Jans Flemings - PĒRKONLODE

Meitene bija atguvusi līdzsvaru un stingrā balsi teica: - Jums tiešām vajadzētu būt uzma­nīgākam, grāf Lipe! Jūs taču zināt, ka pa šo ceļu vienmēr staigā pacienti un personāls. Ja nebūtu gadījies šis džentlmenis, - meitene uzsmaidīja Bondam, - jūs būtu mani sabraucis. Galu galā ir taču liels brīdinājuma uzraksts, kas aicina autovadītājus braukt piesardzīgāk.

- Es ļoti atvainojos, mīļā. Es steidzos. Kavēju norunāto tikšanos ar labo misteru Veinu. Man, kā parasti, nepieciešama dekarbonizācija - šoreiz pēc divām Parīzē pavadītām nedēļām. - Pagriezies pret Bondu, viņš ar tikko jaušamu pārākuma pie­skaņu balsī sacīja: - Paldies, manu dārgo ser! Jums piemīt ātras reaģēšanas spēja. Un tagad, ja jūs mani atvainosiet…

Viņš pacēla roku un, iekāpis atpakaļ Bentley, aizlīgoja tālāk pa ceļu.

- Tagad man tiešām jāsteidzas, - sacīja mei­tene. - Es šausmīgi kavējos.

Abi pagriezās un devās nopakaļ Bentley.

- Vai jūs šeit strādājat? - viņu nopētījis, ap­vaicājās Bonds.

Viņa atbildēja, ka jā. Viņa strādājot Krūmā­jos trīs gadus. Viņai te patīkot. Un uz cik ilgu laiku viņš pats ieradies? Saruna par šo un to turpinājās vēl kādu laiku.

Meitene izskatījās sportiska. Ieraudzījis viņu uz ielas, Bonds būtu nodomājis, ka viņa spēlē tenisu, nodarbojas ar slēpošanu vai mākslas vingrošanu. Meitenei bija stingrs, labi veidots augums, kādi vienmēr piesaistīja Bonda uzmanību, un spirgta piemīlība, kas, ja nebūtu platās, visai kaislīgās mutes un tikko jaušamās valdonības, ko vīrietis uztver kā izaicinājumu, šķistu gandrīz pavisam parasta. Viņai mugurā bija mistera Veina baltā virsvalka sievišķais variants, un pēc neslēptajām krūšu un gurnu līnijām bija noprotams, ka zem tā gandrīz nekā nebija. Bonds apvaicājās, vai meitenei nav garlaicīgi. Ko viņa dara savā brīvajā laikā?

Meitene uztvēra izaicinājumu ar smaidu un acumirklīgu atzinības skatienu. - Man ir automašīna. Es daudz braukāju apkārt. Un šeit ir brīnišķīgas pastaigu vietas. Turklāt vienmēr ierodas jauni cilvēki. Daudzi no viņiem ir ļoti interesanti. Piemēram, tas vīrietis mašīnā, grāfs Lipe. Viņš ierodas šeit katru gadu. Viņš man stāsta fantastiskas lietas par Tālajiem Austru­miem - Ķīnu un tā tālāk. Viņam ir kaut kāds bizness vietā, ko sauc par Makao. Tas ir netālu no Honkongas, vai ne?

- Jā, pareizi.

Tātad ieslīpās acis liecināja par ķīniešu asiņu piejaukumu. Būtu interesanti uzzināt vi­ņa izcelsmi. Iespējams, portugāļu, ja jau grāfs saistīts ar Makao.

Viņi bija nonākuši līdz ieejai.

Aiz siltā vestibila durvīm meitene sacīja: - Nu, tagad man jāskrien. Vēlreiz paldies! - Viņa apvel­tīja Bondu ar smaidu - par godu reģistratorei, kas abus novēroja, tas bija pilnīgi neitrāls. - Es ceru, ka jums šeit patiks.

Meitene aizsteidzās uz ārstniecības telpu pusi. Nenolaizdams skatienu no apaļīgi stingra­jiem gurniem, Bonds viņai sekoja. Ieskatījies i okaspulkstenī, viņš ari devās lejup pa kāpnēm uz nevainojami balto pagrabstāvu, kas tikko jaušami smaržoja pēc olīveļļas un dezinfekcijas šķīduma.

Aiz durvīm, uz kurām bija rakstīts Kungu dziedniecība, viņu savās rokās pārņēma masie­ris garās biksēs un džersija apakškreklā. Bonds izģērbās un, apsējis ap vidukli dvieli, sekoja vīrietim cauri garajai telpai, kas ar plastikāta aizkariem bija sadalīta nelielās kabīnēs. Pirmajā kabīnē viens otram blakus, sviedriem līstot pār zemenēm līdzīgajām sejām, elektrosegu vannās gulēja divi vecāki vīri. Nākamajā nodalījumā atradās divi masāžas galdi. Uz viena zem masiera spēcīgajām rokām neķītri zvārojās jau­nāka, bet ļoti resna vīrieša bālais, uzburbušais ķermenis. Iekšēji tam visam pretodamies, Bonds noņēma savu gurnu apsēju un, apgūlies uz vēdera, ļāvās negantākajai dziļajai masāžai, ko savā mūžā bija pieredzējis.

