JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

Bonds labi izgulējās un pamodās tikai tad, kad viņi jau tuvojās Jaunskotijas dien­vidu krastam. Viņš devās uz mazgāšanās telpu, noskuvās un noskaloja noslēgtajā salonā pavadītās nakts radīto sasmakuma garšu, tad atgriezās savā vietā, laipodams starp sēdekļu rindām ar aizmigušajiem pa­sažieriem, daži no kuriem bija savilkušies čokurā, citi - izstiepušies. Bonds, kā allaž, nopriecājās par rītausmu - saule, celda­mās augšup virs zemes malas, piepludināja salonu ar asinssarkanu gaismu.

Līdz ar rīta blāzmu lēni sāka attapties arī pārējie lidmašīnas pasažieri. Divpadsmit- tūkstoš pēdu zem viņiem varēja saskatīt mājas, kas atgādināja uz brūna paklāja iz­bērtus cukurgraudus. Lejā viss šķita sa­stindzis, tikai tieva dūmu grīste kā tārpiņš izlocījās virs braucoša vilciena, aiz zvejnie­ku laivas kādā līcī palika putu vērpete, kas līdzinājās baltai spalvai, no sīkas kā rotaļ­lieta mašīnītes hromētā motora pārsega uz­zibsnīja saules atspulgs, bet Bonds gandrīz varēja saredzēt mājās zem segām guļošus ļautiņus, kuri pamazām sāka staipīties un kustēties, un tur, kur mierīgajā rīta gaisā cēlās dūmu mākulīši, viņš bezmaz vai spē­ja saost kafijas smaržu virtuvēs.

Pienāca brokastlaiks, un tika piedāvāts mazliet dīvains cienasts, ko britu aviokorporā- cija dēvēja par "Angļu lauku mājas brokas­tīm". Vecākā stjuarte apstaigāja salonu, izda­līdama visiem ASV muitas deklarāciju veidla­pas - formu numur 6063, un Bonds izlasīja sīkiem burtiņiem nodrukāto piezīmi: "Ja ne­tiks deklarēti kādi priekšmeti vai būs sniegtas nepareizas ziņas… naudas sods vai apcietinā­jums, vai arī abi." Un priecīgi parakstīja melī­go apliecinājumu ailē "Personiskās mantas".

Pagāja trīs stundas, kuru laikā lidmašīna šķietami nekustīgi karājās gaisā kaut kur zemes vidienē, un tikai pa salona sienām slīdošie saules atspulgi, kuri lēnām pārvie­tojās par dažām collām, deva kādu apjaus­mu par virzību uz priekšu. Tad beidzot lejā parādījās plaši izpletušās Bostonas aprises un Ņūdžersijas ātrgaitas ceļu savijums, un Bondam aizkrita ausis - lidmašīna lēnām nolaidās bālganās dūmakas apņemtajā Ņu­jorkas piepilsētā. Atskanēja šņākoņa un nosmirdēja pēc insekticīda, spalgi nokau- cās pneimatisko bremžu hidraulika, nolai­dās riteņi, un lidmašīnas priekšgals tuvojās zemei, tad riepas saskārās ar skrejceļu, propelleri iekaukdamies sāka griezties atpa­kaļgaitā, lai samazinātu ātrumu, šķērsojot klajumu ar panīkušo zāli, līdz beidzot lid­mašīna sasniedza asfaltēto joslu. Ar klankšķi atvērās lūka, un viņi bija klāt.

Muitas ierēdnis - tukls, ar dzīvi apmieri­nāts vīrs pelēkā formas kreklā ar tumšiem sviedru plankumiem padusēs - nesteidzīgi tuvojās kontroles galdam, kur - tieši pie burta "B" - stāvēja Bonds ar savām trim so­mām. Pie blakus izejas, zem burta "C"*, stāvēja mis Keisa. Viņa izvilka no rokasso- mas cigarešu "Parlaments" paciņu un ie­sprauda vienu starp lūpām. Bonds dzirdēja vairākkārt nepacietīgi noklikšķam šķilta­vas, pēc tam tās tika iemestas atpakaļ so­mā un nostirkšķēja rāvējslēdzējs. Bonds sa­juta, cik modri viņa vēro notiekošo. Viņam būtu gribējies, lai jaunās sievietes uzvārds sāktos ar burtu "Z" - tad viņa nestāvētu tik tuvu. Zaratustra? Zakarija? Zofānija…?

- Mister Bond?

-Jā.

- Vai tas ir jūsu paraksts?

-Jā.

- Un tur ir tikai jūsu personiskās lietas?

- Jā, tas ir viss.

- Labi, mister Bond. - Ierēdnis izņēma no reģistru grāmatas muitas uzlīmi un pielipi­nāja to Bonda lielajai somai. Pielīmējis tādu

"Angliski šo uzvārdu raksta Case.

pašu pie mazākās somas, viņš pievērsās golfa piederumu maisam. Un sastinga ar uzlīmju grāmatu rokā. Viņš pētīja Bondu.

