Jans Flemings - PĒRKONLODE

Savu ai/iešanu Blofelds nokārtoja meistarīgi. Vispirms viņš lēnām atbrīvojās no dienesta. Viņš paskaidroja, ka angļi un franči esot pastiprinājuši drošības pasākumus. Varbūt notikusi informāci­jas noplūde - viņš ar vieglu pārmetumu ieskatījās kontaktpersonas acīs viens sekretārs esot pār- devies citiem, kāds cits sākot prasīt pārāk daudz naudas. Pēc tam, aizgājis pie drauga biržā un aizzīmogojis tā lūpas ar tūkstoš dolāriem, visus savus fondus lika investēt Amsterdamas Shell Bearer Bonds, bet no turienes pārvest uz Cīrihes Diskonto bankas depozītseifu. Pirms spert pēdē­jo soli un pastāstīt savām kontaktpersonām, ka viņš ir bndē un ka poļu Deivdčme Bureau minot viņam uz papēžiem, Blofelds apciemoja Gdiņu un, aizbildinoties, ka meklē ziņas par kādu izgudrotu draugu, baznīcā, kurā bija kristīts, no reģistru grāmatas rūpīgi izgrieza lappusi ar informāciju par savu vārdu un piedzimšanu. Atlika tikai sameklēt pasu fabriku, kas darbojās katrā lielā jūras ostā, un par 2000 dolāru iegādāties Kanā­das jūrnieka pasi. Ar nākamo kuģi viņš jau bija ceļā uz Zviedriju. Uz bridi apmeties Stokholmā, lai uzmanīgi pavērotu pasauli un apdomātu iespēja­mo kara gaitu, viņš slepus devās uz Turciju ar savu sākotnējo poļu pasi, pārveda naudu no Šveices uz Otomanu banku Stambulā un gaidīja, kad Polija kapitulēs. Kad ar laiku tas notika, viņš pieprasīja Turcijā patvērumu un izdalīja nedaudz naudas pareizajiem ierēdņiem, lai to saņemtu. Pēc tam Blofelds iekārtojās darbā. Ankaras radio ar prieku pieņēma tik laba speciālista pakalpoju­mus, un Blofelds nodibināja RAHIR, vēl vienu spiegu tīklu, kas darbojās pēc TARTAR princi­piem, bet bija pamatīgāk veidots. Pēc tam viņš prātīgi nogaidīja, kad izziņos uzvarētāju, un tikai tad, kad Rommelu padzina no Āfrikas, sāka sa­darboties ar sabiedrotajiem. Kara beigas Blofelds sagaidīja slavas spožumā, pārticībā, saņēmis apbalvojumus un atzinības no britiem, amerikā­ņiem un frančiem. Pēc tam ar pusmiljonu dolāru Šveices bankās un zviedru pasi, kurā rakstīts Serža Angstrēma vārds, Blofelds slepus devās uz Dienvidameriku, lai atpūstos, labi paēstu un padomātu.

Nu Ernsts Blofelds (jo viņš bija izlēmis, ka ar šo vārdu var pavisam droši atgriezties) sēdēja klusā Hausmana bulvāra telpā un Jāva skatie­nam lēni slīdēt pār savu divdesmit vīru sejām, meklējot acis, kas nelūkojās viņam tieši pretī. Blofelda paša acis bija dziji, melni dīķi, ko ieskā­va -jā, tieši ieskāva, un šajā ziņā viņš līdzinājās Musolīni - Joti dzidri baltumi. Neparasti simetris­ki veidoto acu lellīgo iespaidu pastiprināja garas, zīžaini melnas skropstas, par kādām viņu varētu apskaust katra sieviete. Blofelda maigi lellīgo acu skatiens bija pilnīgi atbrīvots, un tajā reti parā­dījās kas vairāk nekā viegla ziņkāre par redzamo objektu. Tādas acis liecina par rāmu noteiktību un nesteidzīgu novērotā analīzi. Pār nevainīgo tās izstaroja pārliecību, brīnišķīgu pārliecības kūniņu, kurā novērotais varēja atdusēties un atslābināties, zinot, ka atrodas drošās rokās, uz kurām var paļauties. Bet vainīgajam tās norāva masku, liekot justies caurspīdīgam - tik caurspīdīgam kā akvārijam, caur kuru Blofelds ar paviršu ziņkāri aplūkoja dažas lielākas zivis, patiesības graudiņus, ko ietver viltus vai maldināšanas bezdibenis. Blofelda skatiens bija mikroskops, logs uz apbrīnojami skaidru smadzeņu pasauli, viņa koncentrēšanās spēļu bija asinājuši trīsdesmit riska gadi un turēšanās tikai vienu vienīgu soli briesmām pa priekšu, kā ari pašpārliecinātība, kuras pamatā ir veiksme, kas pavadījusi it visā, ko viņš uzsācis.

