Jans Flemings - PĒRKONLODE

Bonds dzirdēja, kā tiek pastumtas lampas. Viņš nedroši pagriezās uz sāniem. Trulā smel­dze atgriezās, bet tad pamazām pārgāja. Viņš piesardzīgi pārcēla kājas gultas malai un piecēlās sēdus.

Patricija Fēringa stāvēja viņa priekšā tīra, bal­ta, nomierinoša un iekārojama. Vienā rokā viņa turēja pāri smagu ūdeļādas pirkstaiņu, tikai kažokāda klāja plaukstas daļu, nevis cimda virs­pusi. Otrā rokā bija glāze. Viņa pasniedza glāzi. Dzerot brendiju un klausoties ledus gabaliņu nomierinošajā šķindā, Bonds nodomāja: šī ir pati brīnišķīgākā meitene pasaulē. Es no viņas nešķir- šos. Viņa katru dienu taisīs man effleurage un laiku pa laikam iedos labu, kārtīgu dzērienu.

Tā būs ļoti skaista dzīve. Uzsmaidījis meitenei, viņš pastiepa tukšo glāzi un sacīja: - Vēl.

Viņa iesmējās, galvenokārt aiz atvieglojuma, ka viņš atkal ir pavisam dzīvs.

Paņēmusi glāzi, viņa sacīja: - Nu labi, vēl vienu. Tikai neaizmirsti, ka tu dzer tukšā dūšā. Tev var kļūt nelabi.

Brendija pudele apstājās pusceļā. Viņas skatiens pēkšņi kļuva vēss un pētošs.

- Un tagad tev jāmēģina man pastāstīt, kas notika. Vai tu nejauši pieskāries svirai? Tu mūs visus briesmīgi pārbiedēji. Nekas tamlīdzīgs agrāk nav noticis. Zini, trakcijas galds ir pilnīgi drošs.

Bonds mīlīgi ieskatījās viņai acīs un apstipri­noši pamāja:

- Protams. Es tikai mēģināju ērtāk iekārto­ties. Sagrozījos un - tiešām atceros - mana plauk­sta atsitās pret kaut ko diezgan cietu. Droši vien tā bija svira. Neko vairāk neatceros. Droši vien man ļoti palaimējās, ka tu tik ātri atnāci.

Meitene pasniedza viņam piepildīto glāzi.

- Nu, tagad tas ir pāri. Paldies Dievam, ka nekas nav neatgriezeniski sastiepts. Vēl divas dienas, un jūs pilnībā atveseļosieties. - Visai ap­mulsusi viņa apklusa. - Ak, un misters Veins lūdz, vai jūs nevarētu paturēt notikušo, šīs nepatikšanas, pie sevis. Viņš negribētu, lai citi pacienti sāk raizēties.

"Saprotama lieta," nodomāja Bonds. Viņš spēja iztēloties avīžu virsrakstus. DABAS KLĪNIKĀ PACIENTAM GANDRĪZ SARAUSTA IX>CEKĻUS.

VAINĪGA KĀĶA MAŠĪNA. VESELĪBAS MINISTRI­JA NOSKAIDRO LIETAS APSTĀKĻUS.

- Protams, es neko neteikšu. Galu galā tā bija mana vaina. - Viņš iztukšoja glāzi, atdeva to meitenei un piesardzīgi atkal apgūlās. - Tas bija lieliski, - viņš teica. - Varbūt mani varētu vēl mazliet paārstēt ar ūdeļādām? Starp citu. Vai tu mani precēsi? Tu esi vienīgā meitene, ko esmu sastapis, kas zina, kā pareizi jāārstē vīrietis.

Viņa iesmējās.

- Nemuļķojieties! Un pagriezieties uz vēdera! Jūsu mugura ir tā, kas jāārstē.

- Kā tu to zini?

