Jans Flemings - PĒRKONLODE

Nospiedis gāzes pedāli līdz grīdai, viņš aiz- brāzās pa to pašu ceļu, pa kuru bija ieradies. Paņēmis savu ceļasomu, Bonds samiernieciskā solī uzkāpa pa pakāpieniem un iegāja pa sma­gajām durvīm.

Iekšpusē bija ļoti silti un mierīgi. Pie reģis­trācijas galda lielā, ar ozolkoka paneļiem apšūtā priekštelpā viņu mundri sagaidīja neganti skais­ta meitene iestīvinātā, baltā tērpā. Kad Bonds bija parakstījies, meitene izveda viņu cauri virknei drūmi mēbelētu kopējo telpu un ieveda neitrāli smaržojošā baltā gaiteni ēkas dziļumos. Tur atradās durvis, kas savienoja ar piebūvi, garu un zemu, lēti būvētu celtni, kur centrālās ejas abās pusēs atradās istabas. Uz durvīm bija plāksnītes ar ziedu un krūmu nosaukumiem. Ievedusi Bondu istabā ar uzrakstu Mirte, meite­ne pavēstīja, ka galvenais tikšoties ar pacientu pēc stundas, un aizgāja.

Tā bija istabas formas istaba ar mēbeļu for­mas mēbelēm un elegantiem aizkariem. Gultu klāja elektriskā sega. Blakus gultai atradās vāze ar trim kliņgeritēm un grāmata Skaidrojošā dabas dziedniecība, ko sarakstījis kāds Alens Moils, BNAL. Atvēris grāmatu, Bonds noskaid­roja, ka iniciāļi nozīmē "Britu naturopātiskās asociācijas loceklis". Viņš atslēdza centrālapkuri un plaši atvēra logus. Viņam pretī uzsmaidīja garšaugu dārziņš, kurā ap saules pulksteni pa­šā centrā rindojās mazi augi, kam viņš nezināja nosaukumu. Bonds izsaiņoja savas mantas un, apsēdies vienīgajā atzveltnes krēslā, izlasīja par kaitīgo vielu izvadīšanu no viņa organisma. Viņš uzzināja daudz ko par produktiem, par kuriem neko nebija dzirdējis, piemēram, par kālija viru, riekstu malumu un ēdienu ar mistisku nosaukumu - neraudzēta slldigā goba. Viņš bija nokļuvis līdz nodaļai par masāžu un pārdomāja nosacījumu, ka šī māksla iedalāma pieskārie­nos, glāstos, berzēšanā, mīcīšanā, ierivēšanā, izpliķēšanā un vibrācijā, kad iezvanījās telefons. Meitenes balss sacīja, ka misters Veins pēc pie­cām minūtēm gribēšot viņu redzēt pieņemšanas telpā A.

Misteram Veinam bija stingrs, sauss rokas­spiediens un skanīga, uzmundrinoša balss. Virs gludās pieres, maigajām, dzidri brūnajām acīm un atklātā kristieša smaida slējās kupls sirmu matu cekuls. Izskatījās, ka viņu patiesi ieprie­cina iespēja tikties ar Bondu un izrādīt par viņu interesi. Veina kungam mugurā bija ļoti tīrs virsvalks ar īsām piedurknēm, kas atsedza spē­cīgas, spalvainas rokas. Zem virsvalka vīdēja vi­sai neiederīgas, sīksvītrotas garās bikses. Kājās viņam bija sandales un konservatīvi pelēkas zeķes, un, kad viņš šķērsoja pieņemamo istabu, viņa soļi līdzinājās atsperīgiem palēcieniem.

Misters Veins lika Bondam novilkt visas drēbes, atstājot mugurā tikai apakšbikses. Ieraudzījis daudzās rētas, viņš pieklājīgi sacīja:

- Ak, mūžs, izskatās, ka jūs esat pabijis daudzos karos, mister Bond.

- Neveiksmīgs gadījums. Kara laikā, - bez­kaislīgi atteica Bonds.

- Tiešām? Karš starp cilvēkiem ir briesmīga lieta. Tā, tagad, lūdzu, dziļi ieelpojiet!

Misters Veins izklausīja Bonda muguru un krūtis, izmērīja asinsspiedienu, nosvēra viņu un pierakstīja auguma garumu, pēc tam, licis apgulties uz medicīniskās kušetes uz vēdera, ar maigiem, prasmīgiem pirkstiem iztaustīja viņa locītavas un mugurkaulu.

Kamēr Bonds ģērbās, misters Veins pie rak­stāmgalda kaut ko steidzīgi pierakstīja. Beidzis rakstīt, viņš atlieca muguru.

- Tā, mister Bond, es domāju, ka jums nav par ko īpaši raizēties. Asinsspiediens ir nedaudz paaugstināts, mugurkaula augšējā sektorā vēro­jamas nelielas osteopātiskas izmaiņas - starp ci­tu, pilnīgi iespējams, ka tās izraisa galvassāpes spriedzes situācijās - un neliela deformācija iegurņa labajā pusē, kuras dēj labais zarnu kauls ir nedaudz atvirzīts uz aizmuguri. Bez šaubām, tās ir kāda neveiksmīga kritiena sekas, - gaidot apstiprinājumu, Veina kungs pacēla skatienu.

