JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

- Es jums toreiz paliku parādā, jo vien­vakar viesnīcā "Savoja" zaudēju bridža par­tijā. Atminaties?

Bonds pamāja.

- Šorīt, tikko mēs sastapāmies, es gribē­ju nokārtot parādu. Un nolēmu likmi du­bultot - procentu dēļ. Tā iznāca, ka jūs vinnējāt vēl vairāk. Der? Es jums izsniedzu tūkstoš dolāru - esmu kārtīgs nodokļu maksātājs un apliecināšu jūsu stāstu jeb­kurā brīdī. Te būs nauda. - Kuprītis izvilka no bikšu kabatas maku un pastūma pāri galdam desmit simtniekus.

Bonds paņēma naudu un nevērīgi iebāza žaketes kabatā.

- Vēlāk, - kuprītis turpināja, - jums ra­dīsies vēlme noskatīties zirgu skriešanas sacīkstes, ja jau reiz esat šeit ieradies. Un es teikšu: "Kāpēc jums neapmeklēt Sarato- gu? Sacensības notiks pirmdien." Jūs teik­siet: "Labs ir!" un pirmdien aizbrauksiet uz Saratogu ar saviem tūkstoš dolāriem kaba­tā. Vai der?

- Jauki, - Bonds piebalsoja.

- Tur liksiet naudu uz kādu zirgu. Un laimēsiet vismaz pieci pret vienu. Tā jums būs jūsu pieci tūkstoši. Un, ja kāds vaicās, no kurienes, jums nenāksies grūti pierādīt to izcelsmi.

- Un kas notiks, ja šis zirgs zaudēs?

- Tas nezaudēs.

Bonds neko neatbildēja. Viņam bija vei­cies ar vienu rāvienu iekļauties gangsteru pasaulē. Un nu vēl gaidāma veiksme ari zir­gu skriešanas sacīkstēs. Bonds lūkojās pāri galdam - tieši bālganajās porcelāna acīs. Nebija iespējams izprast, ko tās saskata. Acis raudzījās pretī gluži neizdibināmi. Ta­ču bija pienācis laiks spert kādu soli tālāk.

- Labi, tas viss tiešām izklausās lielis­ki, - Bonds noteica, cerēdams ar glaimiem panākt kaut ko vairāk. - Šķiet, ka jūs esat visu kārtīgi apsvēruši. Man patīk sadarbo­ties ar piesardzīgiem cilvēkiem.

Tomēr porcelāna acīs neuzplaiksnīja ne mazākais iedrošinājums.

- Es gribētu kādu laiku padzīvot ārpus Anglijas. Jādomā, - viņš turpināja, - ka jums noderēs papildu darbaspēks?

Porcelāna acis lēnām novērsās no runā­tāja acīm, skatiens domīgi slīdēja pār Bon­da seju un pleciem, it kā kupris vērtētu sa­cīkšu zirgu. Tad viņš vēlreiz aplūkoja di­mantu kaudzīti sev pretī, sākdams cītīgi veidot no apļa četrstūri.

Istabā bija iestājies klusums. Bonds sā­ka pētīt savus nagus.

Beidzot kuprītis atkal pavērās augšup.

- Iespējams, - viņš apcerīgi novilka. - Ie­spējams, ka atradīsies vēl kāds darbiņš. Līdz šim jūs neesat kļūdījies. Turpiniet tā­pat, un jums nebūs nekādu nepatikšanu. Piezvaniet pēc sacīkstēm, tad pateikšu, kā­da ir mana atbilde. Tikai, kā jau es sacīju, esiet uzmanīgs un dariet visu, kā es teicu. Norunāts?

Bonda muskuļi atslāba. Viņš paraustīja plecus.

- Kādēļ jūs nevarat pateikt tūlīt? Es meklēju darbu. Varat apliecināt savējiem, ka neesmu pārāk izvēlīgs, ja vien samaksa ir laba.

Pirmo reizi porcelāna acīs parādījās emo­cijas. Tās lūkojās aizkaitināti un dusmigi, un Bonds jau sāka prātot, vai nav pārspīlē­jis.

- Ka jums šķiet, kas mes tadi esam? - Kup­rīša spiedzīgā balss sašutumā atkal ieska­nējās griezīgi. - Kaut kāda skopu blēžu banda? Pie velna! - Viņš gurdi paraustīja plecus. - Ir velti cerēt, ka anglis varētu sa­prast, kas šodien notiek šajā zemē. - Kuprīša acis atkal bija kļuvušas nespodras. - Klau­sieties uzmanigi! Te būs mans telefona nu­murs. Atzīmējiet to! Viskonsīna 7-3697. Pierakstiet arī pārējo! Un neiedomājieties pazaudēt, citādi jums nāksies zaudēt daudz ko svarīgāku! - Greizais Tri iesmējās spiedzīgiem, aprautiem smiekliem, kuri ne­cik jautri vis neizklausījās. - Ceturtais skrējiens otrdien. Likme bez ierobežoju­miem. Viena un ceturtdaļjūdze trīsgadī­giem zirgiem. Iemaksājiet naudu pēdējā mirklī pirms lodziņa aizvēršanas. Nebūs nekāda riska, jūs par savu tūkstoti dabū­siet, kas pienākas. Vai der?

