Jans Flemings - PĒRKONLODE

- Tu gan no sava Bluebird proti izspiest laukā pēdējo.

Jauneklis pašķielēja, pārbaudot, vai viņu neizsmej. Tad nosprieda, ka ne, un atliecās par mata tiesu taisnāk.

- Mans vecais neko labāku man negrib atvē­lēt. Saka, ka šitā vecā grabaža viņam labi kalpoju­si divdesmit gadu un kalpošot man vēl nākamos divdesmit. Tāpēc es pats atlieku naudu. Esmu jau pusi sakrājis.

Bonds nosprieda, ka rotaļa ar ķemmi pada­rījusi viņu pārlieku kritisku.

- Ko domā pirkt? - viņš apvaicājās.

- Volksiuagen minibusu. Gribu piedalīties Braitonas sacīkstēs.

- Izklausās labi. Braitonā var laimēt daudz naudas.

- Jādomā gan, - jauneklis izrādīja kaut ko līdzīgu entuziasmam. - Vienīgo reizi, kad tur nokļuvu, divi brokeri lika, lai aizvedu viņus un pāris meiču uz Londonu. Desmit mārciņas un piecītis dzeramnaudai. Kā no gaisa.

- Tā ir. Bet Braitonā var dabūt ne tikai to. Jāpiesargās, lai tevi neaplaupa un nepiekrāpj. Braitonā darbojas pāris nejauku bandu. Kas pēdējā laikā dzirdams par Asiņu spaini?

- Pēc tā gadījuma nav vairs manīti. Pēc tā, par ko rakstīja visās avīzēs.

Jauneklis atskārta, ka sarunājas ar savu pa­sažieri kā līdzīgs ar līdzīgu. Pašķielējis sāņus, viņš nopētīja Bondu ar jaunu interesi.

- Jūs pats braucat uz Stumbeņiem vai tikai ciemos?

- Uz Stumbeņiem?

- Krūmājiem - Dižmeža stumbeņiem - Stum­beņiem, - lakoniski atteica jaunais cilvēks. - Jūs nelīdzināties parastajiem klientiem, ko mēdzu turp vest. Galvenokārt tās ir resnas sievas vai veci ekscentriķi, kas saka, lai es nebraucot tik ātri, citādi sakratīšoties viņu išiass vai kas tam­līdzīgs.

Bonds sāka smieties.

- Man piešķīra divas nedēļas bez izvēles iespējām. Ārsts domā, ka man tas nākšot par labu. Nācās samierināties. Ko par šo vietu domā?

Jaunais cilvēks nogriezās no Braitonas ceļa un devās uz rietumiem gar Daunsu caur Poiningsu un Falkingu. Austin, bezkaislīgi gaudodams, traucās pa vienmuļu lauku apvidu.

- Cilvēki domā, ka daudzi turienes klienti ir cietpauri. Viņiem nerūp šī vieta. Tik daudz ba­gātnieku, bet viņi nedod ne penija apkārtnei. Nedaudz izdodas izspiest tējnīcām - it sevišķi dzeramnaudās. - Viņš palūkojās uz Bondu. - Jūs būsiet pārsteigts. Pieauguši cilvēki, daži ir visai ietekmīgas personas galvaspilsētā un tā tālāk, bet braukā apkārt savos Bentleys ar tuk­šiem vēderiem un iegriežas tējnīcā tikai tādēļ, lai iedzertu tasīti tējas. Tas ir viss, kas viņiem atļauts. Taču nākamajā mirkli, kad ierauga kādu, kas pie blakus galdiņa ēd grauzdiņu ar sviestu un kūciņas, viņi vairs nespēj to izturēt.

Pasūta kalniem pārtikas un aprij to kā bērni, kas ielavījušies pieliekamajā kambari - visu lai­ku skatoties apkārt, lai kāds viņus nepieķer. Varētu domāt, ka tādiem cilvēkiem vajadzētu kaunēties pašiem no sevis.

- Šķiet mazliet muļķīgi, zinot, ka viņi maksā daudz naudas ārstniecībai vai vienalga, kas tas būtu.

- Un tā ir vēl viena lieta, - jaunā cilvēka balsī skanēja sašutums. - Es varu saprast, ja prasa divdesmit mārciņu nedēļā, piedāvājot trīs kārtīgas maltītes dienā, bet kā var prasīt divdesmit mārciņu, ja dod ēst tikai karstu ūdeni? Tas ir absurds!

- Droši vien viņus kaut kā ārstē. Un droši vien ārstēšana ir tā vērta, ja jau cilvēki atvese­ļojas.

- Droši vien, - šaubīgi noteica jauneklis.

- Daži no viņiem tiešām izskatās nedaudz citā­dāki, kad ierodos viņiem pakaļ, lai aizvestu uz staciju. - Viņš pavīpsnāja. - Bet daži, nedēļu pa­dzīvojuši uz riekstiem un tā tālāk, kļūst par īstiem veciem āžiem. Iespējams, es ari kādu dienu to izmēģināšu.

- Kā to saprast?

