JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

- Tātad tu šeit tēlo manu asti, nelietīgais utubunga? - viņš beidzot ierunājās. Un ie­priecināts uzlūkoja draugu, kuru pēdējo­reiz bija redzējis kādas Floridas viesnīcas gultā kā kūniņu, satītu asiņainos pārsējos, amerikāņu slepeno aģentu, ar kuru kopā bija gadījies piedalīties ne vienā vien pie­dzīvojumā. - Ko, ellē ratā, tu šeit meklē? Un kāds velns tevi dīda tādā tveicē spēlēt muļķīgas spēlītes? - Bonds izvilka mutau­tu un sāka slaucīt seju. - Uz brītiņu tev gandrīz izdevās padarīt mani nervozu.

- Nervozu! - Fēlikss Leiters nicinoši ie­smējās. - Tu droši vien jau skaitīji lūgša­nas! Vai tava sirdsapziņa ir tik netīra, ka nezini, kas tev dzen pēdas - policisti vai gangsteri? Ko?

Bonds iesmējās un uz jautājumu neat­bildēja.

- Nāc šurp, tu, spiegojošais āķaroka! - viņš iesaucās. - Izmaksā man dzērienu un pa­stāsti visus jaunumus! Es gluži vienkārši neticu, ka satikāmies nejauši. Tu patiesi varētu izmaksāt man pusdienas. Jums, teksasiešiem, naudas ir vairāk nekā vajag.

- Protams, - Leiters atbildēja un ieslidi­nāja dzelzs āķi žaketes labajā kabatā, bet ar kreiso roku satvēra Bonda elkoni. Viņi sāka soļot uz priekšu, un Bonds pamanīja, ka Leiters jūtami klibo. - Teksasā pat blu­sas ir tik bagātas, ka var apmaksāt pašas sev pusdienas. Iesim! Tepat aiz stūra ir "Sardi".

Leiters pagāja garām greznajai zālei, kur pusdienoja slaveni aktieri un rakstnieki, un veda Bondu uz augšstāvu. Kāpjot pa kāp­nēm, klibošana kļuva vēl jūtamāka, viņš tu­rējās pie margām. Bonds neko nevaicāja. Atstājis draugu pie stūra galdiņa restorāna zālē, kur laimīgā kārtā bija gaisa kondicio­nētājs, viņš, apsvērdams redzēto, devās uz tualetes istabu atsvaidzināties. Leiteram trūka labās rokas, bija cietusi kreisā kāja, zem matu līnijas virs kreisās acs varēja ma­nīt neuzkrītošas rētas, un pati acs nelikās īsta, bet visādā citādā ziņā Leiters izskatījās labi. Pelēko acu spīdums liecināja par cī- ņasgaru, salmu dzeltenajos matos nemanīja ne pēdu no sirmuma, seja nepauda sakrop­ļotam cilvēkam raksturīgo rūgtumu. Taču abu īsās pastaigas laikā Leiters izturējās nepierasti atturīgi, un Bondam šķita, ka tā­da uzvedība varētu būt saistīta ar viņu, Bondu. Vai arī paša Leitera patlabanējo no­darbošanos. "Bet ar viņa traumām," Bonds domāja, iedams atpakaļ uz zāli pie sava drauga, "tam nav nekāda sakara!"

Bondam jau bija atnests vidēji sauss martīni ar citrona šķēlīti. Viņš pasmaidīja par drauga labo atmiņu un nogaršoja dzē­rienu. Tas bija lielisks, tikai vermuta šķir­ne izrādījās nepazīstama.

- Tas pagatavots, pievienojot "Cresta Blanca", - Leiters pastāstīja. - Jauna iekš­zemes šķirne no Kalifornijas.

- Tas ir labākais vermuts, kādu jebkad esmu nogaršojis.

- Es izmantoju izdevību, kamēr tu biji projām, un pasūtīju kūpinātu lasi un briz- zola, - Leiters sacīja. - Un viņiem te ir labā­kā gaļa visā Amerikā, brizzola arī vislielis­kākā. Vēršgaļa, izcirsta tieši šķērsām kau­lam. Vispirms apcepta uz atklātas, pēc tam uz lēnas uguns. Vai der?

- Ja tu tā saki, - Bonds piekrita. - Mēs esam pietiekami bieži ēduši kopā, lai pazī­tu viens otra gaumi.

- Es teicu, lai viņi nesteidzas, - Leiters piemetināja. Viegli piedauzījis ar savu āķi pie galda, viņš turpināja: - Iedzersim vēl vienu martini, lai ātrāk tiktu pie skaidrī­bas. - Viņa smaids bija silts, tomēr acis pē- tigi vēroja Bondu. - Pasaki man vienu! Kā­dās darīšanās tu esi ielaidies ar manu veco draugu Greizo koku? - Pienāca viesmīlis, Leiters pasūtīja vēl vienu martini un nolie­cās uz priekšu, gaidīdams atbildi.

Bonds pabeidza pirmo martini un aizde­dza cigareti. Viņš palūkojās apkārt. Tuvā­kie galdiņi bija tukši. Bonds pagriezās pret amerikāni.