- Iespējams, - atteica Bonds.

Viņš nodomāja, ka neveiksmīgais kritiens droši vien gadījās, kad viņam kaut kad Ungāri­jas dumpja laikā 1956. gadā vajadzēja lēkt no Arlbergas ekspreša, lai izvairītos no sastapšanās ar Heinkeli un tā draugiem.

- Nu tad tā, - misters Veins pavilka sev tu­vāk apdrukātu veidlapu un domīgi vilka ķeksīšus sarakstā. - Stingra diēta vienu nedēļu, lai atbrīvotos no toksīniem asinsritē. Tonizējoša masāža, irigācija, karstas un aukstas sēžas van­nas, osteopātijas ārstēšana un īss trakcijas kurss deformācijas novēršanai. Ar to vajadzētu pietikt, lai jūs atgūtu formu. Un pilnīgs miers, protams. Vienkārši atslābinieties, mister Bond! Cik noprotu, jūs esat ierēdnis. Jums nāks par labu uz laiku aizmirst raižpilno kancelejas darbu. - Piecēlies misters Veins pasniedza Bon­dam aizpildīto veidlapu. - Pēc pusstundas jūs gaidīs ārstniecības telpās, mister Bond. Nenāks par ļaunu sākt ārstēšanos nekavējoties.

- Paldies, - paņēmis lapu, Bonds tajā ieska­tījās. - Starp citu, kas ir trakcija?

- Medicīniskā ierīce mugurkaula izstaipīša- nai. Ļoti vērtīga lieta, - misters Veins ļoti mīlīgi pasmaidīja. - Neraizējieties par to, ko stāsta daži citi pacienti. Viņi to sauc par "kāķi". Jūs jau zināt, cik cilvēkiem var būt nejauka mēle.

-Jā.

Izgājis no pieņemšanas telpas, Bonds devās uz priekšu pa balto gaiteni. Kopējās telpās sēdē­ja cilvēki, kaut ko lasīja vai klusi sarunājās. Tie visi bija padzīvojuši vidusšķiras ļaudis, galve­nokārt sievietes, kam mugurā bija nepievilcīgi, vatēti ritasvārki. Siltais, blīvais gaiss un vecīgo sieviešu klātbūtne uzdzina Bondam klaustrofo- biju. Viņš šķērsoja vestibilu un, nonācis līdz parādes durvīm, izgāja brīnišķīgi svaigajā gaisā.

Domīgi soļodams pa kopto, šauro pievedce­ļu, Bonds ieelpoja lauru un zeltalietus pikanto smaržu. Vai viņš to spēs izturēt? Vai bija kāda iespēja izkļūt no šā elles cauruma, neizstājoties no dienesta? Dziļi iegrimis domās, viņš gandrīz saskrējās ar meiteni baltajā tērpā, kas steidzīgi iznāca no dzīvžogiem apaudzētā pievedceļa līkuma. Tajā pašā mirklī, kad meitene zobgalīgi uzsmaidīja Bondam, ceļa līkumā parādījās lielā ātrumā braucošs sārti violets Bentley un traucās viņai virsū. Mirklī, pirms meitene gan­drīz pakļuva zem automašīnas riteņiem, Bonds paspēra vienu veiklu soli, saņēma viņu ap vidukli un parāva sāņus. Kad Bentley, slīdot uz grantētā ceļa, apstājās, Bonds nolika meiteni zemē. Viņa labā roka glabāja atmiņas par pie­skārienu vienai skaistai krūtij. Meitene noteica:

- Ah! - un pārsteigumā apstulbušu skatienu ielūkojās Bondam acīs. Tad, aptvērusi, kas tik­ko noticis, viņa aizelsusies sacīja: - Ak, paldies!

Viņa pagriezās uz automašīnas pusi. No va­dītāja sēdekļa nesteidzīgi iztrausās kāds vīrietis.

- Es ļoti atvainojos. Vai jums nekas nav no­ticis? - Tad viņa sejā atplaiksnīja atskārsme.

- O! - viņš zīžaini sacīja. - Vai tik tā nav mana draudzene Patricija? Kā tev klājas, Petij? Vai gaidīji mani?

Vīrietis bija ārkārtīgi izskatīgs - siržu lauzējs ar tumši zeltainu ādu un rūpīgi apcirptām ūsām virs stingrām lūpām, kādas sievietēm parasti rādās sapņos. Viņa vaibsti liecināja par spāņu vai latīņamerikāņu asiņu klātbūtni, un viņam bija nekaunīgas, vērīgi brūnas acis, kas kaktiņos savādi jeb, kā sacītu sieviete, intriģējoši izliecās augšup. Viņš bija sportiska izskata, sešas pēdas garš, ģērbies vienkāršā laba griezuma smilškrāsas tvīda uzvalkā, kas nācis no "Andersona un Šeparda". Balts zīda krekls un tumšsarkana, punktaina kaklasaite, un tumši brūns, mīksts svīteris ar V veida kakla izgriezumu, kas izskatījās adīts no lamas vilnas. Bonds viņu novērtēja kā glītu kretīnu, kas dabū visas sievietes, ko vēlas, un, iespējams, dzīvo uz viņu rēķina, turklāt - dzīvo labi.