JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

- Viss kārtībā? - viņš noprasīja, uzrunā­dams šoferi.

- Protams. Boss iekšā?

- Jā. Vai nolikt mašīnu vietā?

- Priecāšos, ja tu to izdarisi. - Šoferis pa­griezās pret Bondu. - Klāt esam, zaļknābi. Celsim tās somas laukā!

Bonds izrausās no mašīnas un atvēra aizmugures durvis. Viņš paņēma mazāko somu un sniedzās pēc golfa piederumu maisa.

- Tās nūjas es paņemšu, - viņam aiz mu­guras sacīja šoferis. Bonds paklausīgi pacē­la otru - lielāko somu. Šoferis pieliecās, pa­ņēma golfa maisu un aizcirta mašīnas dur­vis. Otrais virs aši apsēdās pie stūres, un melnais limuzīns nozuda citu mašīnu strau­mē, kamēr Bonds nopakaļ šoferim šķērsoja ietvi un iegāja pa necilajām durvīm.

Aiz tām bija gaitenītis un šveicara būce­nis. Kad abi ienāca, durvju sargs atrāva skatienu no "The News" sporta lappuses.

- Sveiks, - viņš sacīja šoferim un pētoši uzlūkoja Bondu.

- Sveiks, - šoferis atsaucās. - Vai tev ne­būs iebildumu, ja mēs atstāsim šīs somas te?

- Uz priekšu! - virs atļāva. - Lai paliek vien. - Un ierāva galvu atpakaļ būcenī.

Šoferis, uzmetis uz pleca golfa piederu­mu maisu, pieveda Bondu pie lifta durvīm, kas atradās vestibila viņā pusē. Kad Bonds aiz viņa iegāja kabīnē, šoferis nospieda ce­turtā stāva pogu, un abi klusēdami brauca augšā. Viņi izkāpa un atkal nonāca mazā gaitenītī, kurā atradās divi krēsli, galdiņš, liels misiņa spļaujamtrauks un vēdīja tvei­cīga sasmakuma dvaka.

Abi gāja uz priekšu pa apdilušo paklāju līdz stiklotām durvīm, šoferis pieklaudzinā­ja un, uzaicinājumu negaidīdams, devās iekšā. Bonds sekoja viņam un aizvēra dur­vis.

Pie galda sēdēja virs ar spilgti sarkaniem matiem un lielu, nekustīgu, kā pilnmēness apaļu seju. Viņam priekšā stāvēja glāze ar pienu. Kad abi ienāca, vīrs piecēlās, un Bonds pamanīja, ka viņam ir kupris. Bonds nespēja atcerēties, ka jebkad būtu redzējis sarkanmatainu kuprīti. Viņš iztēlo­jās, cik tāds salikums varētu būt noderīgs bandas pakalpiņu iebiedēšanai.

Kuprainais vīrs lēnām soļoja apkārt gal­dam, līdz nonāca tieši pretī Bondam. Viņš apmeta loku ap ienācēju, aplūkodams to no galvas līdz kājām, pēc tam atkal novie­tojās pretī un ieskatījās sejā. Bonds bez­kaislīgi vērās šajās acīs, kuras likās tik tukšas un stingas, it kā būtu izgatavotas no porcelāna un palienētas no kāda izbāze­ņu meistara. Bonds noprata, ka patlaban iztur tādu kā pārbaudījumu. Un nepie­spiesti raudzījās pretī, saskatīdams milzī­gas ausis ar nesamērīgi lielām ļipiņām, plato, puspavērto muti ar sausām, sārtām lūpām. Kuprim gandrīz vai nebija kakla, viņš bija ģērbies dārgā dzeltena zīda krek­lā, kura griezums slēpa uz āru izvirzītās krūtis un greizo muguru.

- Man patīk vērīgi izpētīt cilvēkus, kurus mēs nodarbinām, mister Bond! - Kuprīša balss bija spalga un griezīga.

Bonds pieklājīgi pasmaidīja.

- No Londonas mēs saņēmām ziņas, ka esat kādu nogalinājis. Es ticu, ka tā varētu būt. Redzu, ka esat uz to spējīgs - ja nepie­ciešams. Vai esat ar mieru turpināt darbu pie mums?

- Atkarībā no tā, kāds būs darbs, - Bonds atbildēja. - Pareizāk sakot, - viņš cerēja, ka nerunā pārāk teatrāli, - no tā, cik jūs mak­sāsiet.

Kuprītis aprauti, spiedzīgi iesmējās. Un ātri pagriezās pret šoferi.

- Rokij, izņem no maisa tās bumbas un pārgriez pušu. Tepat! - Kupris veikli papu­rināja roku un pavēra plaukstu, pastiep­dams to uz šofera pusi. Tajā vīdēja abpus- griezīgs nazis ar plakanu rokturi, kas bija notīts ar limlenti. Bonds tūlīt pazina, ka tas ir metamais mazis. Viņam nācās atzīt, ka kupra roku veiklība tiešām ir ievērojama.

