JANS FLEMINGS - DIMANTI IR MŪŽĪGI

Bonds ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja pusdivpadsmit. Bonds ar prieku atsauca atmiņā to mirkli pirms stundas, kad bija iezvanījies sarkanais telefons, ļaudams vi­ņam pamest ar īpaši slepeniem ziņojumiem piekrauto ienākošo dokumentu kasti. Viņš jutās patiesi atvieglots, ka pašreiz nenāk­sies pie tiem atgriezties.

- Cik noprotu, tad jums tiks uzdots kāds darbiņš, - bija teicis štāba priekšnieks, at­bildot uz Bonda jautājumu. - Šefs piekodi­nāja, lai līdz pusdienu laikam nenorunā­jam viņam nekādas citas tikšanās un ka pulksten divos jums jāierodas Skotlendjar­dā. Pasteidzieties!

Bonds bija tūlīt pasniedzies pēc žaketes, izgājis sava biroja priekšistabā un visai ap­mierināti noskatījies, kā viņa sekretāre ie­raksta biezā reģistrācijas grāmatā rēķinu īpaši steidzamiem izdevumiem.

- M. esot teicis, - Bonds bija sacījis, kad viņa pavērās augšup, - ka mani gaida darbs. Arī Bils apgalvo to pašu. Tāpēc ne­pūlieties visu šo sevišķi slepeno materiālu žūksni iešķūrēt manā ienākošo dokumen­tu kastē! Manis pēc varat tos nosūtīt publicēšanai "Daily Express" rītdienas numurā. - Viņš bija uzsmaidījis meite­nei. - Vai vecaiszēns Seftons Delmers vēl aizvien ir jūsu pielūdzējs, Lila? Es nevaru vien sagaidīt, kad jūs viņam reiz iedosiet kurvīti.

Sekretāre bija vērtējoši nopētījusi Bon- du.

- Jūsu kaklasaite sagriezusies greizi, - vi­ņa bija vēsi noteikusi. - Un to jaunekli es tik tikko pazīstu. - Pārliekusies pār lielo re­ģistru grāmatu, meitene bija sakārtojusi kaklasaiti, bet Bonds izgājis no sava biroja un devies projām pa gaiteni, klusībā prāto­dams, ka viņam palaimējies ar tik jauku sekretāri.

M. krēsls nočīkstēja, un Bonds pāri gal­dam pavērās uz vīru, par kuru jūsmoja un kuram allaž bija gatavs uzticēties un pa­klausīt.

Viņā domīgi vērās pelēkas acis. M. izņē­ma no mutes pīpi.

- Cik ilgs laiks pagājis, kopš jūs atgriezā­ties no atvaļinājuma Francijā?

- Divas nedēļas, ser.

- Vai jūs tur labi pavadījāt laiku?

- Neslikti, ser. Beigās gan sāku nedaudz garlaikoties.

M. neko nepiebilda.

- Es ieskatījos jūsu rezultātu reģistrā. Šaušanā jums ir teicami panākumi, jūs esat viens no labākajiem. Arī tuvcīņā dar­bojaties atzīstami. Pēdējā medicīniskā ap­skate liecina, ka esat lieliskā fiziskā for­mā. - M. mirkli paklusēja. - Lietas būtība ir tāda, - viņš bezkaislīgi turpināja, - ka esmu jums paredzējis visai bīstamu uzdevumu. Tāpēc gribēju pārliecināties, vai nepiecieša­mības gadījumā varēsiet sevi aizstāvēt.

- Protams, ser. - Bonds jutās nedaudz aizskarts.

- Tikai nekļūdieties, novērtējot šo uzde­vumu, aģent 007, - stingri aizrādīja M. - Ja es saku, ka darbs būs ļoti sarežģīts, tad tā ari ir. Šajā lietā ir iejaukti tādi ļaudis, ar kādiem jūs vēl nebūsiet sastapies. Vairā­kums no viņiem raksta paši savus likumus un pēc tiem arī spēlē. Tāpēc neapvainojie­ties, ja vēlos divkārt apsvērt, vai iesaistīt jūs šajā lietā.

