JANS FLEMINGS - DZĪVO UN ĻAUJ MIRT CITIEM

- Bonda kungs, iepazīstieties ar kap­teini Deksteru, - viņš godbijīgi teica. - Vai tagad varu viesi nodot jūsu rokās, kap- tein?

- Protams, protams. Tikai jānogādā so­mas 2100. numurā. Tas ir pašā augšā. Iešu kopā ar Bonda kungu un paraudzī­šos, vai viņam ir viss nepieciešamais.

Bonds pagriezās, lai atvadītos no Helo­rana un pateiktos par sagaidīšanu. Ame­rikānis bija pagriezis viņam muguru un deva šveicaram norādījumus par bagāžu. Bonds, acis piemiedzis, vēroja 55. ielu. Melns limuzīns, tas bija ševrolets, strauji rāvās uz priekšu - garām "Checker" fir­mas taksometram, kas bija spiests no­bremzēt. Tā vadītājs nikni trieca dūri pret signāltauri. Limuzīns, nepievērsdams tam uzmanību, turpināja braukt, tik tik­ko sagaidījis iedegamies zaļo gaismu, un nozuda Piektās avēnijas ziemeļu virzienā.

Tā bija riskanta un pārdroša braukša­nas maniere, taču Bondu daudz vairāk pārsteidza tas, ka pie stūres sēdēja meln­ādaina sieviete - simpātiska nēģeriete melnā šofera uniformā. Pa aizmugures logu viņš uz mirkli uztvēra limuzīna vie­nīgā pasažiera skatienu, pamanīdams ti­kai milzīgu, pelēkmelnu seju, kas lēni pagriezās un, mašīnai palielinot ātrumu, atskatījās tieši uz viņu, par to Džeimss bija pārliecināts.

Bonds paspieda Helorana roku. Dek- sters nepacietīgi pieskārās viņa elkonim.

- Mēs ieiesim viesnīcā un nedaudz pa labi - caur vestibilu - dosimies uz liftiem. Un varbūt jūs vēlētos paturēt cepuri gal­vā, Bonda kungs.

Sekodams Deksteram augšup pa kāp­nēm, Bonds prātoja, ka nu jau ir par vē­lu būt piesardzīgam. Pārāk aizdomīga šķita melnādainā sieviete pie stūres, arī milzīgais pasažieris neviesa uzticību. Vai tas bija misters Bigs?

- Hm, - Bonds pie sevis norūca, seko­dams kapteinim Deksteram liftā.

Divdesmit pirmajā stāvā lifts apstājās.

- Mēs esam jums sagādājuši nelielu pārsteigumu, Bonda kungs, - kapteinis sacīja, kā Bondam likās, bez sevišķa en­tuziasma.

Viņi devās uz stūra istabu.

Aiz gaiteņa logiem šalca vējš. Bonds pa­manīja debesskrāpjus un tālumā - Cen- trālparka koku kailos zarus, kas stiepās debesīs. Brīdi viņam šķita, ka ir zaudējis saskarsmi ar zemi, un tas lika justies vientuļam un iztukšotam. Deksters at­slēdza 2100. numura durvis. Viņi nokļu­va vāji apgaismotā priekštelpā. Cepures un mēteļus abi atstāja uz krēsla. Dek­sters atvēra durvis un aicinaja Bondu tā­lāk.

Džeimss iegāja pievilcīgā dzīvojamā is­tabā, kas bija iekārtota Trešās avēnijas ampīra stilā - ērti krēsli un plata sofa ar gaiši dzeltena zīda pārklāju, uz grīdas diezgan laba Obusona stila paklāja kopi­ja, gaiši pelēkas sienas un griesti, izliek­ta divdurvju franču bufete ar pudelēm, glāzēm un apsudrabotu ledus spainīti. I'lats logs, pa kuru no šveiciski skaidra­jam debesīm plūda ziemas saule. Centrāl­apkure likās gluži ciešama.

Atvērās guļamistabas durvis.

Sakārtoju ziedus pie tavas gultas. Tas ietilpst slavenajā C1P "Servisā ar smaidu". - Garš, tievs vīrietis, plati smai­dīdams, iznāca no guļamistabas, pastie­pis roku pretī Bondam, kurš bija sastin­dzis pārsteigumā.

- Fēlikss Leiters! Ko, ellē, tu te dari? - Bonds cieši satvēra un silti paspieda vī­rieša roku. - Ko gan, pie velna, tu dari manā guļamistabā? Dievs, cik patīkami tevi atkal redzēt! Kādēļ tu neesi Parīzē? Tikai nesaki, ka viņi arī tevi ir pielikuši pie šī darbiņa?

Leiters sirsnīgi nopētīja Bondu.

