JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

Bonds paraustīja plecus.

- Ko lai es iesāktu ar tādu preci? - viņš bezbēdīgi apvaicājās. - Šis kumoss man ir par lielu. Un kas notiks, kad būsim tur?

- Pie muitas zāles durvīm jūs gaidīs cits šoferis. Viņš pateiks, ko darīt tālāk. Un ta­gad, - viņas balss kļuva brīdinoša, - ja kaut kas atgadīsies muitā - šajā vai tajā pusē -, jūs neko nezināt, vai skaidrs? Jums nav ne jausmas, kā bumbas nokļu­vušas jūsu somā. Lai ko jums jautātu, at­bildiet vienu un to pašu! Tēlojiet muļķi! Es visu uzmanīšu. Iespējams, ka jūs novēros vēl kāds. To es nezinu. Ja jūs Amerikā arestēs, tad prasiet, lai ziņo britu konsu­lam, un pie tā arī palieciet. No mums jūs nekādu palīdzību nesaņemsiet. Tieši par to jums tiek maksāts. Skaidrs?

- Pareizi vien ir, - Bonds atteica. - Vienī­gā persona, kuru es varētu iegāzt, esat jūs. - Viņš vērtējoši noskatīja sarunbiedre- ni. - Bet man negribētos, lai tā notiek.

- Blēņas! - mis Keisa nicīgi attrauca. - Jūs par mani neko nezināt. Neraizējieties par mani, draudziņ! Es pati varu par sevi parū­pēties. - Viņa piecēlās un nostājās Bondam pretī. - Neizturieties pret mani kā pret ma­zu meiteni! Mēs abi darām darbu. Un ar savējo es tikšu galā. Jums vēl būs, par ko pabrīnīties.

Bonds izslējās un atkāpās no palodzes. Un pasmaidīja, raudzīdamies mirdzošajās, pelēkajās acīs, kuras tagad bija nepacietī­bā satumsušas.

- Šo to es protu labāk nekā jūs. Taču ne­raizējieties! Es jums uzticēšos. Tikai uz mir­kli atslābinieties un aizmirstiet šo lietišķu­mu! Man gribētos jūs vēl redzēt. Vai mēs ne­varētu satikties Ņujorkā, ja viss notiks, kā paredzēts? - Bonds, sacīdams šos vārdus, jutās kā nodevējs. Jaunā sieviete viņam tie­šām patika. Un viņam gribējās ar to sadrau­dzēties. Taču tas vēl bija jautājums, vai draudzība starp šīs ķēdes posmiem ir vēlama.

Mis Keisa domīgi uzlūkoja Bondu, un vi­ņas acis pamazām zaudēja tumšo nokrāsu. Skarbi sakniebtās lūpas atslāba un pavē­rās. Mis Keisa mazliet stostīgi atbildēja:

- Es… es… tas ir, - viņa pēkšņi aizgrie­zās. - Elles būšana, - viņa novilka, bet šī sodīšanās skanēja māksloti. - Man piekt­dienas vakarā nav nekas ieplānots. Ma­nuprāt, mēs varētu kopā paēst pusdienas "Klubā 21" uz Piecdesmit otrās ielas. Šo vietu zina jebkurš taksometra šoferis. Pulksten astoņos vakarā. Ja ar darbu viss būs kārtībā. Vai tāds piedāvājums jums der? - Viņa atkal pagriezās pret Bondu, ta­ču tagad skatījās viņam mutē, nevis acīs.

- Labi, - Bonds noteica. Un nosprieda, ka pienācis laiks aiziet, kamēr nav pieļauta kāda kļūda. - Vai mums, - viņš noprasī­ja, - būtu pārrunājams vēl kaut kas?

- Nē, - mis Keisa attrauca. Un pēc tam, itin kā kaut ko atcerējusies, skarbi nopra­sīja: - Cik pulkstenis?

Bonds paskatījās pulkstenī.

- Bez desmit minūtēm seši.

- Man ir vēl šis tas darāms, - mis Keisa pa­ziņoja un, likdama noprast, ka saruna beigu­sies, devās uz durvju pusi. Bonds viņai seko­ja. Jau uzlikusi plaukstu uz roktura, viņa pa­griezās. Mis Keisas acīs, kad tās lūkojās Bon- dā, varēja pamanīt uzticēšanos un gandrīz vai siltumu. - Ar jums viss būs kārtībā, - viņa piebilda, - tikai lidmašīnā turieties no manis tālāk! Neizbīstieties, ja kaut kas neies tā, kā vajag. Kad būsiet ticis galā, - viņas balsī varē­ja saklausīt tādu kā aizgādnieciskumu, - pa­centīšos sagādāt jums vēl kādu līdzīgu darbu.

- Paldies, - Bonds atbildēja. - Es to no­vērtēšu. Man prieks, ka varēšu strādāt ko­pā ar jums.

Paraustījusi plecus, mis Keisa atvēra durvis. Bonds izgāja gaitenī.

Viņš pagriezās.

- Tiksimies tajā jūsu klubā 21, - Bonds noteica. Viņam gribējās piebilst vēl kaut ko, atrast kādu iemeslu vēl bridi būt kopā ar šo vientuļo sievieti, kura klausījās plates un vēroja sevi spogulī.

