Jans Flemings - PĒRKONLODE

Tā bija tieši tāda pati kabīnei līdzīga procedū­ru telpa kā visas pārējās, taču šajā telpā vienīgais priekšmets bija liela krēmkrāsas metāla un plast­masas kaste apmēram piecu pēdu augstumā un četru pēdu platumā. Kaste bija noslēgta no visām četrām pusēm, tikai augšdaļā bija caurums. Lielā skapja priekšējā sienā bija turekļi, lai pacients varētu iekāpt iekšā un apsēsties, bet pa caurumu augšdaļā pacients izbāza galvu, un tur bija putu­plasta balsti pakausim un zodam. Pārējo ķermeņa daļu skapja iekšpusē apsildīja atklātas elektris­kās spuldzes daudzās rindās, un temperatūru termostatiski kontrolēja ciparnīca skapja aiz­mugurē. Tā bija vienkārša sviedrēšanās kaste, kuru, kā Bonds ievēroja savā iepriekšējā vizītē, bija izgatavojusi Medikalischer Maschinenbau G.mb.H., 44 Franziskcuierstrasse Ulmā, kas atra­dās Bavārijā.

Skapis atradās ar mugurpusi pret durvīm. Izdzirdējis hidrauliskā slēdža šņākoņu, grāfs Lipe dusmīgi noteica: - Sasodīts, Beresford! Laid mani laukā! Es svīstu kā cūka.

- Jūs teicāt, ka gribat karstu vannu, ser, - Bonda draudzīgā balss bija labs Beresforda atdarinājums.

- Pie velna, nerunājiet pretī! Laidiet mani laukā!

- Manuprāt, jūs īsti neaptverat, kāda vērtī­ba V-dziedniecībā ir karstumam, ser. Karstums izšķīdina daudzus toksīnus asinsritē un tāpat arī muskuļu audos. Pacients, kas cieš no tādas toksēmijas kā jums, gūs lielu labumu no svied- rēšanās terapijas.

Bonds atklāja, cik viegli pār viņa lūpām plūst V-žargons. Viņš neraizējās par sekām, kādas viņa rīcība varētu radīt Beresfordam. Beresfordam bija pamatigs alibi personāla ēdnīcā.

- Nestāsti man savas blēņas. Es teicu - laid mani laukā!

Bonds nopētīja ciparnīcu aparāta aizmugu­rē. Adata atradās pie iedaļas 120. Cik tālu to vajadzētu pagriezt? Ciparnīcā bija iedaļas līdz atzīmei 200. Tā varētu grāfu izcepināt dzīvu, taču Bonds gribēja viņu sodīt, nevis noslepka­vot. Varbūt 180 būs pašā laikā? Bonds pagrieza kloķi.

- Manuprāt, pusstunda īstas svelmes atnesīs jums īstu svētību, ser, - viņš sacīja, tad, pārstājis atdarināt Beresfordu, asi piebilda: - Un, ja kaut kas aizsvilsies, varat sūdzēties tiesā.

Sviedriem noplūdusi galva pūlējās pagriez­ties, bet neveiksmīgi. Bonds devās uz durvīm. Piepeši grāfam Lipem uzradās pavisam cita balss - savaldīga, bet izmisīgi steidzīga.

Slēpdams atskārsmi un naidu, viņš stīvi sacīja: - Došu jums tūkstoš mārciņu, un būsim norēķinājušies.

Viņš dzirdēja, kā šņākdamas atveras durvis.

- Desmit tūkstošus! Nu labi, piecdesmit.

Cieši aizvēris aiz sevis durvis, Bonds steig­šus devās pa gaiteni uz priekšu, lai apģērbtos un laikus tiktu projām. Viņam aiz muguras slā­pēti atskanēja pirmais kliedziens pēc palīdzības. Bonds aizspieda ausis. Nebija nekā tāda, ko nevarētu izārstēt mokoša nedēja slimnīcā un Ģentes vijolīšu vai tanīnskābes želeja. Taču Bondam ienāca gan prātā, ka cilvēks, kas var piedāvāt piecdesmit tūkstošus mārciņu lielu kukuli, ir vai nu ļoti bagāts, vai ari viņam ir kāds ļoti spiedīgs iemesls saglabāt pārvietoša­nās brīvību. Summa katrā ziņā bija pārāk liela, lai to maksātu tikai par izvairīšanos no sāpēm.

•••

Džeimsam Bondam bija taisnība. Šī diezgan bērnišķīgā mērošanās ar spēkiem starp diviem ārkārtīgi sīkstiem un nežēlīgiem vīriešiem Sasek- sas dabas klīnikas dīvainajos apstākļos ietekmē­ja, kaut pavisam nedaudz, precīzi noorganizētās sazvērestības mašinēriju, kas teju, teju grasījās satricināt Rietumu pasaules valdības.

