Jans Flemings - PĒRKONLODE

- Šis neiemigs, - stingri noteica Bonds. - Cik lielu spiedienu jūs man gatavojat? Kāpēc augšē­jie cipari ir iekrāsoti sarkani? Vai esat pārlieci­nāta, ka mani nesaplēsīs gabalos?

- Nemuļķojieties! - mazliet nepacietīgi noteica meitene. - Protams, ja jauda ir pārāk liela, tas var kļūt bīstami. Taču es sākšu tikai ar 90 mārciņām un pēc katrām piecpadsmit minūtēm ienākšu pārbaudīt, kā jums klājas, līdz beigās droši vien nonāksim līdz 120 mārciņām. Nāciet nu! Mani gaida vēl viens pacients.

Bonds negribīgi uzkāpa uz kušetes un, ap­gūlies uz vēdera, iespieda degunu un muti dziļā spraugā kušetes galvgalī.

- Ja jūs mani nogalināsiet, es jūs iesūdzē­šu, - viņš noteica ādas slāpētā balsī.

Viņš juta, kā siksnas cieši apņem viņa krū­tis un pēc tam gurnus. Kad meitene pieliecās, lai aizsniegtu vadības sviru blakus lielajai ciparnīcai, viņas svārki viegli pieskārās Bonda vaigam. Motors sāka gaudot. Siksnas savilkās un atlaidās, savilkās un atlaidās. Bondam šķita, ka viņa augumu stiepj gigantiskas rokas. Sajūta bija dīvaina, taču ne nepatīkama. Bonds ar grūtībām pacēla galvu. Adata ciparnīcā atradās pie iedaļas, kas rādīja deviņdesmit. Brīžos, kad zobrati, ritmiski kustoties, sakodās un atlaidās, izklausījās, ka aparāts ar dzelzs žokļiem klusi zviedz kā mehānisks ēzelis.

- Vai jūtaties labi?

-Jā.

Viņš dzirdēja, kā meitene iziet cauri plas­tikāta aizkariem un kā noklikšķ ārdurvis. Bonds ļāvās mīkstajam ādas pieskārienam viņa vaigam, pastāvīgajai velkošajai sajūtai mugurā un hipnotiskajai mehānisma dūkšanai un gaudošanai. Tiešām nebija nemaz tik slikti.

Cik muļķīgi, ka viņš bija raizējies!

Pēc stundas ceturkšņa viņš atkal dzirdēja, kā noklikšķ ārdurvis un nočaukst aizkari.

- Jūtaties labi?

- Viss kārtībā.

Viņa redzeslokā nonāca meitenes plauksta, kas pagrieza sviru. Bonds pacēla galvu. Adata uzrāpās līdz 120. Tagad vilkšana bija kļuvusi tie­šām spēcīga un mašīnas troksnis daudz skaļāks.

Meitene pielieca galvu pavisam tuvu viņa sejai un mierinoši uzlika plaukstu Bondam uz pleca.

- Vēl palicis tikai viens stundas ceturksnis, - viņa sacīja skaļā balsī, lai pārspētu zobratu troksni.

- Lai notiek! - Bonda balss skanēja piesar­dzīgi.

Viņš izmēģināja jauno mehānisma iedarbību uz savu augumu. Aizkari nošalca. Tagad ārdurvju klikšķi apslāpēja mašīnas troksnis. No jauna ļaudamies ritmam, Bonds atkal atslābinājās.

Bija pagājušas varbūt piecas minūtes, kad niecīga gaisa kustība pie sejas lika Bondam at­vērt acis. Viņa acu priekšā atradās roka, vīrieša roka, kas klusi sniedzās pēc akseleratora sviras. Bonds, sākumā kā hipnotizēts, bet pēc tam ar pieaugošām šausmām, vēroja, kā plauksta lēnām spiež sviru, līdz siksnas kā trakas sāk raustīt viņa ķermeni. Bonds sāka kliegt - kaut ko, viņš pats nezināja ko. Visu viņa augumu satricināja lielas sāpes. Bonds izmisīgi pacēla galvu un vēlreiz iekliedzās. Adata uz ciparnīcas drebēja pie 200! Viņa galva atkrita atpakaļ. Sviedru aizmiglotu skatienu viņš vēroja, kā roka klusi atlaiž sviru. Roka apstājās pusceļā un pa­griezās ar delnu tieši Bondam zem acīm. Pašā vidū bija saredzams sarkanais tetovējuma līklo­cis ar divām šķērssvītrām. Tuvu viņam pie auss balss sacīja: - Tu vairs nebāzīsi savu degunu, kur nevajag, mans draugs.

Pēc tam vairs nebija nekā, tikai skaļi gaudo­ja un vaidēja mašīna, un siksnas, plēšot viņa augumu uz pusēm, griezās miesā. Sviedriem aumaļām plūstot un pilot no ādas spilveniem uz grīdas, Bonds vēlreiz vārgi iekliedzās.

Tad pēkšņi iestājās tumsa.

