JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

Kamēr seržants Denkverts, runādams tādā tonī, kurā likumpārkāpējs noteikti būtu saklausijis draudus, un ik pēc brītiņa ieskatīdamies mazā, melnā piezīmju grā­matiņā, izklāstīja iepriekš iestudēto stāstu, papildinādams to ar tādiem teicieniem kā "šā mēneša sešpadsmitajā datumā" un "mums kļuvis zināms", Bonds varēja ne­slēpjoties pētīt amerikāni, kaut gan misters Seije izskatījās tā, it kā aplūkošana viņu uztrauktu tikpat maz, cik seržanta Denk- verta balss draudīgais tonis.

Misters Seije bija liela auguma, labi vei­dots vīrs ar akmenscietiem muskuļiem. Viņa četrstūrainajā sejā asos leņķus vēl vairāk uzsvēra īsie, stieplēm līdzīgie, mel­nie mati, kuri bija apcirpti en brosse*, ne­atstājot vaigubārdu. Šim virām bija mel­nas, taisnas uzacis, zem kurām slēpās tumšas, ārkārtīgi asas un caururbjošas acis. Vīrs bija gludi skuvies, viņa lūpas šķi­ta kā plāna, visai plata un taisna līnija. Stūrainā zoda vidū vīdēja dziļa bedrīte, se­jā kā puni iezīmējās žokļu muskuļi. Vīram mugurā bija ērts, melns uzvalks un balts krekls, bet melnā kaklasaite likās tik šaura

♦Ezītī. (Fr. vai.) kā kurpju saite. Tajā bija iesprausta zelta kaklasaites adata šķēpa izskatā. Viņa ga­rās rokas brīvi nokarājās gar sāniem, bet lielās plaukstas bija mazliet saliektas, roku virspusē auga melni matiņi. Vira lielajās kājās bija dārgas kurpes - izskatījās, ka tās ir vismaz divpadsmitā izmēra.

Bonds apkopoja savus vērojumus un no­sprieda, ka šis varētu būt ciets rieksts - spē­jīgs cilvēks, kurš dzīves skolā saņēmis da­žu labu bargu mācību un tagad, šķiet, pats var kļūt par šādu skolotāju.

- …tie ir akmeņi, kurus atrast mēs būtu īpaši ieinteresēti, - seržants Denkverts no­beidza. Un ieskatījās melnajā piezīmju grā­matiņā. - Viens divdesmit karātu "Vesel- tons". Divi "Gaišzilie vilinājumi" - apmēram desmit karātu katrs. Viens trīsdesmit karā­tu "Dzeltenais Premjers", viens piecpads­mit karātu - saucas "Smailes virsotne" un divi piecpadsmit karātu - abi ar nosauku­mu "Sadraudzības Smaile". - Seržants ap­klusa. Pēc tam atrāva skatienu no grāmati­ņas un uzmanīgi pavērās sarunbiedra ne­izdibināmajās, melnajās acīs. - Vai kāds no šiem akmeņiem nav gājis caur jūsu rokām, mister Seije, vai caur jūsu Ņujorkas noda­ļu? - viņš mierīgi pajautāja.

- Nē, - misters Seije neizteiksmīgi pazi­ņoja. - Nav vis. - Vīrs pagriezās pret dur­vīm, kas atradās viņam aiz muguras, un atvēra tās. - Bet tagad, džentlmeņi, uz re­dzēšanos!

Vairs nelikdamies par viņiem ne zinis, misters Seije izlēmīgi izgāja no istabas, un abi palikušie dzirdēja solus ātri attālinā­mies, viņam kāpjot augšup pa kāpnēm. At­vērās un atkal aizvērās kādas durvis, tad iestājās klusums.

Seržants Denkverts nemaz neizskatījās sapīcis, viņš iebāza piezīmju grāmatiņu ves­tes kabatā, paņēma cepuri un cauri vestibi­lam devās ārā uz ielas. Bonds sekoja.

Viņi iekāpa patruļmašīnā, un Bonds no­sauca sava dzīvokļa adresi Kingsroudā. Kad mašīna sāka braukt, no Denkverta se­jas nozuda oficiālā izteiksme. Seržants pagriezās pret Bondu. Viņš šķita uzjautri­nāts.

- Man tas sagādāja patiesu prieku, - viņš jautri sacīja. - Tik ciets rieksts bieži negadās, vai ne? Vai izpētījāt visu, ko cerējāt, ser?

Bonds paraustīja plecus.

- Patiesību sakot, seržant, es nemaz ne­zināju, ko gribu ieraudzīt. Bet priecājos, ka šis misters Rufuss B. Seije man bija tik tu­vu, lai varētu viņu labi apskatīt. Iespaidīgs vīrs. Nemaz neatgādina dimantu tirgotāju.

Seržants iespurdzās.

- Viņš nav dimantu tirgotājs, ser, - Den­kverts noteica. - Es būtu gatavs apēst savu cepuri, ja viņš tas būtu.

- Kā jūs to zināt?

