JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

Bonds nolēma, ka mūzika ir gluži pie­mērota šai sievietei. Viņai piestāvēja visas šīs melodijas. Nebija brīnums, ka tā ir vi­ņas mīļākā plate. Mūzika, kurā izskanēja gan viņas neslēptā seksualitāte, gan pa­rupjās manieres un dzēlīgums skatienā, kad viņa bija īgni uzlūkojusi ienācēju spo­gulī.

Bondam nebija nekada priekšstata par šo mis Keisu, kura viņam kā ēna sekos uz Ameriku. Bonds bija iedomājies, ka tā no­teikti būs primitīva, daudz ko pieredzējusi slampa - rupjš, drūms sievišķis ar nedzīvu skatienu - vazaņķe, kas gājusi visam cauri un kuras augums vairs neinteresē nevienu no bandas, kuras labā šī būtne strādā. Šī meitene tiešām bija parupja, viņas manie­res nešķita diez cik izsmalcinātas, tomēr viņas ķermenis, lai ko tas agrāk būtu pie­dzīvojis, gaismā likās starojam.

Kāds ir viņas vārds? Bonds atkal piecē­lās un piegāja pie atskaņotāja. Pie koferīša roktura joprojām karājās "Pan-American AJrways" kartīte ar uzrakstu: "Mis T. Keisa."

T.? Bonds atgriezās krēslā. Terēza? Tē­sa? Telma? Trūdija? Tillija? Neviens no šiem vārdiem nešķita piedienīgs. Viņa taču nebūs Triksija, Tonija vai Tomija?

Bonds joprojām noņēmās ar šīs mīklas minēšanu, kad sieviete klusītēm iznira no guļamistabas un nostājās durvīs, atspiedu­si vienas rokas elkoni augstu pret aplodu un atbalstījusi galvu pret šo roku. Viņa do­mīgi pētīja savu viesi.

Bonds nesteidzīgi piecēlās un uzlūkoja jauno sievieti. Viņa bija ģērbusies tā, it kā gatavotos iziet, trūka tikai cepures, brīvajā rokā šūpojās maza, melna somiņa. Sievietei mugurā bija olīvzala, līdz zodam aizpogāta blūze, virs tās - uz pasūtījuma tieši viņai šūts smalks, melns kostīms, kājās - neilo­na zeķes zeltaina iedeguma krāsā un mel­nas krokodilādas kurpes ar stūrainiem purngaliem, kuras izskatījās visai dārgas. Vienas plaukstas locītavu rotāja garens zel­ta rokas pulkstenītis melnā siksniņā, ot­ru - smaga zelta ķēde. Uz labās rokas trešā pirksta mirdzēja gredzens ar lielu, filigrāni noslīpētu dimantu. Labajā ausī blāvi viz- moja plakans auskars - pērle izliektā zelta ietvarā, ko varēja saskatīt, jo biezie, zeltai­nie mati atsedza auss ļipiņu.

Sieviete patiesi bija skaista un bezrūpī­ga, tik pārliecināta par sevi un pilnīgi vien­aldzīga pret to, kādās domās par viņas ārieni ir vīrieši. Pat cītīgi iezīmēto uzacu lokos virs platajām, pelēkajām acīm ar mierīgo, gandrīz vai nicīgo skatienu jau­dās tāda kā zobgalība. Tā itin kā vēstīja: "Uz priekšu! Nāc un pamēģini! Taču tad tev, draudziņ, jābūt labākajam no labāka­jiem."

Likās, ka meitenes acīm piemīt reta īpa­šība - spēja mainīt krāsu. Gluži kā dārgak­meņi, kuri mainīja krāsu atkarībā no ap­gaismojuma, šīs sievietes acis spilgtākā gaismā šķita gaišpelēkas, kaut gan vēl ne­sen bija tumšas - pelēkzilas.

Viņas āda bija viegli iedegusi, bez kosmē­tikas, tikai lūpas klāja tumši sarkana krā­sa. Tās likās pilnīgas un mīkstas, kaprīzi uzmestas un grēcīgas. "Taču nē," Bonds nodomāja, "viņa nav no tādām, kas bieži grēko - pārāk vēss skatiens, pavēloša iztu­rēšanās, saspringuma izteiksme acīs."

Tagad šīs acis bezpersoniski vērās Bonda acīs.

- Tātad jūs esat Pīters Frenks, - sieviete sacīja zemā un patīkamā, taču augstprātī­gā balsī.

- Jā, - Bonds atteica. - Es, savukārt, te prātoju, kas slēpjas aizT.

Sieviete kādu bridi domāja.

- Manuprāt, jūs to pamanījāt pie rak­stāmgalda, - viņa novilka. - Tas nozīmē - Ti- fānija. - Viņa piegāja pie atskaņotāja un ap­turēja plati pie dziesmas "Je n'en connais pas la Cm" [8]. Tad pagriezās. - Tomēr tas ne­nozīmē, ka visi drīkst mani tā uzrunāt, - vi­ņa auksti piebilda.

Bonds paraustīja plecus, piegāja pie loga un nevērīgi atspiedās pret palodzi.

Viņa bezrūpība, šķiet, sāka šo sievieti kaitināt. Mis Keisa apsēdās pie rakstām­galda.

- Tātad, - viņas balsī ieskanējās aizkaiti­nājums, - pie lietas. Vispirms - kāpēc jūs uzņēmāties šo darbu?

