JANS FLEMINGS - DZĪVO UN ĻAUJ MIRT CITIEM

Bonds pāršķīra lapas, tverdams no leksta atsevišķus fragmentus un mēģi­nādams iztēloties lasito.

"… No kņadas, dūmiem un apdullino­šās bungu rīboņas, kas visus bija pārņē­musi savā varā, lēni parādījās tēli …

… Uz priekšu un atpakaļ ļoti lēnām kustējās dejotāji, pie katra soļa viņi izvir­zīja uz priekšu zodu un parāva uz augšu sēžamvietu, divtik ātri purinot plecus. Acis bija puspievērtas, un mutes atkal un atkal izdvesa nesaprotamus vārdus, kādu īsu rindiņu no monotoni dziedātas dziesmas, ko katru reizi atkārtoja par pustoni zemāk. Bungu ritmam maino- lies, viņi iztaisnoja ķermeņus un pameta gaisā rokas, kamēr acis pārgriezās tā, ka bija redzami tikai baltumi …

… Izspraukušies no pūļa, mēs uzdura­mies mazai mājiņai, kas bija tikai ne­daudz lielāka par suņu būdu: "Le cayc Zombi." Lāpas staru kūlis tumsā izgais­moja melnu krustu un lupatas, ķēdes, važas un pātagas - palīglīdzekļus, ko iz­mantoja Ghēclē ceremonijās, kuras Haiti ctnologi saistīja ar Ozirisa augšāmcelša­nās rituāliem, kas aprakstīti "Nāves grā­matā". Uguns bija aizdegta, tajā gulēja zobens un knaibļu paris, kuru apakšējās daļas bija nokaitušas baltas: "Le feu Ma- īinette" - veltījums dievietei, kas bija metreses Erzulijas Fredas Dahominas, maigās un kaislīgās Mīlas dievietes, pret­mets.

Otrpus ugunskuram, stingri iestipri­nāts akmens padziļinājumā, stāvēja liels, melns koka krusts. Līdzās pamatnei bija uzzīmēta balta miroņgalva un pār šķērs­koku nokarājās ļoti vecu vizītsvārku pie­durknes. Augšgalā atradās noskrandu- šas cepures atliekas, no kuras rēgojās krusta gals. Šis totēms, kuram jābūt ik­vienas Haiti mājas iekšējā pagalmā, nav parodija par kristietības centrālo notiku­mu, bet simbolizē Kapsētu dievu un Nā­ves leģiona vadoni baronu Samedi. Ba­rons atrodas augstākajā hierarhijā visās ceremonijās, kas saistītas ar nāvi. Viņš ir Cerbers un Harons, tāpat kā Eaks, Ra- damants un Plutons…

…Bungu rīboņa mainījās, un Houndženikons iznāca uz dejas gridas, turēdams ar degošu šķidrumu pildītu

Irauku, virs kura plaiksnija zilas un dzeltenas liesmas. Kad vīrs griezās ap pī­lāru un veltīja trīs liesmojošus ziedoju­mus dieviem, viņa soļi kļuva nedroši. Tad, sazvēlies uz sāniem ar tādiem pa­šiem delīrija simptomiem, kādi bija novē­lojami iepriekšējiem, viņš nometa zemē savu liesmojošo nešļavu. Kad vīrs sagrī­ļojās, viņu satvēra, novilka sandales un uzlocīja bikšu galus, pa to laiku lakats norisa 110 galvas un atsedza pliko galvas­kausu. Pārējie nometās ceļos, mērca plaukstas liesmojošajos dubļos un ieber- zēja ar tiem savas rokas, elkoņus un se­jas. Houngana zvaniņš uzmācīgi iešķin- (lejās, un jaunais priesteris tika atstāts viens, streipuļojot un saduroties ar pīlā­riem, bezpalīdzīgi grīļojamies ap bun­gām. Viņa acis bija aizvērtas, piere sa­vilkta krunkās un zods atkāries. Tad, it ka neredzama dūre būtu devusi smagu triecienu, viņš novēlās zemē un gulēja lur. ar atpakaļ atgāztu galvu un sāpju grimasi sejā, kakla un plecu dzīslas bija piebriedušas un līdzinājās koku saknēm. Viena roka aiz muguras satvēra otras el­koni, viņš izlieca muguru, it kā pūlētos salauzt pats savu roku, un viss viņa sviedriem noplūdušais ķermenis trīcēja un drebēja ka suns miegā. Bija redzami vienīgi acu baltumi, lai gan tās bija plaši atvērtas, zīlītes izzuda zem plakstiem. Uz vīra lūpām trīsēja putas. …

… Tagad Houngans, draudīgi vicinā­dams mačeti, kuru bija izvilcis no uguns­kura, lēniem dejas soliem virzījās uz priekšu, atkal un atkal mezdams ieroci gaisā un noķerdams to aiz spala. Pec da­žiem mirkļiem viņš jau turēja plaukstās nokaitēto asmeni. Leni dejodams, Houn- dženikons pastiepa roku un satvēra spa- lu. Priesteris aizgāja, un jaunais vīrietis, virpuļodams un lēkādams, griezās no vienas tonnelle [7]puses uz otru. Skatītāju aplis atrāvās atpakaļ, kad viņš tiem bīs­tami strauji tuvojas, griezdams nokaitēto asmeni virs galvas un atiezis zobus, tā piešķirdams sejai vēl mežonīgāku izska­tu. Uz dažām sekundēm tonnelle piepil- dija patiesas un neremdināmas šaus­mas. Dziedāšana pārvērtās vispārējā rē­koņa, un vienmērīgie bungu dārdi pazu­da vispārējā juceklī.

