Jans Flemings - PĒRKONLODE

Tā, gluži nevainīgi, fragmentu pa fragmen­tam, Džeimss Bonds izstrādāja rīcības plānu - plānu, kas dotu iespēju viņam palikt vienatnē ar I ipi un aparātiem skaņu necaurlaidīgajās pro­cedūru telpās.

Citas iespējas nebija. Līdz procedūrām, kas notika pusdienlaikā, grāfs Lipe uzturējās savā Istabā galvenajā ēkā. Pēcpusdienās viņš aizšā­vās prom savā violetajā Bentley - šķiet, uz Born- inutu, kur viņam bija "darīšanas". Vakara dežurants viņu ielaida katru vakaru ap pulksten vienpadsmitiem. Kādu pēcpusdienu - klusajā stundā - atslēdzis grāfa Lipes istabas durvis ar Jēlas atslēgu, ko bija pagatavojis no šim nolū­kam Vašingtonā nopirktas bērnu lidmašīnas gabala, Bonds iezagās viņa istabā. Pedantiski pārmeklējis telpu, viņš neko neatrada. Bonds uzzināja vienīgi to, ka grāfs daudz ceļo. Par to liecināja apģērba gabali - krekli no Charvet, kaklasaites no Tripler, Dior un Hardy Amies, apavi no Peel un jēlzīda pidžamas no Honkon- gas. Tumšsarkanā kazādas ceļasoma varēja glabāt noslēpumus, uņ Bonds to uzlūkoja, rota­ļādamies ar grāfa Wilkinson žileti. Taču nē! Labāk lai atriebība, ja to iespējams īstenot, nāk no zila gaisa.

Tajā pašā pēcpusdienā, dzerot plāno tēju, Bonds apkopoja niecīgās zināšanas par grāfu Lipi. Viņš bija apmēram trīsdesmit gadu vecs, patika sievietēm un fiziski, spriežot pēc kailā auguma, ko Bonds bija redzējis, šķita ļoti spē­cīgs. Viņā ritēja portugāļu asinis ar nelielu ķīniešu piejaukumu, un viņš izskatījās bagāts. Ar ko Lipe nodarbojas? Kāda ir viņa profesija?

Pirmajā bridi Bonds būtu noturējis viņu par iesīkstējušu dīkdieni no Rilz bāra Parīzē, Palace Sentmoricā, Carlton Kannās - tādu, kas labi prot triktraku, polo. ūdensslēpošanu un dzīvo uz sieviešu rēķina. Taču Lipe bija dzirdējis, ka Bonds par viņu interesējas, un ar to pietika, lai notiktu vardarbība - ļaunprātīga rīcība, ko viņš veikli un aukstasinīgi bija paveicis pēc procedū­ras, uzzinot no Patricijas piezīmes, ka Bonds šajā laikā būs viens pats uz trakcijas galda. Šī rīcība, iespējams, bija domāta kā brīdinājums, bet tikpat labi tās mērķis varēja būt viņa nāve, jo Lipe varēja tikai nojaust, kā uz mugurkaulu iedarbosies 200 mārciņu liela jauda. Kāpēc? Kas ir šis cilvēks, kam tik daudz slēpjama? Un kādi ir viņa noslēpumi? Bonds pārlēja brūnā cukura pauguru savā tasē ar pēdējo tējas lāsi. Viens bija skaidrs - noslēpumi bija lieli.

Bonds ne mirkli nebija nopietni domājis ziņot pārvaldei par Lipi un to, ko tas viņam nodarījis. Viss notikušais uz Krūmāju fona šķita tik neti­cams un bezgala smieklīgs. Un nezin kā gadījās, ka Bonds, šis rīcības cilvēks un attapības iemie­sojums, notikušajā izskatījās gandrīz kā muļķis - karsta ūdens un dārzeņu zupas diētas novājināto izlūkdienesta varoni piesien pie kaut kā, kas līdzi­nās moku ratam, pēc tam ierodas kāds vīrietis, vienkārši parauj sviru par dažām iedaļām zemāk un pārvērš varoni par trīcošu želeju! Nē! Te bija iespējams tikai viens - privāts - risinājums, dots pret dotu! Varbūt vēlāk, lai apmierinātu ziņkāri- bu, viņš varētu izsekot grāfa Lipes gaitas - pār­baudīt slepenā informācijas dienesta un kriminā­lās izmeklēšanas departamenta arhīvus, paintere­sēties Honkongas nodaļā. Taču pašlaik Bonds izturēsies klusi, turēsies tālāk no grāfa Lipes ceļa un pedantiski izplānos labāko atriebības veidu.

Kad pienāca četrpadsmitā, pēdējā, diena Krū­mājos, Bondam viss bija skaidrs - laiks, vieta un paņēmiens.

Pulksten desmitos misters Džošua Veins pieņēma Bondu, lai veiktu pēdējo medicīnisko apskati. Kad Bonds ienāca pieņemšanas telpā, misters Veins stāvēja pie atvērta loga un izdarīja dziļās elpošanas vingrojumus. Pēdējoreiz pama­tīgi izelpojis caur nāsīm, viņš pagriezās, lai apsveiktu Bondu ar "Ah! Bisto!" izteiksmi veselīgi piesārtušajā sejā. Viņa smaids kļuva biedriski plats.