- Der! - atsaucās Bonds, paklausīgi rakstīdams ar zīmuli kabatas grāmatiņā.

- Lieliski, - kupris noteica. - Zirgu sauc Tramīgais Smaids. Liels ērzelis ar gaišu purnu un baltām kājām. Uz to varat likt droši - viņš uzvarēs.

Pulkstenis bija pusviens, kad Bonds liftā nobrauca lejā un izgāja saules piekarsētajā ielā.

Viņš pagriezās pa labi un lēnām devās uz Taimskvēra pusi. Iedams garām "Dimantu nama" skaistajai melnā marmora fasādei, Bonds apstājās, lai nopētītu abus atturīgi noformētos skatlogus, kas bija izklāti ar tumšzilu samtu. Katra skatloga vidū atra­dās tikai viens juvelierizstrādājums - aus­kars no liela, bumbierveidīga dimanta, pie kura bija piestiprināts otrs nevainojami noslīpēts, apaļš briljanta piekariņš. Zem katra auskara bija plāna dzeltenā zelta plāksnīte, kura izskatījās kā vizītkarte ar atlocītu stūrīti. Uz katras plāksnītes bija rakstīts: "Dimanti ir mūžīgi."

Bonds klusībā pasmaidīja, prātodams, kurš no viņa priekštečiem ievedis Amerikā šos četrus dimantus.

Bonds devās meklēt kādu bāru ar gaisa kondicionētāju, kur patverties no karstu­ma un padomāt. Viņš bija apmierināts ar tikko notikušo sarunu. Vismaz viņa pakal­pojumi netika atraidīti, lai gan varēja gaidīt ari to. Kuprītis likās visai uzjautrinošs. Vi­ņā bija kaut kas teatrāls, lepošanās ar Mir­dzošo bandu šķita smieklīga. Taču Greizais Tri nebūt nelikās tikai jokdaris vien.

Bija pagājušas tikai dažas minūtes, kad Bonds pamanīja, ka tiek izsekots. Nekādu tiešu pierādījumu gan nebija, taču tikko jaušamā kņudoņa pakausī kaut ko nozī­mēja, un Bonds bija paradis uzticēties sa­vam sestajam prātam, tādēļ negaidīti sa­stinga uz vietas kāda skatloga priekšā, lai nevērīgi palūkotos atpakaļ uz 46. ielu. Ne­kā aizdomīga neredzēja, tikai cilvēku strau­me lēnām slīdēja pa ietvēm, turklāt vai­rums - šajā ielas pusē, kurā atradās Bonds, jo tā bija pasargāta no saules. Ne­manīja nekādu negaidītu kustību kādās parādes durvīs, neviens cītīgi neslaucīja se­ju ar kabatas lakatu, lai paliktu nepazīts, nedz arī bija noliecies, lai sasietu kurpju auklas.

Bonds aplūkoja Šveices pulksteņus vei­kala skatlogā un pēc tam pagriezās, lai tur­pinātu pastaigu. Nosoļojis vairākus jardus, viņš apstājās atkal. Joprojām nekā. Bonds virzījās tālāk uz Amerikas avēnijas pusi, apstādamies pie pirmajām durvīm, kuras veda sieviešu veļas veikalā, kur, pagriezis pret viņu muguru, jau stāvēja kāds smilš- krāsas uzvalkā tērpies vīrs, pētīdams mel­nas mežģīņu biksītes uz visnotaļ reālistiska manekena. Bonds novērsās un atspiedās pret kolonnu, sākdams laiski, bet uzmanīgi skatīties uz ielu.

Tajā mirklī kāds sagrāba Bonda labo ro­ku, lai viņš nevarētu likt lietā šaujamo, un klusa balss pie auss norūca:

- Tā, tā, angli! Tikai mieru, ja negribi pusdienu vietā dabūt vēderā lodi!

Bonds sajuta kaut ko cietu pie muguras mazliet virs nierēm.

Kas gan runāja ar viņu tik familiārā to­nī? Kāds likumsargs? Vai gangsteris? Bonds pavērās lejup, lai tiktu skaidrībā, kas satvēris viņa labo roku. Tas bija dzelzs āķis. Hm, tātad uzbrucējam bija tikai viena roka! Bonds zibensātri apcirtās, noliekda­mies sānis un zveldams ar kreisās rokas dūri no apakšas.

Atskanēja plaukšķis, jo viņa dūri bija satvērusi otra vīrieša kreisā roka, un tajā pašā brīdī, kad notika šī saskaršanās, Bonds apjēdza, ka ieroča nemaz nav. Pēc tam sekoja labi pazīstami smiekli un balss slinki sacīja:

- Nelāgi, Džeims. Sargeņgeļi ir tevi pame­tuši!

Bonds lēnām atlieca muguru un labu bridi spēja tikai neticīgi blenzt smīnošajā Fēliksa Leitera sejā, līdz lēnām pierima spēji uzbangojušais satraukums.