Jans Flemings - PĒRKONLODE

Vairāk vai mazāk tā būs, un jūs iziesiet

atpakaļ uz bulvāra apmierināts vai pat bijības pārņemts - lūk, organizācija, kas tik mērķtiecīgi un ar tādu atdevi veic tik lielisku, kaut visai grūti saprotamu darbu.

Dienā, kad Džeimss Bonds bija beidzis savu dabas dziedniecības kursu un devies uz Londonu pēc tam, kad iepriekšējā vakarā Braitonā Pie LAsjēna bija guvis vislielāko apmierinājumu no Spaglietti Bolognese ar Chiariti un no Patricijas Fēringas uz viņas "vaboles" mīkstajiem sēdekļiem augstu Daunsas kalnos, pulksten septiņos vaka­rā tika sasaukta FIRCO pilnvaroto ārkārtas sanāksme. Vīrieši, un tie bija tikai vīrieši, ieradās no visas Eiropas ar vilcieniem, automašīnām vai lidmašīnām un ik pēc noteikta laika sprīža pa vienam vai pa pāriem iegāja No 136 bis, daži pa parādes, daži pa sētas dunam. Katram vīrietim bija noteikts laiks, kad jāierodas uz sanāksmi - noteikts skaits minūšu, līdz pat divām stundām, pirms noliktā laika. Un katram vīrietim bija stin­gri norādīts, kad jāierodas pa parādes, kad - pa sētas durvīm. Pie katrām durvīm bija sava "durvju sardze" un citi, nemanāmāki, drošības līdzekļi - signalizācijas sistēmas, videokameras abu ieeju novērošanai un pilns pseido FIRCO pro­tokolu komplekts, kam pamatā bija simtprocen­tīgi legāla FIRCO darbība pirmajā stāvā. Tādējādi "pilnvaroto" pulcēšanos, ja nepieciešams, varēja dažās sekundēs pārvērst no slepenas par legālu - tik legālu, cik vien legāla varēja būt jebkura vadošo personu tikšanās Hausmana bulvāri.

Precīzi pulksten septiņos divdesmit vīrieši, no kuriem sastāvēja šī organizācija, laiski vai zagšus, atkarībā no rakstura, iesoļoja lietišķā sapulču telpā, kas atradās ēkas trešajā stāvā. Sapulces vadītājs jau gaidīja savā vietā. Neviens nesasveicinājās. Sapulces vadītājs bija noteicis, ka tā ir lieka enerģijas šķiešana un šāda tipa organizācijā - tīrākā liekulība. Vīrieši sanāca ap galdu un ieņēma katrs savu ar numuru apzīmē­to vietu, un šie numuri bija viņu vienīgie vārdi. Drošības nolūkos tie katra mēneša pirmajā da­tumā pusnaktī pavirzījās par diviem cipariem uz priekšu. Neviens nesmēķēja - dzeršana bija ta­bu, un smēķētājus uzlūkoja ar sarauktu pieri -, un neviens nepūlējās ieskatīties viltus sapulces darba kārtībā, kas atradās katram priekšā uz galda. Viņi sēdēja ļoti nekustīgi un pāri galdam uzlūkoja sapulces vadītāju ar vislielākās intere­ses izteiksmi sejā un padevīgu cieņu.

Jebkurš, redzot nr. 2 (tāds tomēnes bija sa­pulces vadītāja numurs), pat pirmajā reizē būtu uzlūkojis viņu ar līdzīgām jūtām, jo viņš bija viens no tiem vīriem, kādus sastop labi ja divas vai trīs reizes mūžā un no kuriem gandrīz neiespējami novērst skatienu. Šiem retajiem cil­vēkiem parasti piemīt trīs pamatīpašības - viņu ārējais izskats ir neparasts, viņi šķiet iekšēji atbrīvoti vai pašpārliecināti, un viņi izstaro spē­cīgu dzīvniecisku magnētismu. Bars vienmēr ir uztvēris šo parādību pārpasaulīgo būtību, un primitīvajās ciltīs var novērot, ka jebkurš

cilvēks, ko daba šādi izcēlusi pārējo vidū, arī tiek izvēlēts par cilts vadoni. Šīs īpašības piemi­tušas daudziem lieliem vīriem, s.tarp politiķiem, piemēram, minami Čingishans, Aleksandrs Lielais un Napoleons. Iespējams, tās pat izskaidro citādi visai nožēlojamās personas Ādolfa Hitlera hipnotisko varu pār astoņdesmit miljoniem visapdāvinātākās Eiropas tautas pārstāvju. Nr. 2 visādā ziņā piemita šīs īpašības, ; un tās būtu uztvēris jebkurš cilvēks pat uz ielas, 1 nemaz nerunājot par šiem divdesmit izredzēta- ļ jiem vīriem. Viņiem, par spīti dziļajam cinis­mam, ko šo cilvēku prātos bija iegravējusi viņu nodarbošanās, par spīti galējai nejūtibai pret cilvēci, šis vīrs bija Augstākais komandieris - ļ gandrīz viņu dievs.

