JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

Nokļuvis uz apkārtceļa Lielās rietumu maģistrāles galā, šoferis nobrauca malā. Atvēris cimdu nodalījumu, viņš uzmanīgi izņēma sešas jaunas "Dunlop 65" bumbas, kas bija ietītas melnā iesaiņojamajā papīrā, ar neatlauztiem zīmogiem. Atstājis motoru darbojamies tukšgaitā, šoferis izkāpa un atvēra aizmugures durvis. Bonds paraudzī­jās pār plecu un redzēja, ka vīrs atpogā vi­ņa golfa piederumu maisa kabatu un rūpī­gi, pa vienai, pievieno sešas jaunās citām bumbām - gan jau lietotām, gan nelieto­tām. Pēc tam, ne vārda nebildis, šoferis at­griezās priekšējā sēdekli, un brauciens tur­pinājās.

Londonas lidostā Bonds bezrūpīgi reģis­trēja biļeti, tad nopirka "Evening Stan­dard" - noliekot naudu, viņa roka pieskā­rās kādai pievilcīgai, ceļojuma kostīmā tērptai gaišmatei, kura dīki šķirstīja ilus­trēta žurnāla lapas, - un šofera pavadībā sekoja savai bagāžai uz muitas kontroles punktu.

- Vai te ir tikai jūsu personiskās mantas, ser?

-Jā.

- Un cik daudz angļu naudas ir jums lī­dzi, ser?

- Aptuveni trīs mārciņas un mazliet sud­raba. .

- Paldies, ser. - Ar zilu krītu uz visām trim somām tika uzskribelētas atzīmes, tad nesējs uzlika lielo somu un maisu ar golfa piederumiem uz ratiņiem.

- Ejiet turp, kur spīd dzeltenā gaisma, tur ir aizbraucējiem paredzētā zāle, - viņš paskaidroja, stumdams ratiņus uz iekrau­šanas platformas pusi.

Šoferis ironiski pamāja atvadu sveicienu. Aiz tumšajām saulesbrillēm pazibēja acis, un abu skatieni uz mirkli sastapās. Pavadī­tāja šaurās lūpas savilkās tikko jaušamā smaidā.

- Ar labvakaru, ser. Veiksmīgu ceļojumu!

- Paldies, draugs, - Bonds priecīgi atbil­dēja. Un apmierināts redzēja, ka tikko ma­nāmais smaidiņš nozūd no šofera sejas, kad vīrs pagriezās un ātri devās projām.

Bonds.paņēma mazāko somu, uzrādīja pasi patīkamam jauriajn \arietim ar svaigu sejas krāsu, kurš sameklēja pasažieru sa­rakstā viņa vārdu, un*saņēma atļauju ieiet uzgaidāmajā zālē. Piepeši Bonds turpat blakus izdzirda Tifānijas Keisas zemo balsi sakām: "Paldies!" patīkamajam jauneķlim ar svaigo seju, un pēc mirkļa arī viņa ienā­ca uzgaidāmajā zālē un izvēlējās vietu starp Bondu un durvīm. Bonds klusībā pa­smaidīja. Tieši tur būtu apsēdies viņš pats, ja sekotu cilvēkam, kurš varbūt lolo kādus slepenus nodomus.

Bonds atlocīja "Evening Standard" un pāri avīzes malai pārlaida nevērīgu skatie­nu pasažieriem.

Lidmašīnai vajadzētu būt gandrīz pilnai (kad Bonds pirka biļeti, vairs nebija palikusi brīva neviena guļvieta), un tagad viņš jutās atvieglots, jo starp četrdesmit gaidītāju sejām nemanīja nevienu pazīstamu. Daži angļi, di­vas parastas mūķenes, kuras - Bonds nodo­māja - vasarā laikam allaž lido pāri Atlanti­jas okeānam. Iespējams, ka uz Lurdu. Vairā­ki neizteiksmīgi amerikāņi - lielākoties dari- jumcilvēki. Divas mātes ar zīdaiņiem - lai pasažieriem nebūtu lemts gulēt. Un saujiņa nenosakāmas tautības eiropiešu. "Parastā publika," Bonds nolēma. Zinot, ka diviem no klātesošajiem - viņam pašam un Tifānijai Keisai - ir savi noslēpumi, nebija ne mazākā iemesla uzskatīt, ka arī kādam citam no šiem garlaicīgajiem ļautiņiem nevarētu būt uzticēti dīvaini uzdevumi.

Bonds sajuta, ka viņu kāds vēro, taču tie bija tikai nevērīgi skatieni, ko pūlim pārlai­da divi no tiem, kurus viņš bija noturējis par amerikāņu darījumcilvēkiem. Svešie novērsās, un viens no viņiem - vīrietis jau­neklīgu seju, bet pāragri nosirmojušiem matiem - kaut ko pateica otram, pēc tam abi piecēlās, paņēma savas kovboju cepu­res, kuras, neskatoties uz karsto vasaru, bija iesaiņotas ūdensnecaurlaidīgos apval­kos, un devās uz bāru. Bonds dzirdēja, ka viņi pasūta dubulto brendiju ar ūdeni, un otrais vīrs - bāls un tukls - izvilka no ka­batas tablešu pudelīti, izņēma vienu kap­sulu, ko norija kopā ar brendiju. 'Tablete pret vemšanu," Bonds uzminēja. 'Tas cil­vēks nepanes ceļošanu."

BOAC dispečere atradās netālu no Bon­da. Viņa runāja pa telefonu. "Droši vien sa­zinās ar lidojumu kontroles dienestu," Bonds nosprieda.

- Man atvadu zālē ir četrdesmit pasažie­ru, - dispečere teica, sagaidīja atbildi, tad nolika klausuli un paņēma mikrofonu.