- Tieši to viņi ir izdarījuši. Kāda veiksme! Vismaz man. CIP šķita, ka mēs savulaik labi sastrādājāmies kazino* lie­ta, tādēļ mani atsauca no Parīzes noda­ļas, Vašingtonā izskaidroja lietas būtību, un te nu es esmu. Esmu tāds kā starp­nieks starp Centrālo izlūkošanas pārval­di un mūsu draugiem no FIB. - Viņš pa­māja uz kapteini Deksteru, kurš bez se­višķas sajūsmas vēroja kolēģu neprofe­sionālo prieku. - Šī, protams, ir FIB lieta, vismaz ciktāl tas attiecas uz Ameriku, bet, kā tu zini, šeit ir iesaistītas arī visai attālas vietas, kas atrodas CIP pārziņā, tāpēc mums būs jāstrādā plecu pie ple­ca. Tu esi šeit, lai nodarbotos ar Jamai­kas pusi un pārstāvētu britu intereses. Komanda ir izveidota. Kā tev tas patīk? Apsēdies un iedzersim. Es pasūtīju len­ču, kolīdz saņēmu ziņu, ka esi lejā, un nu jau tas būs ceļā, - Leiters piegāja pie bufetes un sāka jaukt kokteiļus.

Mjā, lai esmu nolādēts, - noteica Bonds. - Protams, vecais velns M. man nekad neko nesaka, vienkārši noliek fakta priekšā. Un nekad nepaziņo nevienu patī­kamu jaunumu. Liekas, viņš domā, ka tas varētu iespaidot aģenta lēmumu - ķerties pie darba vai nē. Lai nu kā, tas ir lieliski.

Pēkšņi Bonds aptvēra, ka kapteinis Deksters jau labu brīdi klusē, tāpēc steigšus pievērsās viņam.

- Ļoti priecāšos strādāt jūsu pakļautībā, kaptein, - Džeimss taktiski sacīja. - Cik saprotu, šī lieta dalās divās daļās. Viena puse atrodas Amerikas teritorijā un jūsu jurisdikcijā, protams. Turpinājums, ka es to redzu, mums būs jāmeklē Kārību salās, Jamaikā. Un man, cik noprotu, jāpārņem tā lietas daļa, kas atrodas ār­pus Savienoto Valstu teritoriālajiem ūdeņiem. Bet Fēlikss savienos abas pu­ses, ciktāl jūsu valdība būs šajā lietā ie­interesēta. Kamēr uzturos šeit, es nodo­šu ziņojumus uz Londonu caur CIP, sa­vukārt, kad atradlšos Kārību salās, sazi­nāšos ar Londonu nepastarpināti, tomēr informējot par visu CIP. Vai tas jūs ap­mierina?

Deksters sāji pasmaidīja.

-Tieši tā, Bonda kungs. Hūvera kungs [3] ļoti priecājas, ka esat šeit. Kā mūsu vie­sis, - viņš piebilda. - Patiesībā mūs nepa­visam neuztrauc lietas britu puse. Un mūs priecē, ka CIP uzņemas sakarus ar jums un jūsu vadību Londonā. Domāju, ka viss ies gludi. Par veiksmi, - viņš pa­cēla Leitera pasniegto sauso martini.

Vīri baudīja auksto, stipro dzērienu, kad pie durvīm klauvēja. Leiters ielaida izsūtāmo zēnu ar Bonda ceļasomām. Vi­ņam sekoja divi viesmīļi, stumdami ra­tiņus ar traukiem, galda piederumiem un sniegbaltu galdautu, ko viņi uzklāja uz saliekamā galda.

- Jūras krabīši vīna mērcē, hambur­geri ar vidēji apceptu steiku, eļļā vārīti kartupeļi, brokoļi, salātu asorti ar ek­sotisku mērci, saldējums ar viskija krē­mu un tik labu "Liebfraumilch" vīnu, kādu vien Amerikā var dabūt. Vai būs labi?

- Izklausās lieliski, - teica Bonds, aiz­domīgi uzlūkodams viskija krēmu.

Viņi sēdās pie galda un kāri notiesāja ēdienus, kas bija pagatavoti pēc labāka­jām amerikāņu virtuves tradīcijām.

Vīrieši runāja maz, un tikai tad, kad ti­ka atnesta kafija un trauki novākti, kap­teinis Deksters izņēma no mutes piec­desmit centu vērto cigāru un zīmīgi no- krekšķējās.

- Bonda kungs, - viņš sacīja, - varbūt tagad jūs varētu pastāstīt, ko zināt par šo lietu.

Bonds ar ikšķa galu atplēsa jaunu "King size ChesterfieJds"paciņu un atzvēlās krēs­lā. Domās viņš atgriezās divas nedēļas at­pakaļ, kad izgāja no sava Čelsijas dzivokļa drūmi krēslainajā Londonas miglā.

Pelēks 1933. gada bentlijs - kabriolets ar 4 litru dzinēju un Armhersta-Vilēra akumulatoru -, kas pirms dažām minū­tēm bija atgādāts no garāžas, skaļi ierū­cās, kolidz Bonds pagrieza atslēgu. Viņš ieslēdza abus miglas lukturus un uzma­nīgi brauca pa Kingsroudu, tad nogriezās pa Slounstrītu un iebrauca Haidparkā.

M. štāba priekšnieks bija piezvanījis pusnaktī, lai pateiktu, ka M. vēlas redzēt Bondu pulksten deviņos no rīta.

- Tā kā nedaudz par agru, - viņš atvai­nojās, - bet šefs vēlas rīkoties. Viņš gata­vojas jau nedēļām ilgi un, šķiet, beidzot ir sakopojis domas.