Jans Flemings - PĒRKONLODE

- Nē, ser.

-Tieši tā. Redzi, tie ir vīri, kuru darbus, ja esi prātīgs, tev vajadzētu papētīt. Tie ir lieli dabas mīļotāji - cilvēki, kuru mācības mēs neapdomīgi esam ignorējuši. Par laimi, - M acis aizrautīgi iespīdējās, - Anglijā praktizē daudzi šo cilvēku mācekļi. Dabas dziedniecība nav mums neaiz­sniedzama.

Džeimss Bonds ziņkāri uzlūkoja M. Kāds velns veco bija apsēdis? Vai tās būtu vecuma plānprātības pirmās pazīmes? Taču M izskatījās veselīgāks nekā jebkad. Aukstās, pelēkās acis raudzījās skaidri kā kristāli, un stingrās, grumbu izvagotās sejas āda izstaroja veselību. Pat tēraudpelēkie mati šķita ieguvuši jaunu

dzīvību. Ko īsti nozīmēja šīs neprātīgās runas?

M pasniedzās pēc paplātes IENĀKOŠIE un novietoja to sev priekšā, jau iepriekš ar žestu apklusinot jebkādus iebildumus.

- Nu, - viņš mundri sacīja, - tas ir viss, Džeims. Manipenijas jaunkundze ir rezervējusi tev vietu. Ar divām nedēļām pietiks, lai tu atgū­tos. Kad iznāksi laukā, tu pats sevi vairs nepazīsi. Būsi pavisam cits cilvēks.

Bonds apstulbis uzlūkoja M.

- No kurienes es iznākšu laukā, ser? - viņš vaicāja aizžņaugtā balsī.

- No vietas, kas saucas Krūmāji. Tās īpaš­nieks - Veins, Džošua Veins - ir visai slavens savā jomā. Ievērojams virs. Sešdesmit piecus gadus vecs. Neizskatās ne sekundi vecāks par četrdesmit. Viņš par tevi parūpēsies kā nākas. Ļoti moderna aparatūra, un viņam pat ir savs garšaugu dārzs. Jaukā vietā. Netālu no Vašing­tonas Saseksas grāfistē. Un neraizējies par savu darbu. Uz pāris nedēļām izmet to pilnīgi no prāta. Es teikšu 009, lai pārņem tavu nodaļu.

Bonds nespēja noticēt savām ausim.

- Bet ser, - viņš sacīja. - Vai jūs esat pārlie­cināts? Tas ir, vai tiešām tas nepieciešams?

- Nē, - M ledaini pasmaidīja. - Nav nepiecie­šams. Tas ir būtiski. Ja vēlies palikt 00 nodaļā. Es nevaru atļauties paturēt šajā nodaļā virsnieku, kas nav simtprocentīgi piemērots savam poste­nim. - Palūkojies grozā, kas atradās viņa priekšā, M izņēma no tā kārtējo lietu. - Tas ir viss, 007.

Viņš nepacēla skatienu. Balss liecināja, ka saruna beigusies.

Bonds piecēlās kājās. Viņš neko neteica. Šķērsojis telpu, viņš izgāja pa durvīm, pārspīlētā uzmanībā aizverot tās sev aiz muguras.

Otrā pusē viņu mīlīgi uzlūkoja Manipenijas jaunkundze.

Piegājis pie viņas rakstāmgalda, Bonds trie­ca dūri pa galdu tā, ka viņas rakstāmmašīna palēcās, un nikni sacīja: - Kas, pie velna, notiek, Penij? Vai vecais galīgi sajucis prātā? Kas tās par sasodītām blēņām? Lai esmu nolādēts, ja es kaut kur došos! Viņš ir pilnīgi traks.

Manipenijas jaunkundze priecīgi pasmaidīja.

- Menedžeris bija ļoti atsaucīgs un laipns. Viņš teica, ka varot tev piešķirt Mirtes istabu piebūvē. Viņš saka, ka istaba esot ļoti jauka. No tās paveras skats tieši uz garšaugu dārzu. Zini, viņiem esot garšaugu dārzs.

- Es zinu visu par viņu sasodīto garšaugu dārzu. Paklausies, Penij, - lūdzās Bonds, - esi laba meitene un pastāsti, kas te notiek! Kas viņam aiz ādas?

Manipenijas jaunkundze, kas bieži vien bezcerīgi sapņoja par Bondu, apžēlojās. Viņa sazvērnieciski pieklusināja balsi.