Jaunais cilvēks pameta skatienu uz Bondu. Atcerējies Bonda pasaulīgās piezīmes par Brai- tonu, viņš nomierinājies sacīja: - Redziet, mums te Vašingtonā ir viena meitene. Pikanta meiča. Kaut kas līdzīgs vietējai palaistuvei, ja saprotat, ko es domāju. Viņa strādā par oficianti tējnīcā ar nosaukumu Pie bitītes. Vai drīzāk strādāja. Šī meiča sāka aizraut lielāko daļu no mums, ja saprotat manu domu. Mārciņa par reizi, turklāt viņa zina daudzus franču trikus. Tāds sports. Šogad runas nonāca ari līdz Stumbeņiem, un daži no vecajiem āžiem sāka gādāt par Polliju. Polliju Greisu, tā viņu sauc. Vizināja viņu savos Bentley un jājās pa pamesto karjeru augšā Daunsā. Tā viņa piepelnījās gadiem ilgi. Nelaime tā, ka viņi maksāja Pollijai piecas, desmit mār­ciņas, un drīz vien viņa kļuva pārāk laba tādiem kā mēs. Mēs tikām izspiesti no tirgus, tā sacīt. Kaut kas līdzīgs inflācijai. Tā nu pirms mēneša viņa uzteica darbu tējnīcā un, zināt ko? - jau­neklis sašutumā pacēla balsi. - Viņa par pāris simtiem mārciņu nopirka sagrabējušu Austin Metropolitan un sāka doties izbraukumos! Tāpat kā Londonas prostitūtas no Kerzona ielas, par ko raksta avīzēs. Tagad viņa brauc uz Braitonu, Līvsu - visur, kur ir pieprasījums, un starplaikos strādā karjerā ar vecajiem āžiem no Stumbeņiem! Vai spējat tam ticēt?! - Jauneklis dusmīgi uztaurēja nekaitīgam pārim uz tandē­ma velosipēda.

- Tas ir slikti, - nopietni sacīja Bonds. - Es nebūtu domājis, ka šie ļaudis, pārtikdami no riekstu kotletēm un pieneņu vīna, vai ko nu vi­ņiem tur dod ēst, varētu interesēties par tādām lietām.

Jauneklis nosprauslojās.

- Jūs vienkārši neko nezināt. Tas ir, - viņš juta, ka izteicies pārāk kategoriski, - tā mēs visi domājām. Viens no maniem draugiem, viņš ir vietējā ārsta dēls, izrunājās par šo lietu ar savu tēvu - aplinkus ceļā, ja tā var teikt. Un tēvs viņam paskaidroja, ka tāda veida diēta, izvai­rīšanās no alkohola un krietna atpūta, ko papildina masāža, aukstās un karstās vannas un tamlīdzīgi, viņš teica, ka tas viss attīrot asinsrites sistēmu un tonizējot organismu, ja saprotat, ko es gribu pateikt. Atmodina vecos āžus - rada viņos vēlēšanos no jauna plūkt sinepes, ja zināt to dziesmu, ko dzied Rozmarija Klūnija.

Bonds iesmējās.

- Tā, tā, - viņš sacīja. - Iespējams, ka no tās vietas beigu beigās tomēr ir kāds labums.

Uzraksts ceļa labajā pusē vēstīja: "Krūmāji. Vārti uz veselību. Pirmais pagrieziens pa labi. Lūdzu, ievērojiet klusumu!"

Ceļš vijās cauri platai egļu un mūžzaļo krūmu joslai Daunsas kalnu ielokā. Skatienam pavērās augsts mūris, pēc tam iespaidīga, pseidocietoksnim līdzīga ieeja ar Viktorijas laika sarga namiņu, no kura starp rāmajiem kokiem taisni augšup pacēlās sīka dūmu strēle. Jau­neklis iegrieza mašīnu pa vārtiem un turpināja ceļu pa grantētu piebrauktuvi starp bieziem lauru krūmiem. Izdzirdējis signāltauri, pavecāks pāris parāvās ceļa malā. Tālāk pa labi stiepās plaši zālieni un glītas puķu dobes. Šur tur vidēja pa kādam stāvam, kas gan pa vienam, gan pāros lēnā gaitā pastaigājās, bet aiz viņiem pacēlās no sarkaniem ķieģeļiem būvēts Vikto­rijas laika monstrs, no kura līdz zālienu malai stiepās gara stikla veranda.

Jaunais cilvēks piebrauca mašīnu zem masī- vas nojumes ar robotu jumtu. Blakus lakotām, ar dzelzi inkrustētām arkveida durvīm atradās augsta, spīdīga urna, virs kuras piestiprinātā zīmīte vēstīja: "Iekštelpās nesmēķēt! Cigaretes, lūdzu, šeit!"

Izkāpis no taksometra, Bonds paņēma no aizmugurējā sēdekļa savu ceļasomu. Viņš iedeva jaunajam cilvēkam desmit šiliņus dzeramnaudai. Jauneklis pieņēma tos kā pašu par sevi sapro­tamu lietu un sacīja: - Paldies! Ja gribat izrauties, varat man piezvanīt. Pollija nav vienīgā. Un uz Braitonas ceļa ir tējnīca, kurā var dabūt radziņus ar sviestu. Uz redzi!