Taču mis Keisas sejas izteiksme jau at­kal bija kļuvusi atturīga. It kā viņi būtu pil­nīgi svešinieki.

- Protams, - mis Keisa vienaldzīgi atbil­dēja, vēlreiz ieskatījās Bondam acis un lē­ni, bet apņēmīgi aizvēra durvis viņam de­guna priekšā.

Kamēr Bonds pa garo gaiteni gāja uz lif­tu, jaunā sieviete palika stāvam aiz durvīm un klausījās viņa soļos, līdz tie apklusa. Pēc tam domīgi tuvojās atskaņotājam un ieslēdza to. Viņa paņēma Feijēra plati un uzmeklēja vietu, kuru gribēja atrast. Pēc tam uzlika plati uz atskaņotāja un nolaida adatu uz celiņa. Tā bija dziesma "Je n'en connais pas la fin". Mis Keisa stāvēja un klausījās, brīnīdamās par šo viru, kurš tik piepeši bija uzradies viņas dzīvē no zila gai­sa - no nekurienes. "Ak Dievs," viņa pēkšņi iedomājās, jo uzmācās izmisums un dus­mas, "kārtējais blēdis! Vai tiešām nekad neizdosies tikt vaļā no šādiem iznireļiem?" Taču, kad plate beidzās, mis Keisas seja at­kal izskatījās priecīga, viņa dungoja nule dzirdēto melodiju un pūderēja degunu, ga­tavodamās iziet.

Iznākusi uz ielas, jaunā sieviete apstājās un ieskatījās rokas pulkstenī. Tas rādīja desmit minūtes pāri sešiem. Jāiet piecas minūtes. Mis Keisa šķērsoja Trafalgarskvē- ru un lēni tuvojās Čeringkrosas stacijai, domās atkārtodama to, ko tūlīt gatavojās pateikt. Iegājusi stacijā, viņa devās pie tele­fona kabīnes, kuru bija paradusi izmantot.

Kad mis Keisa uzgrieza Velbeka numuru, pulkstenis bija seši un piecpadsmit minū­tes. Kad bija atskanējuši parastie divi sig­nāli, viņa dzirdēja automātiskās ieraksta iekārtas klikšķi. Pēc tam divdesmit sekun­des nebija saklausāms nekas, tikai adatas skrapstoņa. Tad atskanēja vienaldzīga balss - viņas nepazīstamais darba devējs pateica vienu vārdu: "Runājiet!" Tad atkal sekoja klusums, vienīgi iekārta šņāca.

Sieviete jau sen bija pieradusi pie šī ap­rautā, bezpersoniskā rīkojuma - tas viņu vairs nemulsināja. Viņa ātri, bet skaidri sā­ka runāt melnajā klausulē.

- Keisas ziņojums ABC. Atkārtoju. Kei­sa - ABC. - īsu brīdi klusējusi, viņa turpi­nāja: - Kurjers ir apmierinošs. Apgalvo, ka viņa īstais vārds esot Džeimss Bonds, arī pase būšot uz šī vārda. Spēlējot golfu un ve­dīšot golfa nūjas. Ieteica izmantot golfa bumbas. Viņš lieto "Dunlop 65". Viss pārē­jais paliek, kā norunāts. Zvanīšu vēlreiz septiņos piecpadsmit un astoņos piecpads­mit, lai saņemtu apstiprinājumu. Tas ir viss.

Beigusi runāt, mis Keisa vēl brītiņu ie­klausījās aparatūras šņākoņā, pēc tam no­lika klausuli un devās atpakaļ uz viesnīcu. Tur viņa piezvanīja uz apkalpošanas dienes­tu un palūdza lielu glāzi sausā martīni. Kad tas tika atnests, viņa apsēdās, aizsmē­ķēja, klausījās mūziku un gaidija, kad pulkstenis būs septiņi un piecpadsmit mi­nūtes.

Tad - vai ari astoņos piecpadsmit - vienal­dzīgā, neskaidrā balss paziņos: "ABC - Kei- sai. Atkārtoju. ABC - Keisai…" Un tad se­kos rīkojumi.

Kaut kur Londonā, droši vien kādā īrētā istabā, tajā mirkli, kad viņa noliks klausu­li, apklusis ieraksta iekārtas šņākoņa. Tad, iespējams, aizcērtoties noklaudzēs kādas durvis, un soļi klusi nodipēs pa kāpnēm, lai izdzistu tālumā kādā nezināmā ielā.

Pulkstenis jau rādija seši - tas bija ce­turtdienas vakars -, kad Bonds savā vies­nīcas "Riča" numura guļamistabā kravāja ceļasomu. Tā bija no cūkādas, pamatīgi apbružāta, bet reiz bijusi dārga, un tās sa­turs visnotaļ atbilda izskatam. Jau bija ie­saiņoti vakara uzvalki, viens tumšs un viens gaišs uzvalks pastaigām un golfam. Sakso- na firmas golfa apavi un tumšzilu kurpju pāris. Siltais vilnas uzvalks bija Bondam mugurā, bet somā nonāca vairāki balti zīda krekli un daži tumšzili kokvilnas vasaras krekliņi ar īsām piedurknēm. Zeķes un bikšturi, neilona apakšveļa un pāris garu zīda rītasvārku, ko Bonds labprāt valkāja pidžamas vietā.