Atmetis atpakaļ galvu, iesvētītais ie­trieca zobena asmeni sev vēderā. Viņa ceļgali ieliecās, un galva spēji nokārās uz priekšu."

Pie durvīm klauvēja, un istabā ienāca viesmīlis ar brokastīm. Bonds priecājās, ka var nolikt malā baiso lasāmvielu un atgriezties reālajā pasaulē. Tomēr pagāja dažas minūtes, līdz izdevās aizgainīt smago baiļu un mistikas gaisotni, kas vi­ņu bija pārņēmusi savā varā.

Kopā ar brokastīm tika atnests ari gandrīz pēdu* plats, dārgā papīrā ietīts sainis. Bonds lika to nolikt uz bufetes. "Kāda novēlojusies Leitera ideja." viņš nodomāja, ar patiku ķerdamies pie mal­tītes. Ēzdams Džeimss lūkojās pa logu un pārdomāja lasīto. Tikai norijis pēdējo kafijas malku un aizsmēķējis savu pirmo šāsdienas cigareti, viņš pēkšņi saklausīja troksni aiz muguras.

Tā bija klusa, apslāpēta tikšķēšana. Nesteidzīgā, metāliskā skaņa nāca no bufetes puses.

"Tik-tak … tik-tak … tik-tak."

Ne mirkli nevilcinoties un neraizēda­mies, ka, iespējams, izskatās muļķīgi, Bonds metas aiz atpūtas krēsla un pie- plaka grīdai. Domas koncentrējās uz troksni, kas plūda no kastes.

"Uzmanīgi," viņš sev sacīja. "Neesi idi­ots! Tas ir tikai pulkstenis." Bet kādēļ pulkstenis? Kādēļ būtu jāsūta pulkste­nis? Un kas lai to darītu?

"Tik-tak … tik-tak … tik-tak."

Pamazām troksnis kļuva aizvien ska­ļāks. Likās, tas skaita sekundes sirds­pukstu ritmā. "Nekļūsti smieklīgs. Šis Li Fermora Vudu muļķības ir uzvilkušas nervus. Tās bungas…"

"Tik-tak … tik-tak …tik."

Pēkšņi dziļi, melodiski un uzbāzīgi sā­ka zvanīt modinātājpulkstenis "Tong- tongtongtongtongtong.

Bonda muskuļi atslāba. Viņš pacēla ci­gareti, kas bija izdedzinājusi paklājā caurumu, un ielika to mutē. Šādas bum­bas parasti sprāgst, kad pulkstenis sāk zvanīt, modinātāja āmuriņš uzsit pa de­tonatoru un - BUMS…

Viņš pacēla galvu virs krēsla atzveltnes un lūkojās uz saini.

"Tongt ongtongt ongtongtong…"

Apslāpētā zvanīšana turpinājās apmē­ram pusminūti, tad lēnām pierima.

"Tong… tong… tong… tong… tong… h-L-ī-K-Š…"

Troksnis nebija daudz skaļāks par 12. kalibra ieroča šāvienu, bet viesnīcas ista­ba tas likās iespaidīgs blīkšķis.

Iesaiņojuma stērbeles noplīvoja uz grī­das. Glāzes un pudeles uz bufetes bija sašķīdušas drumstalās, bet pelēkā siena aiz muguras nokvēpusi melna. Daži stik­la gabali nošķindēja zemē, un istabā pa­matīgi oda pēc šaujampulvera.

Bonds lēnām piecēlās un atvēra logu. Tad uzgrieza Dekstera numuru. Viņš ru­na ja mierīgi.

- Rokas granāta. Nē, maza… tikai da­žas glāzes… labi, paldies… protams, nē… uz redzi.

Izvairīdamies no stikla lauskām, Bonds aizgāja līdz durvīm, kas veda uz gaiteni, ārpusē piekāra zīmīti "NE­TRAUCĒT", atkal ieslēdzās un devās uz guļamistabu.

Kad viņš jau bija pārģērbies, pie dur­vīm klauvēja.

- Kas tur ir? - Bonds sauca.

-Viss kārtībā. Deksters.

Deksters iebrāzās istabā, un viņam se­koja dzeltenbāls jauneklis ar melnu kasti padusē.

- Trips no Sabotāžas nodaļas, - pa­skaidroja Deksters.

Viņi sarokojās, un jaunais vīrietis ne­kavējoties nometās uz grīdas līdzās saiņa paliekām.

Trips, atvēris lidzatnesto kasti, izņēma no tās gumijas cimdus un sauju zobār­sta knaibļu. Ar šiem instrumentiem viņš izvilka no pārogļotā sainīša mazus metā­la un stikla gabaliņus, izkārtodams tos uz papīra loksnes, ko paņēma no rak­stāmgalda.