- Piedodiet, ser.

- Labi jau, labi, - M. novilka. Nolicis pīpi, viņš nolīka uz priekšu, sakrustojis rokas uz galda. - Es jums pastāstīšu, par ko ir runa, tad varēsiet izlemt, vai gribat šo lietu uzņemties.

- Pirms nedēļas, - M. turpināja, - pie manis ieradās viens no Valsts kases atbil­dīgajiem darbiniekiem. Un atveda līdzi arī Tirdzniecības ministrijas sekretāru. Runa bija par dimantiem. Liekas, ka briti savās raktuvēs iegūst lielāko daļu no akmenti­ņiem, ko pasaulē dēvē par dimantiem, un deviņdesmit procenti no visām izpārdoša- nām notiek Londonā. Tās rīko "Dimantu Korporācija". - M. paraustīja plecus. - Ne­vaicājiet man, kādēļ. Šos darījumus jau kopš gadsimta sākuma kontrolē briti, un mēs darām visu, lai tā arī paliktu. Patlaban šīs tirdzniecības apjomi ir milzīgi. Piecdes­mit miljoni mārciņu gadā. Tas mums ir lie­lākais dolāru pelnīšanas avots. Tikko ar to kaut kas nav labi, valdība jūtas nobažīju­sies. Un tieši tas tagad noticis. - M. pāri galdam vēlīgi uzlūkoja Bondu. - Ik gadu kontrabandisti izved no Āfrikas dimantus, kuru vērtība ir vismaz divi miljoni mārciņu.

- Tā ir liela nauda, - Bonds novilka. - Un uz kurieni tad tie aizceļo?

- Runā, ka uz Ameriku, - M, noteica. - Un es piekritu abu to viru domām. Tur tiešām ir vislielākais dimantu noiets. Un turienes gangsteru bandas ir vienīgās, kuras spēj vadīt šāda mēroga operācijas.

- Kāpēc tad raktuvju īpašnieksabiedrī- bas to visu neaptur?

- Tās dara, ko var, - M. atbildēja. - Ie­spējams, ka jūs dokumentos jau būsiet pamanījis ziņas, ka De Bīrss šajā izmeklē­šanā iesaistījis jūsu draugu Silito - pēc tam, kad atvaļinājās no Ml5, viņš nonāca tur. Un tagad darbojas kopā ar Dienvidāfri- kas drošības dienesta vīriem. Cik noprotu, viņš uzrakstījis gana niknu atskaiti un iz­teicis vairākus saprātīgus ierosinājumus, kā savest visu kārtībā, tomēr Valsts kase un Tirdzniecības ministrija nav sajūsmā. Ierēdņi uzskata, ka ieteiktie pasākumi ra­dītu pārāk plašu rezonansi, ja ar tiem no­darbotos visas raktuvju sabiedrības vien­laikus - pat tad, ja tie būtu varen iedarbīgi. Un viņiem ir visnotaļ svarīgs iemesls patla­ban neuzsākt oficiālu akciju.

- Un kāds tas ir, ser?

- Londonā pašlaik atrodas liels kontra­bandas dimantu sūtījums, - M. paziņoja, un viņa acis uzšķīla jautru uguntiņu, pāri galdam uzlūkojot Bondu. - Tas gaida izde­vību, kad pārvedēji sāks ceļu uz Ameriku. Un ipašo uzdevumu nodaļa zina, kurš būs kurjers. Un arī to, kuram jādodas ceļā rei­zē ar šo sakarnieku, neizlaižot viņu no acīm. Tikko Ronijs Vellenss par to uzoda - infor­mācijas avots ir kāds ziņu pienesējs no vi­ņa tā sauktās "Spoku brigādes" -, viņš tūlīt devās uz Valsts kasi. Tā nodeva šo infor­māciju Tirdzniecības ministrijai, pēc tam notika ārkārtas sanāksme pie premjermi­nistra, kurš atļāva iesaistīt mūsu dienestu šīs lietas izmeklēšanā.

