JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

Nevienam no apģērba gabaliem nebija ne etiķetes ar uzvārdu, ne iešūtu iniciāļu.

Bonds jau bija pabeidzis kravāt lielo so­mu un turpināja saiņošanu, ievietodams atlikušās mantas - skūšanās un mazgāša­nās piederumus - mazākā somā, kura arī bija no cūkādas un tikpat nobružāta. Tur­pat viņš ielika Tomija Armūra grāmatu "Kā kļūt par vislabāko golfa spēlētāju" un biļeti kopā ar pasi. Šo somu viņam bija sagādā­jusi īpašā nodaļa, un zem tās cūkādas virsmas atradās šaura slēptuve, kur ērti ie­gūla revolvera klusinātājs un trīsdesmit 25. kalibra patronas.

Iezvanījās telefons. Bonds nolēma, ka mašīna atbraukusi ātrāk par noteikto lai­ku, taču tas bija apakšstāva vestibila por- tjē, kurš paziņoja, ka ieradies pārstāvis no firmas "Universālais eksports" ar vēstuli, kas nododama Bondam tieši rokās.

- Sūtiet viņu augšā, - Bonds pārsteigti sacīja.

Pēc dažām minūtēm viņš atvēra durvis neuzkrītoši ģērbtam vīram. Tas bija viens no Galvenās pārvaldes kurjeriem.

- Labvakar, ser, - ienācējs sveicināja un, izņēmis no krūšu kabatas lielu, gludu ap­loksni, pasniedza to Bondam. - Man vēlēts pagaidīt un paņemt to atpakaļ, kad jūs bū­siet izlasījis.

Bonds atvēra balto aploksni un atlauza zī­mogu zilajai aploksnei, kas atradās baltajā.

Tajā bija zilgana papīra lapa, apdrukāta mašīnrakstā, bez adresāta un paraksta. Bonds tūlīt pazina M. personisko kores­pondenci.

Bonds pamāja kurjeram, lai apsēžas krēslā, bet pats apmetās pie rakstāmgalda pretī logam.

"Vašingtona ziņo, ka Rufuss B. Seije, alias Džeks Spengs, tiek uzskatits par gangsteri un pieminēts ari Kīfovera ziņoju­mā, taču pret viņu nekad nav izvirzīta ofi­ciāla apsūdzība. Starp citu, viņam ir dvī­ņubrālis Serafimo Spengs, ar kuru kopā tas vada Mirdzošo bandu [10] , kas darbojas visā Amerikā. Pirms pieciem gadiem brāļi Spengi, izdarot kapitālieguldījumus, iegu­va kontroli pār "Dimantu namu", un par šo viņu darbības veidu nav zināms nekas pretlikumīgs.

Tomēr brāļiem pieder arī nelegāls totali­zators Nevadā un Kalifornijā - bukmeikeru tīkls, kas apkalpo pa telefonu. Firma sau­cas "Sure Fire Wire Service"*. Viņu īpašu­mā ir arī viesnīca "Tiāra" Lasvegasā - tur atrodas Serafimo Spenga galvenā mītne, kā arī - izmantojot Nevadas nodokļu likum­došanu - "Dimantu nama" galvenais birojs.

Vašingtona vēl ziņo, ka Mirdzošā banda interesējoties arī par citām nelegālām nodar­bēm, piemēram, narkotikām un organizēto prostitūciju. Šajā virzienā darbojas Maikls (Greizais) Trī Ņujorkā, lai gan ir jau piecreiz tiesāts par dažādiem noziegumiem. Bandai ir atzarojumi Maiami, Detroitā un Čikāgā.

Vašingtona min Mirdzošo bandu kā vienu no Savienoto Valstu spēcīgākajiem grupēju­miem, kuram ir savi cilvēki gan štata, gan fe­derālajā valdībā un policijas aizgādība. Mir­dzošo bandu varot salīdzināt ar tādiem vis­augstākās klases veidojumiem kā Klīvlendas grupējums un Detroitas Purpursarkanie.

Vašingtonai netika izpausta mūsu ieinte­resētība šajā lietā, tomēr gadījumā, ja iz­meklēšana jūs novestu līdz bīstamam kon­taktam ar šo grupējumu, jums tūlīt jāziņo FIB un pēc tam jāatkāpjas, jo tālāko iz­meklēšanu veiks viņi.

Tā ir pavēle.

Šī dokumenta atgriešanās tiks uzskatīta par apliecinājumu tam, ka esat pavēli sa­ņēmis."

Paraksta nebija. Bonds vēlreiz pārskatīja lappusi, salocīja to un iebāza vienā no vies­nīcas "Riča" aploksnēm.

Pēc tam piecēlās un pasniedza aploksni kuijeram.

- Liels paldies, - viņš sacīja. - Vai pratī­siet viens pats atrast atpakaļceļu lejup?

- Jā, pateicos, ser, - kurjers atbildēja. Viņš devās uz durvju pusi un atvēra tās. - Ar lab- vakaru, ser.

- Ar labvakaru.

Durvis klusi aizvērās. Bonds šķērsoja is­tabu, piegāja pie loga un pavērās uz Grin- parku.

Kādu mirkli viņš kā nomoda sapnī redzē­ja kalsnu, pavecu vīru sēžam krēslā savā klusajā kabinetā.