Āda zem acīm, kas tagad lēni un rāmi vēroja sanākušos kolēģus, bija gluda. Lielajā, baltajā, apskaidrotajā sejā zem cirtaini melnajiem matiem nekas neliecināja par uzdzīvi, slimību vai vecumu. Zoda līnija, kas pārgāja pusmūža tuklumā, norādīja uz varu, izlēmību un neatka­rību. Tikai mute zem smagnējā, pieplacinātā deguna sabojāja iespaidu, ka tā varētu būt filozofa vai zinātnieka seja. Sakniebtās, tumšās lūpas bija lepnas un plānas kā slikti aizdzijusi rēta un spēja savilkties tikai neīstā, neglītā smaidā. Tās lika domāt par nicinājumu, tirāniju un cietsirdību. Taču Blofeldā gandrīz viss bija šekspīriski sakāpināts, un nekas nebija mazs.

Viņa ķermenis svēra apmēram divdesmit stounu. Kādreiz to veidoja gandrīz vieni vienīgi muskuļi - jaunībā Blofelds bija svarcēlājs ama­tieris -, bet pēdējos desmit gados viņš bija apvēlies. Lielo vēderu Blofelds slēpa zem platām biksēm un prasmīgi piegrieztiem divrindu uzval­kiem. Tāvakara uzvalks bija šūdināts no smilš- krāsas briežādas. Blofelda plaukstas un pēdas bija garas un smailas. Kad vajadzēja, tās kustē­jās ātri, bet parasti, kā šobrīd, bija mierīgas un atbrīvotas. Blofelds nesmēķēja un nedzēra, un neviens nebija manījis viņu pārguļam ne ar viena, ne otra dzimuma pārstāvi. Viņš pat neēda īpaši daudz. Trūkumu un fizisko vājību ziņā Blofelds bija un palika noslēpums ikvienam, kas viņu pazina.

Divdesmit vīriešu, sasēdušies ap garo galdu un pievērsuši skatienus šim cilvēkam, gaidīja, kad viņš sāks runāt. Tur bija savāds tautību maisījums. Taču dažas īpašības viņiem visiem bija kopējas. Visi bija vecumā no trīsdesmit līdz četrdesmit gadiem, visi izskatījās ārkārtīgi labā fiziskā formā, un gandrīz visiem - divi atšķīrās - bija ašs, ciešs, plēsonīgs skatiens, kāds parādās vilkiem un ērgļiem, kad tie uzglūn ganāmpul­kam. Abi vīrieši, kas atšķīrās no pārējiem, bija zinātnieki ar zinātnieku izklaidīgo skatienu - Austrumvācijas fiziķis Koce, kas pirms pieciem gadiem bija ieradies Rietumos un apmainījis savus noslēpumus pret pieticīgu pensiju un mītni Šveicē, un poļu elektronikas eksperts Maslovs, agrāk Kandinskis, kas 1956. gadā bija. aizgājis no Eindhovenas Philips AG radio pētījumu nodaļas priekšnieka amata un pēc tam nogrimis aizmirstībā. Pārējie astoņpadsmit vīrieši bija apvienoti šūniņās pa trim (Blofelds drošības apsvērumu dēļ pieņēma komunistu konspirācijas sistēmu) no sešām nacionālajām grupām un pārstāvēja sešas pasaules lielākās kriminālās un teroristu grupas. Tur bija trīs sicīlieši no Unione Siciliano jeb mafijas augstākā ešelona, trīs korsikāņu izcelsmes francūži no slepenās biedrības Union Corse, kas darbojās līdzīgi mafijai, vadot gandrīz visu organizēto noziedzību Francijā, trīs bijušie biedri no SMERSH, padomju organizācijas, kuras uzde­vums bija sodīt valsts nodevējus un ienaid­niekus un kas pēc Hruščova pavēles 1958. gadā tika atlaista un aizstāta ar MVD Speciālo uzde­vumu departamentu, trīs augstākā ranga dzīvi palikušie bijušā Gestapo Sonderdienst pārstāvji, trīs jauni Dienvidslāvijas operatīvie darbinieki, kas bija izstājušies no maršala Tito slepenpolici­jas, un trīs augstieņu turki (no zemieņu turkiem nav nekāda labuma), bijušie Blofelda RAHIR locekļi, vēlāk atbildīgi par nozīmīgo Vidējo Austrumu heroīna ceļu ar izeju uz Beirutu. Visiem astoņpadsmit vīriešiem - konspirācijas, augstākā ranga slepeno komunikāciju un darbī­bas, bet, pats galvenais, klusēšanas speciālis­tiem - visiem bija respektabls aizsegs. Ikvienam no viņiem bija oficiāla pase ar vīzām, kas derīgas visās pasaules svarīgākajās valstīs, un pilnīgi nekādu darīšanu ne ar interpolu, ne ar vietējo policiju. Fakts, ka neviens no šiem cilvēkiem, kas visu mūžu pavadījis noziedzīgajā pasaulē.

nebija ne reizes pieķerts, liecināja par SPEKTRA (Speciālā organizācija pretizlūkošanas, teroris­ma, atriebības un šantāžas darbību veikšanai) locekļu izcili augsto kvalifikāciju.