Vīrieti sauca Emsts Stavro Blofelds, un viņš ; bija piedzimis 1908. gada 28. maijā Gdiņā tēvam polim un mātei grieķietei. Izstudējis ekonomiku un politikas vēsturi Varšavas universitātē, viņš turpināja studēt inženierzinātnes un radiotehni­ku Varšavas Tehniskajā institūtā un divdesmit piecu gadu vecumā ieņēma pieticīgu posteni Pasta un telegrāfa ministrijas centrālajā adminis­trācijā. Izvēle varētu šķist visai dīvaina tik apdā­vinātam jauneklim, taču Blofelds bija nonācis pie interesanta sprieduma par pasaules nākotni. Viņš bija nolēmis, ka pasaulē, kas kļūst aizvien mazāka, varas pamatā ir ātri un precīzi sakari. Pirmajam iegūt zināšanas, vienalga, miera vai kara laikā, viņš domāja, nozīmē pieņemt

vēsturiski pareizu lēmumu un iegūt vislielāko cieņu. Izmantojot šo teoriju, viņš guva lielus ienā­kumus, vērojot telegrammas un radiogrammas, kas gāja caur viņa rokām centrālajā pastā, un liekot lietā iegūto informāciju, lai pirktu un pārdotu Varšavas biržā. Protams, tikai šad un tad, kad viņš bija pilnīgi pārliecināts par panākumiem, toties uz ļoti lielām likmēm. Tad pasta sakari būtiski pārvērtās. Polija mobilizējās karam, un cauri viņa departamentam lielos daudzumos gāja pavēles par bruņojumu un diplo­mātiskās telegrammas. Blofelds mainīja taktiku. Tā bija vērtīga informācija, kas viņam neko nenozīmēja, bet ienaidniekam bija nenovērtē­jama. Sākumā neveikli, bet pēc tam aizvien prasmīgāk viņš iemanījās nokopēt telegrammas, izvēloties tikai tās, kam bija atzīme "ĻOTI STEIDZAMI" vai "ĻOTI SLEPENI", jo šifrs slēpa telegrammu saturu. Pēc tam, rūpīgi strādājot, viņš izveidoja fiktīvu aģentu tīklu. Tie bija īsti, bet nenozīmīgi cilvēki dažādās vēstniecībās un bruņojuma rūpnīcās, kurām visbiežāk bija adre­sēts pasts, kas gāja caur Blofelda rokām, pie­mēram, jaunākais šifrētājs britu vēstniecībā, tulks, kas strādāja frančiem, lielu firmu privāt­sekretāri - īsti. Viņu vārdus bija viegli iegūt no diplomātiskajiem sarakstiem, piezvanot firmai un pavaicājot firmas vadītāja sekretāra vārdu. Viņš runāja Sarkanā Krusta vārdā, kas it kā gribot apspriest ar firmas vadītāju iespējamos zie­dojumus. Un tā tālāk. Kad Blofelds bija noskaidrojis visus vārdus, viņš nokrustīja savu tīklu par TARTAR un slepeni tuvojās Vācijas mili­tārajam atašejam. Viņu ātri vien nosūtīja pie Abvēra AMT IV pārstāvja, un no tā brīža viss notika pavisam vienkārši. Kad katliņš jautri burbuļoja un sāka ienākt nauda (viņš atteicās pieņemt maksājumus citādi, kā vien Amerikas dolāros; nauda ienāca ātri, jo Blofelds paskaid­roja, ka viņam esot ārkārtīgi daudz aģentu, kam vajagot maksāt), viņš turpināja paplašināt savu tirgu. Viņš apsvēra iespēju sadarboties ar krieviem un čehiem, bet atmeta tos kā nemaksā­tājus vai katrā ziņā negribīgus maksātājus. Blofelda izvēle krita uz amerikāņiem un zvied­riem, un pār viņu sāka līt naudas lietus. Tā kā viņš bija cilvēks ar mimozai līdzīgu jutību drošī­bas jautājumos, tad drīz vien saprata, ka šādi tempi nevar būt ilgstoši. Agrāk vai vēlāk notiks informācijas noplūde. Iespējams, zviedru un vācu slepenajos dienestos, kas, kā viņš zināja, dažās teritorijās cieši sadarbojās (kontaktējoties ar šo dienestu spiegiem, Blofelds vāca baumas par savu jauno amatu), vai sabiedroto pretizlūkošanā, vai kriptogrāfiskajos dienestos, vai ari kāds no viņa vietējiem aģentiem nomirs vai tiks pārcelts citā amatā, bet viņš nezinot turpinās izmantot viņa vārdu kā ziņu avotu. Lai kā, Blofeldam tagad bija divsimt tūkstoši dolāru un nepatīkama sajū­ta, ka karš viņam pienācis par tuvu. Viņš nolēma, ka ir laiks pazust plašajā pasaulē - tajā daļā, kas saglabājusi drošību.