Varētu teikt, ka ķermenis nesaglabā atmiņas par sāpēm. Jā, tas abscess, tas lauztais kauls sāpēja, bet, kā tas sāpēja un cik stipri, smadzenes un nervi drīz vien aizmirst. Citādi ir ar patīkamām sajūtām: smaržu, garšu, īpašo skūpsta tekstūru. To visu iespējams atsaukt atmiņā. Dzīvibai atgriežoties ķermenī, Bonds nedroši izdzīvoja sa­vas sajūtas, pārsteigts, ka sāpju tīkls, kas tik cieši bija turējis savā varā viņa augumu, tagad pilnībā izzudis. Tiesa, mugura smeldza, it kā katrs skrie­melis atsevišķi būtu kults ar koka rungām, bet šīs sāpes bija pazīstamas, viņš tās zināja un tāpēc spēja pār tām valdīt. Dedzinošais viesulis, kas bija iekļuvis viņa ķermeni un pilnībā to pārņēmis, aiz­stājot viņa identitāti ar savējo, bija aizjoņojis. Kā tas bija? Kam tas līdzinājās? Bonds spēja atcerē­ties vienīgi to, ka esamības skalā sāpes viņu bija padarījušas zemāku par sauju zāles tīģera mutē.

Balsu murdoņa kļuva skaidrāka.

- Kas jums vispirms lika saprast, ka kaut kas nav kārtībā, Fēringa jaunkundz?

- Troksnis, mehānisma skaņa. Es tikko biju beigusi procedūru. Pēc dažām minūtēm sadzir­dēju troksni. Nekad nebiju dzirdējusi, ka šī ierīce strādātu tik skaļi. Nodomāju, ka varbūt durvis palikušas vaļā. Es pat neraizējos, tikai piegāju pārbaudīt. Un tad es to ieraudzīju. Indikators rādīja 200! Parāvu sviru, noņēmu siksnas, pēc tam aizskrēju uz operāciju zāli, sameklēju kora- mīnu un injicēju viņam to vēnā - vienu kubu. Pulss bija briesmīgi vājš. Pēc tam zvanīju jums.

- Šķiet, ka jūs esat darījusi visu iespējamo, Fēringa jaunkundz. Un esmu pārliecināts, ka jūs notikušajā neesat vainojama. - Mistera Veina bal­sī skanēja šaubas. - Ļoti nelaimīgs gadījums. Droši vien pacients pats kaut kā parāvis sviru. Varbūt viņš eksperimentēja. Viņš pavisam viegli varēja padarīt sev galu. Mums jāpaziņo par noti­kušo kompānijai un jāliek, lai viņi veic kaut kādus drošības pasākumus.

Kāda plauksta nedroši satvēra Bonda plaukstas locītavu, meklējot pulsu. Bonds nodomāja, ka laiks no jauna atgriezties pasaulē.

Viņam steidzami jāsameklē ārsts, īsts ārsts, nevis kāds no šiem rīvēto burkānu tirgoņiem. Viņā uzbangoja spējš dusmu vilnis. Tā ir tikai M vaina. M ir jucis! Pēc atgriešanās galvenajā pārvaldē viņiem būs jāizrunājas. Ja nepiecie­šams, viņš ies tālāk - vērsīsies pie pārvaldes priekšniekiem, kabineta, premjerministra. M ir bīstams vājprātīgais - viņš apdraud valsti. Bon­dam jāglābj Anglija. Viņam prātā šaudījās vārgas, histēriskas domas, jaukdamās kopā ar grāfa Lipes spalvaino roku, Patricijas Fēringas lūpām, karstas dārzeņu zupas garšu un, apziņai atkal zūdot, ar mistera Veina balsi, kas pama­zām attālinājās. - Strukturālu bojājumu nav. Skarti tikai nervu gali. Un, protams, šoks. Jūs pati parūpēsieties par šo pacientu, Fēringas jaunkundz. Atpūta, siltums un effleurage. Vai saprat…?

•••

Atpūta, siltums un effleurage. Kad Bonds atkal atguvās, viņš gulēja uz vēdera savā gultā, un visu viņa augumu apņēma visliegākās sa­jūtas. No apakšas viņu maigi sildīja elektriskā sega, bet mugura kvēloja divu lielu solārija lam­pu siltumā. Divas, šķiet, vissamtainākajā kažok­ādā ietērptas plaukstas ritmiski slīdēja augšup un lejup pa visu viņa augumu no kakla līdz pat ceļgaliem. Bonds gulēja un Jāvās šai maigajai, gandrīz iznīcinoši glāsmainajai sajūtai.

- Vai to sauc par effleurage? - viņš beidzot apvaicājās.

- Es jau domāju, ka esat atguvis samaņu, - klusi sacīja meitene. - Jūsu ādas tonuss piepeši mainījās. Kā jūs jūtaties?

- Brīnišķīgi. Bet justos vēl labāk, ja varētu dabūt dubulto viskiju ar ledu.

Meitene iesmējās.

- Misters Veins sacīja, ka jums vislabāk derē­šot pieneņu tēja. Taču es nodomāju, ka kaut kas stimulējošs nenāktu par ļaunu, tāpēc paņēmu līdzi brendiju. Tikai šoreiz. Ledus ari būs pie­tiekamā daudzumā, jo jūs tūlīt dabūsiet ledus kompresi. Vai tiešām vēlaties brendiju? Pagaidiet, es jūs pārsegšu ar ritasvārkiem, un tad palūko­jiet, vai varat pagriezties. Es neskatīšos.