- Vispirms pasaki man, lūk, ko, Fēliks, - viņš klusi palūdza. - Kur tu tagad strādā? Vai joprojām CIP?

- Nekā nebija, - Leiters attrauca. - Tā kā es vairs nevaru rīkoties ar ieroci, viņi man piedāvāja darbu pie rakstāmgalda. Kad pa­ziņoju, ka gribu strādāt svaigā gaisā, man izmaksāja krietnu atvaļināšanās naudu. Tad gluži pieņemamu piedāvājumu izteica Pinkertons. Tu jau zini - tas pats, kura moto ir: "Mēs vienmēr esam nomodā." Tā nu esmu kļuvis par privātdetektīvu. Dar­bam nav nekādas vainas. Jāstrādā kopā ar tīri patīkamiem zeļļiem, kādu dienu varēšu doties pensijā, saņemot zelta pulksteni. Pat­laban nodarbojos ar sacīkšu zirgiem - do­pings, blēdības skrējienos, apsardze staļļos un tā tālāk. Patīkams darbs, kas ļauj ceļot pa visu valsti.

- Izklausās labi, - Bonds piebalsoja. - Bet man nebija ne jausmas, ka tu kaut ko sa­proti no zirgiem.

- Es tiešām agrāk pazinu zirgu tikai tad, ja tas bija iejūgts ratos, - Leiters atzinās. - Ta­ču tādas zināšanas var apgūt diezgan ātri, turklāt man ir svarīgāk pazīt cilvēkus, ne­vis zirgus. Un kā ir ar tevi? - Viņš pieklusi­nāja balsi. - Joprojām tajā pašā dienestā?

- Tā ir, - Bonds atbildēja.

- Šeit esi viņu uzdevumā?

-Jā.

- Slepena misija?

-Jā.

Leiters nopūtās. Un domīgi iemalkoja martīni.

- Lieliski, - viņš beidzot novilka. - Ja ta­vam darbam ir kāds sakars ar Mirdzošo bandu, tu rīkojies muļķīgi, strādājot viens pats. Īstenībā tu esi pakļauts tādam ris­kam, ka es arī uzvedos kā trakais, ieturē­dams kopā ar tevi pusdienas. Taču es tev pateikšu, kādēļ šorīt ložņāju apkārt, pūlē­damies tikt Greizajam uz pēdām. Varbūt varēsim viens otram palidzēt. Protams, ne­jaucot tajā visā iekšā mūsu darba devējus. Der?

- Tu taču zini, ka man patīk strādāt ko­pā ar tevi, Fēliks, - Bonds nopietni atbildē­ja. - Bet es joprojām darbojos savas valdības uzdevumā, kamēr tava aģentūra, iespē­jams, sacenšas ar valdības dienestiem. Ta­ču, ja mums abiem ir viens mērķis, ne tev, ne man nav jēgas slēpt savas kārtis. Ja jau abi dzenam pēdas vienam zaķim, tad labāk darīsim to kopā. Tātad, - Bonds pētoši uz­lūkoja teksasieti, - ja esmu pareizi sapra­tis, tad tu interesējies par zirgu ar gaišu purnu un baltām kājām? Zirgu, vārdā Tra­mīgais Smaids?

- Tieši tā! - Leiters atteica, nelikdamies īpaši pārsteigts. - Tas otrdien skries sa­cīkstēs Saratogā. Bet kāda daļa gar šo zir­gu ir britu impērijas drošības dienestam?

- Man ieteica likt visu savu naudu uz šo zirgu, - Bonds sacīja. - Tūkstoš dolāru. Un tā saņemt samaksu par kādu citu darbiņu. - Bonds pacēla roku ar cigareti, aizseg­dams muti. - Šorīt es ar lidmašīnu atvedu misteram Spengam un viņa draugiem ne­apstrādātus dimantus simttūkstoš mārci­ņu vērtībā.

Leitera acis samiedzās. Pārsteigumā viņš klusi iesvilpās.

- Ak kungs! - viņš godbijigi novilka. - Tad tu spēlē augstākā ligā nekā es! Es par to zirgu interesējos tikai tāpēc, ka tas pieda­lās sacensībās nelikumīgi. Ir paredzēts, ka otrdien jāuzvar Tramīgajam Smaidam. Tri­jās pēdējās sacensībās šis ādinieks vispār neieguva nekādu vietu. To pienācis laiks nošaut. Taču ir kāds cits zirgs, ātrāks par ātru, saukts Pipariņš. Sagadījies tā, ka arī tam ir gaišs purns un visas četras kājas baltas. Liels bēris, un viņiem nāksies kriet­ni pacensties, lai nebūtu redzama ne ma­zākā atšķirība. Banda gatavojas šim pasā­kumam jau ilgāk nekā gadu. Nevadas tuksnesī, kur Spengiem ir tāds kā rančo. Un tagad ir gatavi raust naudiņu. Šīs ir lie­las sacīstes, paredzamas augstas likmes, kopapjoms varētu būt divdesmit pieci tūks­toši dolāru. Viņi varēs bruģēt ielas ar nau­du. Laimesti varētu būt pieci pret vienu. Ie­spējams, pat desmit vai piecpadsmit pret vienu. Tas patiešām būs varens ķēriens!