"Atvadu zāle? Tas gan ir jautrs sākums lidojumam pāri okeānam!" Bonds nodomā­ja, un tad jau viņi visi soļoja pa asfaltēto ceļu un iekāpa lielajā boingā. Gaisā paceļo­ties eļļainiem dūmiem un metanola sma­kai, cits pēc cita sāka darboties motori. Ve­cākā stjuarte skaļruni paziņoja, ka nākamā nolaišanās būšot Šenonā, kur paredzēts ie­turēt pusdienas, un lidojumā paies stunda un piecdesmit minūtes, bet varenais div- klāju laineris lēni ripoja uz austrumu-rie- tumu skrejceļa pusi. Gaisa kuģis bremzējot nodrebēja, tad pilots no jauna pa vienam iedarbināja visus četrus motorus, palielinot apgriezienus, un Bonds pa logu noskatījās, kā tiek pārbaudīta fizelāža. Tad lielā lidma­šīna lēnām pagriezās uz rietošās saules pusi, spēji salecoties, kad tika atlaistas bremzes, un abpus skrejceļam nolika zāle. Uzņemdams ātrumu, "Monarhs" veica di­vas jūdzes pa asfaltu un pacēlās gaisā pret rietumiem, lai nonāktu uz kāda līdzīga skrejceļa otrā pasaules malā.

Bonds aizdedza cigareti un, paņēmis grā­matu, ērti iekārtojās savā krēslā, kad pēk­šņi viņam priekšā pa kreisi tika nolaista sēdekļa atzveltne. Tur sēdēja viens no ame­rikāņiem - resnis, kuram ap vēderu jopro­jām bija savilkta drošības josta. Vira seja bija zaļgana un nosvīdusi. Viņa rokas ner­vozi žņaudzīja pie krūtīm piespiesto portfe­li, un Bonds izlasīja vira uzvārdu vizītkartē, kas atradās ādas ietvarā pie roktura. Tur bija rakstīts: "Mr. V. Vinters." Un apakšā ar sarkanu tinti lieliem burtiem uzvilkts: "MANA ASINSGRUPA IR B."

"Nabaga vientiesis," Bonds nodomāja. "Viņš ir pārbijies. Viņš ir pārliecināts, ka lidmašīna nokritīs. Un cer, ka tiks izglābts, ja ļautiņi, kas izvilks viņu no atlūzām, ielies pareizās asinis. Zellim liekas, ka šī lidmašī­na ir vienīgi ar anonīmu, inertu masu pie­bāzta milzu caurule, ko notur gaisā saujiņa dzirksteļojošu aizdedzes sveču un kaut kādi vadu mudžekļi. Viņš netic tās spējām no­kļūt galā, nedz arī statistikai par šo visai drošo satiksmes līdzekli. Viņš ir pārbijies kā mazs bērns - pārbijies no trokšņa un iespē­jamā kritiena. Šis zellis pat baidās iet uz tu­aleti, jo ir pārliecināts, ka tajā brīdī, kad piecelsies no poda un nolaidīs kājas uz grī­das, viņš izkritīs tai cauri."

Pēkšņi kāds stāvs aizsedza rietošās saules starus, kas pārplūdināja salonu, un Bonds novērsās no rešņa, lai paskatītos augšup. Tā bija Tifānija Keisa. Viņa pagāja garām, ieda­ma uz kāpnītēm, kuras veda uz apakšklāja kokteiļu bāru, un nozuda. Bondam būtu gribējies viņai sekot. Viņš paraustīja plecus un gaidīja stjuarti ar ratiņiem, kokteiļu pa­plāti un šķīvjiem ar ikru un žāvēta laša mai­zītēm. Viņš atkal pievērsās grāmatai un izla- sija lappusi, taču nesaprata neviena paša vārda. Izmetis jauno dāmu no prāta, viņš sāka lasīt lappusi vēlreiz.

Bonds jau bija izlasījis ceturtdaļu grāma­tas, kad viņam aizkrita ausis, lidmašīnai sā­kot nolaisties - līdz Īrijas rietumkrastam bi­ja palikušas apmēram piecdesmit jūdzes. "Aizsprādzējiet drošības jostas! Nesmēķē­jiet!" Un tad jau varēja saskatīt Šenonas zaļ- ganbaltās prožektoru gaismas, sarkano un zeltaino laternu iezīmētās skrejceļu līnijas un spoži zilās ugunis uz zemes. Nosēdies starp tām, gaisa kuģis slīdēja uz izkāpšanas vietu. Pusdienās pasniedza bifšteku un šampanieti, pēc tam - tasi lieliskas karstas kafijas ar īru viskiju un puscollu biezu pu­tukrējuma kārtu. Tad varēja aplūkot graba­žas lidostas veikaliņos - "Irish Hom Rosa- ries", "Bog Oak Irish Harp" un "Brass Lep- rechauns", kur visas preces maksāja pusot­ru dolāru, un ieskatīties rēgainajā "Irish Musical Cottage", kur par četriem dolāriem varēja iegādāties ar kažokādām rotātus ne­novalkājamus tvīda apģērbus, smalkas īru lina salvetes un galdautus. Skaļrunī kāds vervelēja īriski, sasprast izdevās tikai vār­dus: "Britu … aviokorporācija" un "Ņujorka", pēc tam sekoja tulkojums angliski, atvadu skatiens uz Eiropu, un viņi atkal pacēlās piecpadsmit pēdu augstumā, kur lidz nāka­majai nolaišanās reizei vadīsies pēc radiobā- kas signāliem no kuģiem "Jig" un "Charlie", kuri vēroja laika apstākļus kaut kur Atlanti­jas okeāna vidū.