- Vai jums tur i' šaujamie, mister Bond?

Bondam sametās melns gar acīm.

- Tur ir golfa nūjas.

- Ak tā! - muitnieks pacietīgi atsaucās. - Cik ta' šīs nāk? Apmēram, ko?

Bondam gribējās iedunkāt pašam sevi - par to, ka bija aizmirsis amerikāņiem raksturī­gos jautājumus.

- Ap astoņdesmit, es domāju.

- Nebiju domājis, ka tās varētu maksāt mazāk par simtu. - Muitnieks uzlīmēja sa­sodīto etiķeti uz somas, tikai dažu collu at­tālumā no ievērojamākā kontrabandas sūtī­juma, kas jebkad bija šķērsojis šo posteni.

- Patīkamas brīvdienas, mister Bond!

- Paldies, - Bonds atbildēja un, ar rokas mājienu pasaucis nesēju, sekoja savām so­mām līdz pēdējam šķērslim - durvīm, kur gaidīja vēl viens inspektors. Taču tur nenā­cās gaidīt. Šis vīrs tikai pieliecās un pār­baudīja, vai visām somām uzlīmētas etiķe­tes, uzspieda tām zīmogu un pamāja, lai Bonds dodas tālāk.

- Mister Bond?

Tas bija gara auguma vīrs ar gluži kā ak­menī cirstu seju, smilšukrāsas matiem un ļaunu skatienu. Viņš bija ģērbies tumšbrū­nās biksēs un kafijkrāsas kreklā.

- Esmu piebraucis jums paredzēto au­to. - Vīrs pagriezās, rādot Bondam ceļu ārā, karstajā agrā rīta saulē, un aģents 007 pamanīja viņa bikšu kabatā palielu, stūrai­nu priekšmetu. Tā apveids atgādināja maz- kalibra automātisko ieroci. "Raksturīgi," Bonds nodomāja, "Maika Hammera paņē­mieni. Šie amerikāņu gangsteri ir viegli at­maskojami. Pārāk daudz lasījuši komiksus un skatījušies apšaubāmas detektīvfilmas."

Ietves malā stāvēja melns "Oldsmobile Sedan". Bonds negaidīja, kamēr viņu aici­nās iekāpt. Viņš iekārtojās priekšējā sēdek­lī, ļaujot brūnā tērptajam vīram iekraut ba­gāžu aizmugurē un pasniegt dzeramnaudu nesējam. Kad drūmā Aidlvaildas prērija jau bija palikusi aiz muguras un mašīna iejuka Van Veika alejas autostraumē, Bonds juta, ka vajadzētu kaut ko sacīt.

- Kāds tad šeit ir laiks? - viņš pajautāja.

Šoferis neatrāva skatienu no ceļa.

- Te zem, te virs simta. [11]

- Karsti gan, - Bonds bilda. - Pie mums Londonā vairāk par septiņdesmit pieciem grādiem nemēdz būt.

- Ko mēs tagad darīsim? - viņš pēc klu- sumbriža iejautājās.

Vīrs pavērās aizmugures skata spogulī un izstūrēja mašīnu uz galvenās ielas. Kā­du ceturtdaļjūdzi viņš bija aizņemts, ap­dzenot lēni braucošās automašīnas. Tad nāca gluži tukšs ceļa posms. Bonds atkār­toja jautājumu.

- Es prasīju, ko mēs tagad darīsim?

Šoferis veltīja viņam ātru skatienu.

- Greizais grib jūs satikt.

- Tiešām? - Bonds pārvaicāja. Šie cilvēki darīja viņu nepacietīgu. Bonds sāka prātot, cik drīz viņam izdosies tikt kādā skaidrībā. Tas viss diezcik labi neizskatījās. Viņam jākļūst par ķēdes posmu un jāizseko slepenā kanāla tālākvirzība. Jebkādas neatkarīgas rī­cības pazīmes vai nesadarbošanās - un no viņa mēģinās atbrīvoties. Jākļūst pazemīgam un jāpaliek tādam. Un jāpieradinās pie šīs domas tūlīt pat.

Viņi iebrauca Manhetenā un pa krast­malu turpināja ceļu līdz vietai, kur sākās ielas ar četrdesmitajiem numuriem. Šķēr­soja centru un traucās tālāk pa Rietumu Četrdesmit sesto ielu. Tā bija tāda kā Ņujorkas Hetongārdena. Šoferis novietoja auto ielas malā, iepretī kādām neuzkrīto­šām durvīm. Tās bija iespiestas starp nevī­žīga izskata rotaslietu tirgotavu un elegan­tu veikalu, kura fasādi greznoja melnā marmora plāksnes. Slīpie, sudrabotie burti virs ieejas bija tik smalki, ka Bonds, sēdē­dams mašīnā, nespētu tos salasīt, ja vien nosaukums nebūtu cieši iespiedies viņa atmiņā. Uzraksts vēstīja: "Dimantu nams, korporācija."

Tikko auto apstājās, no ietves nokāpa kāds cilvēks un apgāja tai apkārt.