Atdot šo lietu FIB? Bonds saprata, ka M. viņam pavēlējis darīt tieši to, bet gluži tā­pat bija skaidrs, cik sarūgtināts M. jutīsies, ja nāksies lūgt Edgaru Hūveru pārņemt šo lietu un likt amerikāņiem izstrēbt britu sle­penā dienesta savārīto putru.

Būtiskākie vārdi memorandā bija "bista- mais kontakts". Kad īsti kontakts ar bandu kļūs bīstams, jāizlemj Bondam pašam. Sa- lidzinot ar agrākajiem pretiniekiem, šie amerikāņu lamzaki, protams, nešķita īpaši nopietni ņemami. Vai varbūt tomēr? Bonds piepeši atcerējās Rufusa B. Seijes stūraino, gluži kā akmenī izcirsto seju. Labi, šā vai tā - nekas slikts droši vien nenotiks, ja viņš lūkos uzmest skatienu šim brālim ar neparasto vārdu. Serafimo. Tāds vārds va­rētu būt naktskluba viesmīlim vai saldēju­ma pārdevējam. Taču tādi šie ļautiņi bija. Lēti un teatrāli.

Bonds paraustīja plecus un pavērās pulkstenī. Seši un divdesmit piecas minū­tes. Viņš paskatījās apkārt. Viss jau bija sagatavots. Piepešas iedomas pamudināts, Bonds pabāza roku zem žaketes un izvilka no zamšādas maksts, kura karājās kreisajā padusē, automātisko 25. kalibra beretu. Tas bija pilnīgi jauns ierocis, ko M. viņam atsūtīja "par piemiņu" pēc iepriekšējā uz­devuma izpildes kopā ar zīmīti, kuru M. bi­ja uzrakstījis ar savu iecienīto zaļo tinti. Tajā bija teikts: 'Tas Jums var noderēt."

Bonds apgāja apkārt gultai, izņēma ap­tveri un izbēra tās saturu uz gultas pārklā­ja kopā ar lodi, kuru izkratīja no stobra. Viņš dažas reizes nospieda gaili, pārbaudī­dams tā atsperigumu, un notēmēja, it kā grasītos šaut. Pēc tam Bonds atvilka stob­ru, pārliecinājās, vai pie belzeņa nav sakrā­jušies putekļi, un pārvilka roku pār stobru līdz pašam tēmēklim. Tad Bonds atkal pie­lādēja aptveri, ielika to vietā, aizvēra droši­nātāju un ieslidināja ieroci atpakaļ zem ža­ketes.

Iezvanījās telefons.

- Jūsu mašīna ir piebraukusi, ser.

Bonds nolika klausuli. Tā, lūk! Operācija

bija sākusies. Viņš vēlreiz domīgi aizgāja līdz logam un bridi vērās ārā, pāri zaļo ko­ku galotnēm. Bonds sajuta kuņģī smeldzī­gu tukšumu, aplūkojot zaļos kokus Londo­nas vasaras tveicē. Bondu pārņēma spēja vientulība, iedomājoties lielo ēku Rīdžent- parkā. Šo cietoksni, kurā viņam tagad ļauts ieiet vienīgi galēja izmisuma brīdī, lai sauktu palīgā, un Bonds pilnīgi noteikti zi­nāja, ka to nedarīs.

Kāds klauvēja pie durvīm, un telpā ienā­ca izsūtāmais, kas bija ieradies pēc so­mām. Bonds kopā ar zēnu izgāja no numu­ra un devās projām pa gaiteni, domādams vairs tikai par to, kas gaida tā ceļa beigās, kurš pavērsies, tikko viņš būs izgājis pa viesnīcas "Riča" virpuļdurvīm.

Ietves malā stāvēja melns "Armstrong Siddeley Sapphire" limuzīns ar sarkanām firmas zīmēm.

- Vai jūs gribētu sēdēt priekšā? - apjau­tājās uniformā tērptais šoferis. Taču tas noteikti nebija laipns aicinājums. Abas Bonda somas un golfa nūjas nonāca aiz­mugures nodalijumā. Bonds ērti iekārtojās sēdeklī līdzās šoferim. Kad mašīna iegrie­zās Pikadilijā, Bonds nopētīja šofera seju. Tomēr saskatīt varēja tikai bargu, anonīmu profilu zem formas cepures. Acis sedza

melnas saulesbrilles. Ādas cimdos tērptās rokas lietpratīgi grozīja stūri un pārbīdīja sviras.

- Atslābinieties un baudiet braucienu, mister. - Viņam bija Bruklinas izruna. - Ne­centieties ar mani tērzēt! Tad es satraucos.

Bonds pasmaidija un neko neatbildēja. Viņš darīja, kā vēlēts. "Apmēram četrdes­mit gadu," viņš domāja, "svars - divpadsmit stounu*. Garums - piecas pēdas desmit collas. Pieredzējis braucējs. Lieliski pazīst Londonas satiksmi. Neož pēc taba­ku kas. Dārgas kurpes. Kārtīgi apģērbies. Ne mazāko bārdas rugāju. Radis skūties div- b reiz dienā ar elektrisko bārdas dzenamo ĻL" aparātu."