piepeši šajā klusumā, ko radīja bagātība, paklāji un tikšķi, ielauzās dzeguzes balss - tā nokūkoja vienu reizi. Šajā pašā brīdī pagale kamīnā sabirza, spožais pulkstenis pie sienas rādīja pusčetri, durvis atsprāga vaļā, un telpā ātri ienāca tumsnējs liela auguma vīrs. Paspēris dažus soļus, viņš apstājās un pētīgi aplūkoja vispirms vienu, pēc tam otru apmeklētāju.

- Mani sauc Seije, - vīrs skarbi sacīja. - Kas šeit notiek? Ko jūs vēlaties?

Durvis aiz vira muguras bija palikušas vaļā. Seržants Denkverts piecēlās, pieklājī­gi un apņēmīgi apgāja vīram apkārt un aiz­vēra tās. Pēc tam viņš atgriezās istabas vi­dū.

- Esmu seržants Denkverts no Skotlend­jarda īpašo uzdevumu nodaļas, - viņš klusā un mierīgā balsi pavēstīja. - Un šis, - viņš norādīja uz Bondu, - ir seržants Džeimss. Man jāuzdod jums parastie jautājumi par nozagtiem dimantiem. Vellensa kungs do­mā, - seržanta balss skanēja gluži samtai­ni, - ka jūs varbūt varēsiet mums palidzēt.

- Jā? - misters Seije atsaucās. Nespē­dams izlemt, viņš kādu mirkli palika stā­vam, nicīgi aplūkodams abus slikti atalgo­tos kruķus, kam bija tik daudz nekaunī­bas, lai tērētu viņa laiku. - Turpiniet!