Pēc divām dienām Bonds bija atgriezies dabas dziedniecības krēslainajā pasaulē. Ikdienas ritmā ietilpa karsta ūdens glāze agri no rīta, apelsīns, ko, bez šaubām, precīzi simetriskās šķēlītēs ar kādu veiklu aparātu bija sagriezusi diētas māsa, pēc tam procedūras, karsta zupa, diendusa un tukša, bezmērķīga pastaiga vai brauciens ar auto­busu līdz tuvākajai tējnīcai, lai iebaudītu neatsve­ramās spēcinošās tējas tases ar brūno cukuru. Bonds ienīda un nicināja tēju, šo pliekano, maigo, laiku paņemošo masu opiju, bet tukšā dūšā un viņa drudžainajā stāvoklī cukura dzēriens iedar­bojās gandrīz kā alkohols. Trīs izdzertas tasītes iedarbojās varbūt ne gluži kā stiprs alkoholisks dzēriens, bet vismaz kā puspudele šampanieša ārpasaulē, īstajā dzīvē. Bonds iepazina visus tos nožēlojamos opija midzeņus - Rožu kotedžu, no kuras viņš izvairījās pēc tam, kad sieviete bija likusi viņam samaksāt par iztukšoto cukurtrau­ku, Veco šķūni, kas viņu uzjautrināja, jo bija īsts grēka perēklis, kur uz galdiem sakrauti lieli šķīvji ar smalkmaizītēm, kas smaržoja tik nepārvarami kārdinoši. Transporta kafejnīcu, kur indiešu tēju pasniedza melnu un stipru un kravas mašīnu šoferi ienesa sev līdzi sviedru, benzīna un lielās pasaules smakas (Bonds atklāja, ka visi viņa ju­tekļi, it sevišķi aukslējas un deguns, brīnumainā kārtā bija kļuvuši daudz asāki), un duci citu lauku kotedžām līdzīgu noslēgtu vietiņu, kur padzīvojuši pāri, atbraukuši ar Ford Populārs un Morris Minors, klusināti sarunājās par bērniem, vārdā Ronijs un I>enijs vai Pērla un Etele, un ēda maziem kumosiņiem ar pašiem zobu galiem un nesacēla ne mazāko troksnīti ar tējas piederu­miem. Tā bija pasaule, kuras nožēlojamā izsmal­cinātība un pareizums normālos apstākļos būtu Bondam uzdzinis riebumu. Tagad, kad viss, kas piederēja pie viņa skarbās, straujās un pamatā netīrās dzīves, viņam bija atņemts, badošanās iztukšots un novārdzis, Bonds kaut kādā veidā bija atguvis bērnības nevainību un šķīstību. Viņa prāta stāvoklim bija pilnībā pieņemama naivitāte un pilnīgais garšas, pārsteiguma, satraukuma trūkums, kas apņēma vārdu "jauka-tase-tējas", "pašceptas kūkas" un "vienu-vai-divas-šķēlītes" sterilo pasauli.

Neparasti bija tas, ka Bonds nespēja atcerē- lles, kad vēl būtu tik labi juties - viņš nejutās spēcīgs, bet nebija nekādas smeldzes vai sāpju. I 'ēc desmit miegā nogulētām stundām dienā acis nn āda bija skaidras, pats galvenais, bija pa­zudusi urdošā vainas izjūta, kas viņu pārņēma no rītiem, lēnām saēdot organismu. Tas šķita biedējoši. Vai viņa personība pamazām pārvēr­šas? Vai viņš zaudē savu jēgu, savu būtību, savu identitāti? Savus netikumus, kas bija tik nozīmīga daja viņa žēlastību nepazīstošajā, cietsirdīgajā, skarbajā raksturā? Par ko viņš lagad pārtop? Par maigu, sapņojošu, lādzīgu Ideālistu, kas bez nožēlās pametīs dienestu un kļūs par cietumu apmeklētāju, interesēsies par ļaunicšu klubiem, maršēs protesta demonstrā­cijās, cīnoties pret atombumbu, ēdīs riekstu kotletes, mēģinās labot pasauli?

Dienu no dienas aizvien vairāk padodoties V-dziedniecībai, Bonds būtu raizējies vairāk, ja nezinātu, ka nekad mūžā neatteiksies no trim apsēstībām, kas piederēja pie viņa iepriekšējās dzīves, - no kaislīgām ilgām pēc lielas porcijas Spaghetti Bolognese ar lielu daudzumu sasmal­cinātu ķiploku, ko papildina pudele vislētākā, visnenorūgušākā Chianti (tīrākās mocības viņa tukšajam vēderam un nobadināto aukslēju asajai garšas izjūtai), nepārvaramajai tieksmei pēc Patricijas Fēringas spēcīgā, gludā auguma un mērķtiecīgajām domām par veidiem un līdzek­ļiem, kā novilkt ādu pār acīm grāfam Lipem.

Pirmajiem diviem vajadzēs pagaidīt, lai gan mokošas domas par to, kā, ticis laukā no Krū­mājiem, viņš pirmajā dienā negausīgi notiesās abas maltītes, bieži nodarbināja Bonda prātu. Toties darbs pie projekta, kas saistīts ar grāfu Lipi, jau bija sācies kopš mirkļa, kad Bonds turpināja ārstniecības kursu.

Ar to pašu bezkaislīgo mērķtiecību, ko viņš būtu vērsis pret ienaidnieka aģentu, teiksim, Stokholmas vai Lisabonas viesnīcā kara laikā, Džeimss Bonds sāka izsekot otru vīrieti. Tērzējot ar Patriciju Fēringu, viņš sāka meiteni pastipri­nāti iztaujāt par dienas kārtību Krūmājos.

- Bet kā gan personāls var atrast laiku len­čam? Tas Lipe izskatās ļoti labā formā. Ak, viņš rūpējas par sava vidukļa apkārtmēru?! Vai tad aptaukošanos nevar novērst ar elektriskajām segām? Nē, es neesmu redzējis turku pirtis. Vajadzēs kādu dienu paskatīties.

Savukārt masierim viņš vaicāja: - Pēdējā lai­kā nemaz neesmu redzējis to svarīgo personu, grāfu, kā viņu tur sauca - Ripe? Hipe? Ak, jā, Lipe. Ak tā, katru dienu pusdienlaikā? Vajadzēs pamēģināt man arī dabūt to pašu laiku. Jauki būtu just skaidrību visu atlikušo dienu. Un pēc tam, kad būsiet beiguši masāžu, es labprāt gri­bētu izmēģināt turku pirtis. Vajag labi izsviedrē- ties.