- Un kā pasaule pret jums izturas, mister Bond? Vai nejaukais starpgadījums nav atstājis nekādas sekas? Nē? Tieši tā! Ķermenis ir pats ievērojamākais mehānisms. Neparastas atvese­ļošanās spējas. Nu tad novelciet, lūdzu, kreklu, un paskatīsimies, kādu labumu jums izdevies gūt no Krūmājiem

Pēc desmit minūtēm Bonds, kura asinsspie­diens bija sarucis lidz 132/84, svars samazinā­jies par desmit mārciņām, osteopātiskās defor­mācijas izzudušas, acis kļuvušas dzidras un mēle tīra, devās lejā uz pagrabstāvu, kur viņu gaidīja pēdējā procedūra.

Baltajās telpās un gaiteņos kā parasti valdīja smacīgs klusums un neitrāla smarža. No atsevišķiem kabinetiem laiku pa laikam atskanēja klusa klientu un personāla sasaukša­nās, bet fonā bija dzirdamas nerimtīgas santeh­nikas skaņas. Pastāvīgā ventilācijas sistēmas dūkoņa atgādināja lidmašīnas motora troksni nāves klusumā. Pulkstenis rādīja gandrīz divpadsmit un trīsdesmit minūtes. Bonds ar seju uz leju gulēja uz masāžas galda un ieklau­sījās sava upura autoritatīvajā balsī un kailo kāju plakšķos. Durvis gaiteņa galā nopūzdamās atvērās un nopūzdamās atkal aizvērās.

- Labrīt, Beresford! Vai esat man visu saga­tavojis? Raugieties, lai šodien vanna būtu labi karsta! Pēdējā procedūra. Man vēl jātiek vaļā no trim uncēm. Pareizi?

- Ļoti labi, ser!

Apkalpotāja soļi sporta apavos, kam sekoja basu kāju plakšķi, tuvojās pa gaiteni aiz plasti­kāta aizkariem, kas nošķīra masāžas telpu, un devās tālāk uz gala istabu, kur atradās elektris­kā turku vanna. Durvis ar nopūtu aizvērās un pēc dažām minūtēm atkal nopūzdamās atvērās, izlaižot apkalpotāju, kas, aprūpējis grāfu Lipi, devās pa gaiteni atpakaļ. Pagāja divdesmit minūtes. Divdesmit piecas. Bonds nokāpa no galda.

- Paldies, Sem! Tu man esi darījis tik daudz laba. Tuvākajās dienās droši vien es pie tevis atgriezīšos. Tagad mani gaida pēdējā sāls procedūra un sēžas vanna. Tu vari droši nodo­ties savām burkānu kotletēm. Kad būšu galā, es pats tikšu laukā.

Ap tinis ap gurniem dvieli, Bonds devās pro­jām pa gaiteni. Atskanēja soļu troksnis un balsis, kad, tikuši vaļā no saviem klientiem, darbinieki pa personāla durvīm steidzās lenča pārtraukumā.

Pēdējais pacients, bijušais alkoholiķis, uzsauca no ieejas: - Visu labu, Ūdens pumpi!

Kāds iesmējās. Tad, kā parasti, gaitenī atska­nēja Beresforda sīkmanīgi pārākā balss.

- Ix>gi, Billij? Iabi. Tev nākamais būs misters Dambers, precīzi divos. Lenij, pasaki veļas mazgā­tavā, ka mums pēc lenča būs vajadzīgi tīri dvieļi! Ted… Ted! Vai tu tur esi, Ted? Nu labi, Sem, pa­rūpējies par grāfu Lipi, labi? Viņš ir turku vannā.

Bonds bija veselu nedēļu klausījies, kā dien­dienā atkārtojas viens un tas pats, ievērojot tos, kas pacentās atbrīvoties no saviem pienāku­miem dažas minūtes agrāk, ievērojot tos, kas palika, lai paveiktu pašu sīkāko darbiņu līdz galam. Tagad pa tukšās dušas telpas durvīm viņš atsaucās Sema zemajā balsī, - Labi, mister Beresford, - un nogaidīja, kad atskanēs sporta kurpēs tērpto kāju čīkstošie soļi uz linoleja. Tur jau tie bija! Pusceļā uz personāla durvīm iestā­jās īss klusuma bridis, tad tās divkārt nopūtās atvērdamās un aizvērdamās. Tad iestājās nāves klusums, ko traucēja tikai ventilatoru dūkoņa. Procedūru telpas bija tukšas. Tajās bija palikuši tikai Džeimss Bonds un grāfs Lipe.

Bridi nogaidijis, Bonds iznāca no dušas tel­pas un klusi atvēra durvis uz turku pirti. Viņš bija izprasījis sev vienu procedūru, lai apgūtu šejienes geogrāfiju, un vieta izskatījās tieši tāda, kādu viņš to atcerējās.