JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

- Bet es domāju, ka Amerikā visiem sacīk­šu zirgiem uz lūpas ir tetovējums, - Bonds iebilda. - Kā viņi domā apiet šo šķērsli?

- Pārstādot ādu Pipariņa mutē un atvei­dojot uz tās Tramīgā Smaida tetovējumu. Tas triks ar tetovējumu jau ir novecojis. Pinkertona aģentūrā ienākušas ziņas, ka žokeju klubs gribot pāriet uz "nakts acu" fotouzņēmumiem.

- Kas tās par nakts acīm?

- Tādas tulznas zirga kāju locītavu iekš­pusē. Angļi šos veidojumus sauc par "kas­taņiem". Katram zirgam tie esot citādi. Tā­pat kā cilvēkiem pirkstu nospiedumi. Taču tā būs tikai veca dziesma jaunās skaņās. Tiks nofotografētas "nakts acis" visiem Amerikas sacīkšu zirgiem, taču jau tagad ir zināms, ka gangsteri atraduši paņēmienu, kā ar skābi tās pārtaisīt. Nē, policija nekad netiks ar šiem gangsteriem galā.

- Kā tu zini to visu par Tramīgo Smaidu?

- Ar šantāžas palīdzību, - Leiters jautri atbildēja. - Es pieķēru vienu no Spenga staļļa puišiem blēņojamies ar narkotikām. Ļāvu viņam atpirkties, sniedzot ziņas par šo mazo nelikumību.

- Un ko tu domā darīt?

- Redzēsim. Svētdien jābrauc uz Sarato- gu. - Leitera seja atplauka. - Pie velna, kā­pēc tev nebraukt man līdzi? Pievienojies man, es aizvedīšu tevi uz savu pagaidu mītni. Tā saucas "Sagamora". Švītīgākais motelis! Tev taču kaut kur jāpārnakšņo. Mums labāk būtu daudz neklīst apkārt ko­pā, taču mēs varētu tikties vakaros. Ko tu par to teiksi?

- Brīnišķīgi! - Bonds sacīja. - Labāk ne­var būt. Taču pulkstenis jau ir gandrīz divi. Paēdīsim, un es tev izstāstīšu pārējo.

Kūpinātais lasis bija no Jaunskotijas - ne­izdevies aizstājējs īstajam Skotijas lasim, to­ties brizzola izrādījās tieši tāda, kā Leiters solījis, - tik mīksta, ka Bonds varēja to ēst ar dakšiņu vien, neliekot lietā nazi. Viņš pabei­dza pusdienas, apēdot pusi no avokado ar franču mērci, pēc tam dīki malkoja kafiju.

- Tas īsumā būtu viss, - Bonds nobeidza savu stāstu. Viņš bija runājis ik pēc kumo­sa visu ieturēšanās laiku. - Esmu tādās domās, ka dimantu kontrabandu organizē brāļi Spengi, bet tos tirgo viņiem piedero­šais "Dimantu nams". Vai tev ir kaut kas piebilstams?

Leiters ar kreiso roku izkratīja uz galda cigareti no "Lucky Strike" paciņas un aiz­dedzināja to pie Bonda pasniegto šķiltavu liesmas.

- Izklausās ticami, - viņš, brīdi klusējis, piekrita. - Taču es ne visai daudz ko zinu par Serafimo brāli Džeku Spengu. Ja Džeks tagad ir Seije, tad šī ir pirmā ziņa, ko pēc ilgāka laika par viņu saņemu. Par citiem bandas locekļiem mums zināms daudz vai­rāk, ir gadījies dzirdēt ari par Tifāniju Kei- su. Jauks bērns, bet jau gadiem strādā šo bandītu labā. Viņai nav cerību tikt vaļā. Nabadzīte kopš bērna kājas neko citu nav redzējusi. Viņas mātei piederēja smalkākā Sanfrancisko meitumāja. Viss bija ciešami līdz brīdim, kad Tifānijas māte pieļāva el­lišķīgu kļūdu. Kādā jaukā dienā sievišķis nolēma vairs nemaksāt vietējai gangsteru bandai par "jumta" pakalpojumiem. Viņa maksāja policijai - cik noprotu, tad izdo­māja, ka tā par visu parūpēsies. Vientiese! Kādā naktī banda ielauzās namā un visu tur izdemolēja. Viņi neaiztika meičas, bet visi pēc kārtas izvaroja Tifāniju. Viņai to­reiz bija tikai sešpadsmit gadu. Nav jābri- nās, ka meitēns kopš tā laika neielaižas ar vīriešiem nekādās darīšanās. Nākamajā dienā viņa atmūķēja mātes naudaskasti un aizlaidās lapās ar visu naudu. No sākuma viņa strādāja par garderobisti, pēc tam bija maksas deju partnere, statiste kinostudijā, viesmīle - un tā līdz divdesmit gadu vecu­mam. Tad meitenei laikam šī dzīve bija līdz kaklam, un viņa sāka dzert. Apmetās mēbe­lētās istabās kādā Floridas salā un dzēra, it kā vēlētos dabūt galu. Tur viņu iesauca par Karstvīniņu. Tad kāds bērns iekrita jū­rā, bet Tifānija ielēca ūdenī un mazo izglā­ba. Pēc tam par viņu rakstīja avīzēs, un kā­da bagāta sieviete meiteni pievāca - burtis­ki ar varu. Aizveda uz Anonīmo alkoholiķu biedrību un sāka vadāt apkārt pa pasauli kā savu laika kavētāju. Tomēr, kad abas atgriezās Sanfrancisko, Tifānija aizbēga un sāka dzīvot pie savas vecās mātes, kura tad jau bija pametusi bordeļu biznesu. Ta­ču Tifānija nekādi nespēja noenkuroties - laikam viņai atkal kļuva garlaicīgi, tāpēc devās meklēt piedzīvojumus un nonāca Rē­no. Kādu laiku strādāja Herolda klubā. Tur iepazinās ar mūsu draugu Serafimo - pui­sis iedegās, jo Tifānija atteicās likties ar vi­ņu gultā. Serafimo piedāvāja meitenei dar­bu viesnīcā "Tiāra" Lasvegasā. Tur viņa pa­vadīja gadu vai divus. Un, kā rādās, ik pa laikam ceļoja uz Eiropu. Taču viņa ir laba meitene, tikai nekādi nav atradusi iespēju sākt citādu dzivi - pēc tā, ko banda viņai nodarīja.