- Kādēļ to nevarētu darīt M15 īpašā no­daļa, ser? - apvaicājās Bonds, kurš iedo­mājās, ka M. piemeklējusi tā nelāgā dzīves fāze, kad gribas jaukties citu darīšanās.

- Skaidrs, ka viņi varētu arestēt kuijeru, tikko tas, saņēmis sūtījumu, mēģinātu izkļūt no valsts, - M. nepacietīgi aizrādīja. - Taču tā nevar apturēt kontrabandu. Tie nav tādi cilvēki, kas runās. Turklāt kurjeri ir tikai sīkas zivteles. Varbūt viņi tiešām tikai sa­ņem sainīti no kāda vīra parkā un pēc tam, kad tikuši pāri robežai, nodod to citam vī­ram citā parkā. Vienīgais veids, kā piekļūt tuvāk lietas būtībai, ir izsekot kanālam līdz pašai Amerikai un noskaidrot, kur tas no­ved! Un uz lielu FIB palīdzību mēs neva­ram cerēt. Kontrabandas apkarošana ir ti­kai viena neliela daļa no ciņas ar lielajām gangsteru bandām. Un Savienotajām Val­stīm nekāds kaitējums nav nodarīts. Drī­zāk gan pretēji. Vienīgā zaudētāja ir Angli­ja. Un Amerikā mūsu policijai tāpat kā M15 nav nekādas teikšanas. Tikai mūsu dienests var tikt galā ar šo darbu.

- Jā, es saprotu, - Bonds sacīja. - Kas vēl mums ir?

- Vai esat dzirdējis par "Dimantu na­mu"?

- Jā, protams, ser, - Bonds atbildēja. - Lie­lākais amerikāņu juvelierizstrādājumu koncerns. Tam ir veikali ISfujorkas Četrdes­mit sestajā Rietumu ielā, kā arī Parīzē, Ri- volī ielā. Cik noprotu, viņi ir tuvu tam stā­voklim, ko ieņem Kartjē, Van Klīfs un Bu- šerons. Kopš kara beigām viņi ātri tikuši uz augšu.

- Jā, - M. apstiprināja. - Tie paši ir. Vi­ņiem pieder arī neliels veikaliņš Londonā, Hetongārdenā. Agrāk tie bija vieni no la­bākajiem "Dimantu Korporācijas" akmeņu pircējiem vairāksolīšanās, kuras notiek reizi mēnesi, taču pēdējo triju gadu laikā pirkuši arvien mazāk un mazāk. Tomēr, kā jūs sacījāt, ik gadu pārdod vairāk un vairāk. Tātad viņi dimantus iegūst kaut kur citur. Un tieši šī koncerna vārdu pie­minēja Valsts kases pārstāvis, kad todien tikāmies. Taču man pret viņiem nav nekā­du pierādījumu. Koncerns atsūtījis uz šejieni vienu no saviem labākajiem darbi­niekiem. Šķiet savādi, ka visu darījumu apjoms ir tik mazs. Šo vīru sauc Rufuss B. Seije. Nekas daudz par šo cilvēku nav zināms. Viņš katru dienu pusdieno Pika- dilijā - "Amerikāņu klubā". Spēlē golfu Sa- ningdeilā. Nedzer un nesmēķē. Dzīvo vies­nīcā "Savoja". Paraugpilsonis. - M. pa­raustīja plecus. - Bet dimantu tirdznie­cība ir tāda jauka, labi nostādīta, tīri vai varētu sacīt - ģimeniska, lieta, un rodas iespaids, ka "Dimantu namā" ir kaut kas slēpjams. Tas arī viss.