Neskaidri, caur uzvilkto nervu smilkstiem un muskuļu un audu smeldzei viņš dzirdēja, kā resnais vīrietis aiziet un pēc mirkļa viņa vietu ieņem nākamais pacients. Viņš dzirdēja, kā ma­sieris saka: - Baidos, ka mums būs jānoņem rokaspulkstenis, ser.

Izkoptā, zīžainā balss, ko Bonds acumirkli pazina, valdonīgi sacīja: - Muļķības, mans dārgais draugs. Es braucu šurpu katru gadu, un man vienmēr Jāvuši to paturēt uz rokas. Es to labāk atstāšu, ja jums nav iebildumu,.

- Atvainojiet, ser. - Masiera balss skanēja pieklājīgi, bet stingri. - Acīmredzot jūs ārstējis kāds cits. Rokassprādze traucēs asinsriti, kad es sākšu masēt roku un plaukstu. Ja jums nav iebildumu, ser.

Mirkli valdīja klusums. Bonds gandrīz fiziski sajuta, kā grāfs Lipe pūlas savaldīties. Vārdi, kad tie sekoja, tika izspjauti pār lūpām ar saturam neatbilstošu, kā šķita Bondam, negantumu.

- Tad ņemiet to nost.

"Lai velns jūs parauj!" nemaz nevajadzēja skaļi sacīt. Šī frāze nepārprotami karājās gaisā.

- Paldies, ser!

Pēc īsa brīža sākās masāža.

Sīkais starpgadījums Bondam šķita savāds. Pats par sevi saprotams, ka, ierodoties uz masā­žu, rokaspulksteni noņem. Kāpēc vīrietis gribēja to paturēt? Tas šķita Joti bērnišķīgi.

- Lūdzu, pagriezieties uz otriem sāniem, ser!

Bonds paklausīja. Tagad viņš varēja brīvi

kustināt galvu. Viņš neuzkrītoši pameta skatienu pa labi. Grāfs Lipe bija aizgriezis seju. Viņa kreisā roka nokarājās pār galda malu. Ap grāfa plauk­stas locītavu, vietā, kur beidzās iedegums, kā rokassprādze stiepās josla gandrīz baltas miesas. Joslas vidū, kur bija atradies pulkstenis, uz ādas vīdēja sarkani ietetovēta zīme. Tā atgādināja ma­zu līkloci, ko šķērsoja divas vertikālas svītras.

Tātad grāfs Lipe negribēja, lai kāds pamana šo zirni! Būtu interesanti piezvanīt informācijas die­nestam un noskaidrot, vai viņiem zināms, kas tie par cilvēkiem, kas zem rokaspulksteņa nēsā šadas slepenas pazīšanās zīmes.

Ārstniecībai atvēlētajai stundai beidzoties, Bonds jutās tā, it kā viņa augums būtu izsūknēts un pēc tam izgriezts veļas rulli. Viņš apģērbās un, lādēdams M. vārgām kājām kāpa augšup pa kāpnēm uz vestibilu, kas, salīdzinājumā ar kai­luma un pazemojuma pasauli pagrabstāvā, šķita civilizācijas iemiesojums. Pie ieejas galvenajā zā­lē atradās divas telefona būdiņas. Komutators savienoja viņu ar vienīgo galvenās mītnes numu­ru, pa kuru Bondam bija atļauts zvanīt no ārējās līnijas. Viņš zināja, ka visi šādi ārējie zvani tiek uzraudzīti. Vaicājot pēc informācijas daļas, Bonds pazina dobjo tukšumu, kas nozīmēja, ka sarunu noklausās. Nosaucis savu numuru daļas priekšniekam, viņš uzdeva jautājumu, piebilstot, ka viņu interesējošā persona ir austrumniecis­kas, iespējams, portugāļu, izcelsmes. Pēc desmit minūtēm nodaļas priekšnieks viņam atbildēja.

- Tā ir tongu zīme, - viņa balss skanēja ieinteresēti. - Sarkanā zibens tongu. Neparasti, ka tās loceklis nav tīrasinīgs ķīnietis. Tā nav parasta pusreligioza organizācija. Organizācija ir absolūti krimināla. H nodaļai reiz iznāca ar viņiem darīšana. Viņi ir pārstāvēti Honkongā, bet centrs atrodas pāri līcim Makao. H nodaļa samaksāja lielu naudu, lai iedibinātu kuijeru dienestu līdz Pekinai. Darbojās kā pulkstenis, tāpēc viņi nolēma izmēģināt līniju ar nopietnā­kām lietām. Sekas bija nelāgas. Zaudējām pāris labāko H nodaļas vīru. Izrādījās, ka viņi strādā­juši diviem saimniekiem. Redlendam bija kaut kāds līgums ar šiem cilvēkiem. Ellišķīga jezga. Kopš tā laika viņi šad tad ir pieķerti narkotiku un zelta kontrabandā uz Indiju un tirdzniecībā ar baltajiem vergiem. Tie ir ietekmīgi ļaudis. Mūs interesē, vai esi atradis kādu pavedienu.