Bonds atcerējās acis, kuras drūmi vērās viņam pretī no spoguļa, un "Feuilles Mor- tes" - plati, ko jaunā sieviete klausījās vientulīgajā viesnīcas istabā.

- Man viņa patīk, - Bonds īsi noteica. Un juta Fēliksa Leitera acu pētīgo skatienu. Viņš ielūkojās pulkstenī. - Tā, Fēliks, - Bonds sa­cīja, - šķiet, ka mēs abi tiešām raustām aiz ūsām vienu lauvu. Tikai esam ķērušies tam klāt katrs no savas puses. Būs varen jocīgi, ja mēs tās paraustīsim vienlaicīgi! Tagad iešu mazliet pagulēt. Man ir numurs viesnīcā "Astor". Kur mēs svētdien tiksi­mies?

- Labāk turēsimies tālāk no šīs pilsētas daļas! - Leiters brīdināja. - Labāk jau pie viesnīcas "Plaza". Tā paagrāk, lai neiekļūtu satiksmes sastrēgumā Parka alejā. Lai bū­tu pulksten deviņos. Pie taksometru pietu­ras. Ja tu zini to vietu, kur mēdz apstāties arī zirgu pajūgi. Ja es kavēšos, varēsi ap­skatīt zirgus. Tas tev Saratogā noderēs.

Viņš samaksāja rēķinu, un abi izgāja piekarsušajā ielā. Bonds apturēja takso­metru. Leiters atteicās iekāpt. Tikai atva­doties sirsnīgi paspieda Bonda roku.

- Viens aizrādījums, Džeims, - viņš no­pietni piemetināja. - Nevajag iedomāties, ka amerikāņu gangsteri ir neuzvarami. Pie­mēram, salīdzinot ar SMERŠ un dažām citām organizācijām, ar kurām tev jau biju­si darīšana. Bet to gan varu sacīt, ka Mir­dzošās bandas puiši ir vieni no spēcīgāka­jiem. Viņi ir nevainojami disciplinēti, par spīti savam smieklīgajam nosaukumam. Un viņiem ir droša aizmugure. Tāda ir mūsdienu Amerika. Taču saproti mani pareizi! Īstenībā tas viss smird pa gaba­lu. Un arī darbiņš, kas tevi gaida, nelāgi ož. - Leiters palaida vaļā Bonda roku un noskatījās, kā viņš iekāpj taksometrā. Pēc tam pa vaļējo logu iebāza galvu salonā.

- Vai zini, pēc kā ož tavs darbs, neaptēs­tais vientiesi? - viņš jautri noprasīja. - Pēc formaldehīda un lilijām!

- Es negrasos ar jums gulēt! - Tifānija Keisa lietišķi paziņoja. - Tādēļ netērējie­ties, cenšoties mani piedzirdīt. Vienu glāzi es vēl iztukšošu, un varbūt vēl vienu vē­lāk. Bet nedomājiet, ka dzeršu jūsu vod- kas un martini kokteiļus, lai pēc tam lik­tos gultā.

Bonds iesmējās un, pasūtījis dzērienus, atkal pievērsās Tifānijai.

- Mēs vēl neesam pasūtījuši vakariņas, - viņš aizrādīja. - Gribēju piedāvāt vēžus un reinvīnu. Pēc tam jūs varbūt savas domas mainītu. Tāds salikums varētu iespaidot jebkura cilvēka spriedumu.

- Klausieties, Bond, - Tifānija Keisa ieru­nājās, - lai es liktos gultā ar vīrieti, vaja­dzētu kaut ko vairāk par vēžu mīkstu­miem. Bet, ja jau jūs izmaksājat, tad varu ēst kaviāru vai to, ko jūs, angļi, saucat par kotleti,* piedzerot sārto šampanieti. Man bieži negadās vakariņot kopā ar izskatīgu angli, tāpēc jāizmanto izdevība. - Tifānija piepeši pieliecās Bondam tuvāk un uzlika plaukstu uz viņa rokas. - Atvainojiet, - vi­ņa aprauti sacīja. - Par to izmaksāšanu. Es nemaz tā nedomāju. Par vakariņām varu samaksāt ari pati. Taču pair reto izdevību gan ir tā, kā teicu.