- Kad lasīju nozagto dārgakmeņu sarak­stu, - seržants Denkverts atbildēja, apmieri­nāti pasmaidīdams, - es nosaucu "Dzelteno Premjeru" un divas "Sadraudzības Smailes".

-Jā?

- Tādu akmeņu nemaz nav, ser.

Pa garo, kluso gaiteni iedams uz 350. numuru, kurš atradās pašā tā galā, Bonds juta sev aiz muguras liftnieka pētīgo ska­tienu. Bondu nepārsteidza šāda interese. Viņš zināja, ka šajā viesnīcā notiek daudz vairāk sīku noziegumu nekā jebkurā citā lielā Londonas viesnīcā.

Vellenss reiz bija viņam parādījis lielu Londonas karti, kurā katru mēnesi tika at­zīmēti pilsētā izdarītie noziegumi. Ap vies­nīcu "Trafalgar Palace" biezēja vesels karo­dziņu mežs.

- Šī vieta kaitina vīrus, kuri strādā ar kartēm, - viņš bija teicis. - Ik mēnesi pa­pīrs šajā punktā tiek tā sacaurumots, ka

•Kritušās lapas. (Fr. vai.) tur jāuzlīmē jauns, lai nākamajā mēnesī tajā turētos adatiņas.

Kad Bonds tuvojās gaiteņa galam, viņš saklausīja sērīgas klavieru skaņas. Sasnie­dzis 350. numura durvis, Bonds saprata, ka mūzika skan aiz tām. Viņš pazina melo­diju. Tā saucās "Feuilles Mortes". Bonds pieklauvēja.

- Iekšā! - Portjē no lejas jau bija piezva­nījis, tāpēc šīs balss īpašniece viņu jau gaidīja.

Bonds ienaca maza salonā un aizvēra durvis.

- Aizslēdziet tās! - no guļamistabas plūs­tošā balss izrīkoja.

Bonds paklausīja un, šķērsojis nelielo telpu, apstājās pie guļamistabas durvīm. Kad viņš gāja garām atskaņotājam uz rak­stāmgalda, pianists jau bija uzsācis spēlēt jaunu skaņdarbu - "La Ronde".

Iepretī tualetes galdiņam jāteniski uz krēsla sēdēja puskaila sieviete, pāri atzvel­tnei vērdamās trīsdaļīgā spogulī. Kailās ro­kas viņa bija sakrustojusi uz augstās at­zveltnes un atspiedusi pret tām zodu. Sie­vietes mugura bija viegli izliekta, lepni iz- slietā galva un pleci izstaroja augstprātību. Melnā krūštura svītra, kas stiepās šķērsām pāri kailajai mugurai, cieši apspīlētās mel­nās mežģīņu biksītes un sakrustotās kājas uzbudināja Bonda jutekļus.

Sieviete atrāva skatienu no sava attēla, lai vēsi un ātri aplūkotu spoguli ienācēju.

- Cik noprotu, jūs esat jaunais paligs, - vi­ņa ierunājās zemā, aizsmakušā balsi, kas nerosināja uzticēties. - Sēdieties un klau­sieties mūziku! Šis ir labākais ieraksts, kāds jelkad radīts.

Bondu šis uzaicinājums uzjautrināja. Viņš paklausīgi paspēra dažus soļus līdz dziļam atzveltnes krēslam, nedaudz pastū­ma to, lai būtu ērtāk caur pavērtajām dur­vīm uzmanīt jauno būtni, un apsēdās.

- Vai jums nebūs nekas pretī, ja uzsmē­ķēšu? - Bonds pajautāja, izņēmis no kaba­tas etviju un iespraudis cigareti mutē.

- Ja vēlaties ņemt galu no plaušu kaites.

Kamēr pianists atskaņoja "J'attendrai" [5],

mis Keisa turpināja apcerīgi vērot savas se­jas atspulgu. Tad plate beidzās.

Sieviete vienaldzīgi izstaipīja kājas un piecēlās. Viņa pagrieza galvu, un gaišie mati, gaismā spoži iemirdzēdamies, smagā vilnī uzgula kaklam.

- Ja jums patīk, varat uzlikt otru pusi, - vi­ņa bezrūpīgi uzsauca, - es pēc mirkļa nāk­šu! - un nozuda skatienam.

Bonds piegāja pie atskaņotāja un noņē­ma plati. Pianistu sauca Džordžs Feijērs. Bonds aplūkoja ieraksta numuru un iegau­mēja to. Vox 500. Bonds aplūkoja plates otro pusi un, izlaidis "La Vie en Rose" [6], jo šī dziesma bija saistīta ar īpašām atmiņām, uzlika atskaņotāja adatu vietā, kur sākās "Avril au PortugaJ" [7].

Vēl neiedarbinājis atskaņotāju, Bonds uzmanīgi izvilka zem tā paslīdējušu dzēšla- pu un, pacēlis tuvāk galda lampai, pavērsa to pret gaismu un pagrieza, pūlēdamies saskatīt kādas rakstu zīmes. Taču tādu ne­bija. Bonds paraustīja plecus, pabāza dzēšlapu atpakaļ zem atskaņotāja un apsē­dās krēslā.