Hausmana bulvāris VIII un IX apgabalā stiepjas no Sv. Faburžas Onorē ielas līdz operai. Bulvāris ir ļoti garš un ļoti garlaicīgs, taču tā, iespējams, ir pati cienījamākā iela visā Parīzē. Ne bagātākā - šis tituls pieder Dijēna avēnijai. Bet bagātnieki ne vienmēr ir cienījami cilvēki, un pārāk daudziem Dijēna avēnijas namīpašnie­kiem un īrniekiem uzvārdi beidzas ar "escu", "ovičs", "skijs" un "šteins", un tās reizēm nemaz nav respektablu uzvārdu galotnes. l\irklāt Dijē­na avēnijā cilvēki galvenokārt dzīvo. Dažas neuzkrītošas misiņa plāksnītes ar kādas Lihten- šteinas, Bahamu vai Šveices Vū kantona holdin- ga kompānijas nosaukumu tur atrodas tikai ienākumu slēpšanas nolūkos - aiz tām slēpjas privāti ģimenes uzņēmumi, kas cenšas izvairī­ties no apgrūtinošās nodokļu nastas. Hausma- na bulvāris tāds nav. Masīvās Otrās impērijas celtnes ar bagātīgi rotātām ķieģeļu vai apmetu­ma fasādēm ir svarīga biznesa sičges jeb centri. Šeit atrodas Lilles, Lionas, Bordo, Klermonferā- nas gros industriels administratīvās ēkas, kokvilnas, mākslīgā zīda, ogļu, vīna, tērauda un transporta grosses lēgumes jeb ietekmīgu perso­nu locaivc. Ja starp tām atrodamas arī dažas nenopietnas kompānijas, kas aiz labas adreses slēpj nopietna kapitāla - des fonds sčrieivc- trū­kumu, tad būtu tikai taisnīgi atzīt, ka šādi viltus darboņi sastopami pat aiz vēl respektablākajām Lombarda un Volstritas fasādēm. Pats par sevi saprotams, ka starp šiem ārkārtīgi cienīgajiem īres namiem, ko glīti dažādo pāris baznīcu, muzejiņš un franču Šekspīra biedrība, vajadzē­tu atrasties arī labdarības organizāciju mītnēm.

Piemēram, pie No 136 bis pieticīga, bet spoža plāksnīte vēsta: "FIRCO. Fraternitē Internationale de la Rčsistance Coritre l'Oppression." Ja jūs, būdams ideālists vai, teiksim, biroja mēbeļu izplatītājs, ieinteresējaties par šo organizāciju un piespiežat ļoti tīro porcelāna zvana pogu, durvis pēc laiciņa atvērs ļoti tipiska franču durvju sardze. Ja jūsu nāciena iemesls būs nopietns vai acīmredzami labvēlīgs, durvju sar­dze cauri visai putekļainam vestibilam jūs aizvadīs līdz augstām, pseidodirektorijas laika divviru durvīm, aiz kurām atrodas pārmēru ornamentēts drebelīga lifta būris. Ienācis pa durvīm, jūs ieraudzīsiet tieši to, ko esat gaidījis ieraudzīt, proti, lielu, noplukušu telpu, kurai nepieciešams atjaunot cafē-au-lait krāsas kārtu un kurā pusducis vīriešu sēž pie lētiem rakstāmgaldiem un kaut ko raksta vai drukā starp parastajiem rosīgas organizācijas atribū­tiem - IENĀKOŠO un IZEJOŠO lietu groziem, telefoniem, kas šajā gadījumā ir veci standarta modeļi, tipiski šādiem birojiem šajā Parīzes daļā, un tumšzaļiem kartotēku skapjiem ar vaļējām atvilktnēm. Ja esat pieradis ievērot sīkumus, jūs, iespējams, pamanīsiet, ka visi virieši pieder apmēram vienai un tai pašai vecuma grupai, t.i., visi ir vecumā no trīsdesmit līdz četrdesmit gadiem, un ka birojā, pretēji gaidītajam, nav manāma neviena sieviete, pat ne sekretāre.

Aiz augstajām durvīm jūs sagaidīs mazliet neiecietīgi, kā pienākas rosīgā organizācijā, kas pieradusi pie parastās kretinu un dīkdieņu de­vas, taču, uzklausot jūsu nopietno jautājumu, aiz rakstāmgalda durvju tuvumā sēdošā vīrieša seja noskaidrosies un kļūs piesardzīgi izpalīdzī­ga. Brālības mērķi? Mēs, msjē, pastāvam, lai uzturētu dzīvus tos ideālus, kas plauka pēdējā kara laikā starp visu Pretošanās kustības grupu biedriem. Nē, msjē, mēs esam pilnīgi apolitiski. Mūsu finansējums? Mēs saņemam pieticīgu biedrunaudu un ziedojumus no zināmām privātpersonām, kas atbalsta mūsu mērķus. Varbūt jums ir kāds radinieks, pretošanās gru­pas biedrs, kura atrašanās vietu jūs meklējat? Protams, msjē. Vārds? Gregors Karlskis, pēdējo­reiz redzēts kopā ar Mihailoviču 1943. gada vasarā. Žil! (Viņš, iespējams, pagriezīsies pret kādu vīrieti un skaļi uzsauks.) Karlskis Gregors. Mihailovičs, 1943. Žils pieies pie kartotēku skapja, un uz bridi iestāsies klusums. Tad var atskanēt atbilde: "Miris. Gājis bojā ģenerālštāba bombardēšanas laikā 1943. gada 21. oktobri." Man ļoti žēl, msjē. Vai varam kaut ko darīt jūsu labā? Varbūt jūs vēlaties saņemt kaut ko no mūsu literatūras? Piedodiet, ka man nav laika sīkāk izstāstīt pašam par FIRCO, bet jūs visu atradīsiet brošūrās. Šī gadījusies sevišķi no­slogota diena. Šis ir Starptautiskais bēgļu gads, un pie mums nāk ļbti daudz cilvēku no visas pasaules ar tādiem pašiem jautājumiem kā jūsējais.