- Patiesībā es domāju, ka tā ir tikai pārejoša fāze. Taču droši vien tev tomēr nav paveicies, ka gadījies ceļā, pirms tā pāriet. Tu taču zini, ka sagatavotība dienestam vienmēr bijusi M jājam­zirdziņš. Bija laiks, kad viņš mums visiem lika i/iet fizisko vingrojumu kursu. Pēc tam viņš bija ataicinājis to smadzeņu skalotāju psihoanalītiķi - tev tas gāja secen. Tu biji kaut kur ārzemēs. Visiem nodaļu vadītājiem vajadzēja stāstīt viņam savus sapņus. Tas nevilkās ilgi. Varbūt daži sapņi viņu aizbaidīja. Nu, un pagājušomēnes M sākās sāpes krustos, un kāds viņa draugs no Bleidsas, domāju, no tiem resnajiem, kas mīl iedzert , - Ma­nipenijas jaunkundze uz bridi novērsās, - pastās­tīja viņam par šo vietu laukos. Tas cilvēks stāvēja un krita par šo vietu. Viņš iestāstīja M. ka mēs visi esot kā automašīnas un ka mums visiem laiku pa laikam jādodas uz garāžu, lai attīrītu karburatoru. Viņš teica, ka pats to darot katru gadu. Tas maksājot tikai divdesmit gineju nedēļā, kas esot mazāk, nekā viņš Bleidsā iztērējot vienā dienā, un pēc šā kursa viņš jūtoties brīnišķīgi. Tu jau zini, ka M vienmēr patīk izmēģināt visu jauno, tāpēc viņš pavadīja tur desmit dienu un atgriezās pilnībā salāpīts. Vakar man par to vien bija jāklausās, un šodien postenī es dabūju kaudzi kārbu ar sīrupiem, kviešu dzinumiem un vēl Dievs vien zina ar ko. Nezinu, ko ar šo mantu iesākt. Baidos, ka manam nabaga pūdelim kādu laiku vajadzēs no tās pārtikt. Tādas lietas, lūk, notikušas, bet man jāsaka, ka nekad neesmu redzējusi viņu tik brīnišķīgā formā kā pašlaik. Viņš izskatās kā no jauna piedzimis.

- Viņš izskatās kā tas sasodītais vīrs no vecās Kruschen sāļu reklāmas. Bet kāpēc viņš vēlas, lai tieši es dotos uz šo trakomāju?

Manipenijas jaunkundze noslēpumaini pa­smaidīja.

- Tu taču zini, ka viņš teyi ceļ vai debesis… nu, varbūt nezini ari. Lai kā, ieraudzījis tavu medicīnisko izziņu, viņš teica, lai es tevi re­ģistrējot. - Manipenijas jaunkundze sarauca degunu. - Bet Džeims, vai tu tiešām tik daudz dzer un smēķē? Zini, tas tev nevar nākt par labu.

Viņa uzlūkoja Bondu ar mātišķu skatienu.

Bonds savaldījās, saņēma visus spēkus, lai vārdi izskanētu bezrūpīgi.

- Vienkārši es labāk mirstu no dzeršanas nekā no slāpēm. Kas attiecas uz cigaretēm, es vienkārši nezinu, ko darīt ar savām rokām.

Viņš dzirdēja, kā sastāvējušies, paģiru raisīti vārdi nočūkst kā ogles izdzisušā kamīnā. Pārstāj gvelzt muļķības! Īstenībā tev vajadzīgs dubultais viskijs ar sodu.

Manipenijas jaunkundzes lūpas nosodoši savilkās.

- Par tām rokām… esmu dzirdējusi pavisam ko citu.

- Nu nesāc jau atkal, Penij! - Bonds dusmīgi devās prom, bet pie durvīm pagriezās. - Vēl viens vārds, un, kad tikšu no šejienes laukā, nopēršu tevi tā, ka nespēsi paklabināt taustiņus.

Manipenijas jaunkundze viņam mīlīgi uz­smaidīja.

- Nedomāju vis, Džeims, ka, divas nedēļas pārticis no riekstiem un citronu sulas, tu vairs spēsi kādu nopērt.

Izgrūdis kaut ko starp vaidu un ņurdienu, Bonds izbrāzās laukā pa durvīm.

Džeimss Bonds iemeta savu ceļasomu veca, šokolādes krāsas taksometra aizmugurē un apsēdās priekšējā sēdekli blakus lapsai līdzīgam, piņņainam jauneklim melnā ādas jakā. Izņēmis no krūšu kabatiņas ķemmi, jaunais cilvēks rūpīgi noķemmēja pīles astei līdzīgo matu griezumu, iebāza ķemmi atpakaļ kabatā un, paliecies uz priekšu, iedarbināja dzinēju. "Rotaļai ar ķemmi," nodomāja Bonds, "tikai jāapliecina, ka šoferis, viņu vedot un pieņemot viņa naudu, izdara Bon­dam pakalpojumu. Tipisks, lēts pēckara jaunā darbaspēka pašapliecinājums. Šis jauneklis, šķiet, nopelna nedēļā ap divdesmit mārciņām, nicina savus vecākus un labprāt gribētu kļūt par Tomiju Stilu. Tā nav viņa vaina. Viņš bija piedzimis labklājības valsts patērētāju tirgū atom­bumbu un kosmisko lidojumu laikmetā. Viņam dzīve šķita viegla un bezjēdzīga."

- Cik ilgi jābrauc līdz Krūmājiem? - apvaicā­jās Bonds.

Meistarīgi, bet nevajadzīgi apdzinis vienu automašīnu, jauneklis apdzina nākamo.

- Apmēram pusstundu.

Nospiedis gāzes pedāli, viņš glīti, bet riskan­ti apdzina krustojumā kravas automobili.