- Jā, bos! - šoferis attrauca, un Bonds, nedaudz izbrīnījies, noskatījās, ar kādu cī­tību šis vīrs paķēra nazi un notupās, lai at­taisītu golfa maisa bumbu nodalījumu.

Kuprītis, atgriezies savā vietā pie galda, apsēdās un paņēma piena glāzi. Ar riebu­mu nopētījis glāzes saturu, viņš norija to divos lielos malkos. Un uzlūkoja Bondu, it kā gaidot, ko viņš sacīs.

- Čūla? - Bonds līdzjūtīgi apjautājās.

- Vai ar jums kāds runāja? - kupris dus­mīgi atrūca. Tad viņa īgnums vērsās pret šoferi. - Ko tu vēl gaidi, Rokij? Uzliec bum­bas uz mana galda, lai es varu redzēt, ko tu dari. Uz katras bumbas zīmoga ir nu­murs. Velc visas ārā!

- Es nāku, bos! - šoferis atbildēja. Viņš piecēlās un nolika uz galda sešas jaunās bumbas. Piecas joprojām bija melnajā ie­saiņojumā. Sesto šoferis paņēma rokā un grozīja pirkstos. Viņš pacēla nazi un pār­dūra bumbas apvalku, pēc tam pabāzdams asmeni zem tā. Nogriezis apaļu gabalu ap­mēram puscollas diametrā, viņš pāri gal­dam pasniedza bumbu kuprim, kurš sa­taustīja saturu un izpurināja uz galda ādas virsmas trīs neslīpētus desmit līdz piec­padsmit karātu dimantus.

Kupris īgni pabakstīja akmeņus ar pirk­stu.

Šoferis turpināja darboties, bet Bonds skaitīt dārgakmeņus uz galda - to bija as­toņpadsmit. Neapstrādāti tie necik pievilcī­gi neizskatījās, tomēr vēlāk, Bonds aplēsa, pēc slīpēšanas sūtījuma vērtība būs aptu­veni simttūkstoš mārciņu, ja tie visi ir aug­stākās kvalitātes.

- Labi, Rokij, - kuprītis sacīja. - Ir visi astoņpadsmit. Tik, cik jābūt. Tagad aizvāc tās sasodītās golfa nūjas un liec izsūtāma­jam aizgādāt šī zejļa somas uz viesnīcu "Astor". Viņam tur pasūtīts numurs. Lai mantas tiek uznestas augšā viņa istabā. Skaidrs?

- Skaidrs, bos! - Šoferis nolika nazi un novāca no galda iztukšotās golfa bumbas, pēc tam aizsprādzēja Bonda golfa piederu­mu maisa kabatu, uzmeta maisu plecā un izgāja no istabas.

Bonds piegāja pie sienas, kur stāvēja krēsls, novietoja to pretī pie galda sēdoša­jam kuprītim un apsēdās. Izņēmis cigareti, viņš to aizdedzināja un, pāri galdam uzlū­kojis kupri, sacīja:

- Un tagad, ja jūs esat apmierināts, arī es labprāt papriecātos par saviem piec­tūkstoš dolāriem.

Kuprītis, kurš visu šo laiku bija uzmanī­gi vērojis Bonda kustības, pievērsa skatie­nu dimantiem uz galda. Viņš savāca tos apajā kaudzītē un uzlūkoja Bondu.

- Jūs saņemsiet visu, kas jums pienā­kas, mister Bond, - spalgā balss tagad ska­nēja vēsi un lietišķi. - Iespējams, ka pat vairāk nekā piecus tūkstošus. Taču sa­maksas veids gan jūsu, gan mūsu drošības labad būs nedaudz viltīgāks. Tiešas izmak­sas nebūs. Jūs sapratīsiet, mister Bond, kādēļ. Savas laupītāja karjeras laikā jūs ne reizi vien esat guvis labu peļņu. Vienmēr ir aizdomīgi, ja cilvēkam pēkšņi parādās liela nauda. Viņš sāk ar naudu plātīties. Un mē­tāties ar to. Ja pogainajiem rodas interese, kur cilvēks tādu naudu grābis, viņam nav ko atbildēt. Piekrītat?

- Jā, - Bonds atteica, pārsteigts par sava sarunbiedra loģiku un pārliecību, ar kādu tas runāja. - Izklausās sakarīgi.

- Un tā, - kuprītis runāja tālāk, - es un mani draugi - mēs maksājam par pakalpo­jumiem nelielas summas ar lielākiem starp­laikiem. Mēs palīdzam cilvēkam iegūt nau­du šķietami likumīgi. Kaut vai jums. Cik daudz naudas patlaban ir jums kabatā?

- Apmēram trīs mārciņas un nedaudz sudrabnaudas, - Bonds attrauca.

- Lieliski, - kupris turpināja. - Tieši šo­dien jūs sastapāt savu veco draugu miste­ru Trī. - Viņš ar pirkstu norādīja uz savu krūtežu. - Tas esmu es. Nevainojams, go­dājams pilsonis, ar kuru jūs iepazināties Anglijā, četrdesmit piektajā gadā, kad es tur nodarbojos ar armijas apgādes jautāju­miem. Vai atceraties?

-Jā.