- Tāpēc, ka viens cilvēks nomira.

- Tā? - Sieviete vērīgi nopētīja Bondu. - Man stāstīja, ka jūs agrāk esot zadzis. - Vi­ņa mirkli paklusēja. - Karstasinīgi vai aukstasinīgi?

- Karstasinīgi. Cīniņā.

- Tāpēc jūs vēlaties tikt prom no šejie­nes?

- Tā ir. Un man vajadzīga nauda.

Mis Keisa pēkšņi mainīja sarunas tēmu.

- Vai jums ir koka kāja? Liekie zobi?

- Nē. Viss ir īsts.

Sieviete sarauca pieri.

- Es allaž viņiem saku, lai sameklē man vīrieti ar koka kāju. Varbūt jums ir kāds vaļasprieks vai aizraušanās? Vai kādas idejas par to, kā dabūt akmeņus pāri robe­žai?

- Nē, - Bonds atbildēja. - Es spēlēju kār­tis un golfu. Domāju, ka vislabākās slēptu­ves var ierīkot ceļasomu rokturos.

- Muitniekiem ir tādi paši uzskati, - viņa sausi attrauca. Kādu brīdi mis Keisa sēdēja, klusēdama un kaut ko prātodama. Tad pie­vilka sev tuvāk papīra lapu un zīmuli. - Kā­das golfa bumbas jūs parasti lietojat? - viņa nepasmaidīdama apjautājās.

- "Dunlop 65", - Bonds tikpat nopietni atbildēja. - Varbūt jums radīsies kāda ide­ja.

Mis Keisa klusēdama pierakstīja nosau­kumu un uzlūkoja Bondu.

- Vai pase jums ir?

- Jā, ir gan, - Bonds atzinās. - Taču tā ir uz mana īstā vārda.

- Tā? - Mis Keisa šķita atkal kļuvusi aiz­domīga. - Un kāds tad tas būtu?

- Džeimss Bonds.

Viņa iespurdzās.

- Un kāpēc ne Džo Do? - Viņa paraustīja plecus. - Bet kam tur kāda dala? Vai jūs varat divu dienu laikā dabūt Amerikas vī­zu? Un izziņu par potēšanos?

- Nesaprotu, kāpēc nevarētu, - Bonds at­trauca, zinādams, ka īpašā nodala noteikti visu nokārtos. - Amerikā pret mani nekādu pretenziju nav. Tas ir - pret Bondu. Nekā krimināla. Ja nu vienīgi šeit.

- Labi, - sieviete nomurmināja. - Tagad paklausieties! Imigrācijas dienestā vajadzēs paskaidrot, kādēļ dodaties uz Ameriku. Jūs tur apciemosiet draugu, kura vārds ir Tri. Maikls Trī. Apmetīsieties Ņujorkā, vies­nīcā "Astor". Ar savu amerikāņu draugu jūs iepazināties kara laikā. - Viņa uz mirkli apklusa. - Jūsu zināšanai - šāds cilvēks tiešām ir. Viņš apliecinās, ka stāstāt patie­sību. Taču parasti viņu nesauc par Maiklu. Draugiem viņš ir Greizais Trī*. Ja viņam vispār ir draugi, - viņa kodīgi piebilda.

Bonds pasmaidīja.

- Viņš nebūt nav tāds savādnieks, kā varbūt izklausās, - jaunā sieviete strupi paziņoja. Atvērusi rakstāmgalda atvilktni, viņa izņēma ar gumiju pārsietu piecmārci- ņu naudaszīmju paciņu. Viņa pāršķirstīja banknotes, pārdalīja paciņu uz pusēm un

"Vārdu spele. Angliski šis uzvārds Tree (tri:) nozīmē koks.

vienu pusi atlika atpakaļ atvilktnē. Otru saritināja rullīti, aptina ar gumiju un svie­da pāri istabai Bondam. Bonds pieliecās un satvēra naudu jau gandrīz pie pašas grīdas.

- Tur ir apmēram piecsimt mārciņu, - mis Keisa pavēstīja. - Pasūtiet sev numuru viesnīcā "Riča" un miniet to pašu adresi, ko Imigrācijas dienestam. Sadabūjiet labu, lie­totu ceļasomu un salieciet tajā mantas, kuras būtu piemērotas atvaļinājumam un golfa spēlēšanai. Neaizmirstiet savas golfa nūjas. Turieties tālāk no ziņkārīgām acīm. Uz Ņujorku jums būs jālido ar BOAC [9]lai­neri "Monarhs". Ceturtdienas vakarā. Rit no paša rīta nopērciet vienu biļeti. Vēstnie­cībā jums tik un tā neizsniegs vizu, kamēr nebūsiet uzrādījis biļeti. Mašīna atbrauks jums pakaļ uz viesnīcu "Riča" ceturtdienas vakarā, pulksten pusseptiņos. Šoferis iedos jums golfa bumbas. Ielieciet tās somā. Un, - viņa ielūkojās Bondam tieši acīs, - ne­iedomājieties, ka varat kaut ko pārdot uz savu roku! Šoferis neatkāpsies no jums ne soli, kamēr bagāža tiks iekrauta lidmašīnā. Es ieradīšos Londonas lidostā. Tātad - ne­kādus pekstiņus! Sarunāts?