JANS FLEMINGS - DZĪVO UN ĻAUJ MIRT CITIEM

Darbodamies viņš izjautāja Bondu.

- Apmēram pusminūti zvanīja modinā­tājs? Skaidrs. Oho, kas tad tas?! - Trips uzmanīgi izcēla mazu alumīnija aptveri, tieši tādu, kādas izmanto izfilmētām foto filmām. Viņš nolika to malā.

Pēc dažām minūtēm Trips apsēdās uz grīdas.

- Pusminūtes skābes kapsula, - viņš paziņoja. - Pārsista ar pirmo modinātāja āmura sitienu. Skābe saēd šo vara stiepli. I'ēc trīsdesmit sekundēm stieple ir pušu, atbrīvojas fiksators uz šīs uzmavas. - Trips pacēla patronas čaulu. - 4. kalibra iero­cis ziloņu medībām. Par laimi, tā nebija granāta. Liela dala istabas būtu lupatās, un ari jūs pats neizspruktu sveikā. Ta­gad uzmetīsim aci šim te. - Viņš pacēla alumīnija cilindru, atskrūvēja to un izvil­ka mazu papīra loksnīti, ko atritināja ar knaiblēm.

Trips to uzmanīgi izklāja uz paklāja. Zīmītē bija trīs ar rakstāmmašīnu dru­kāti teikumi. Bonds un Deksters noliecās uz priekšu.

"Šī PULKSTEŅA SIRDS IR PĀRSTĀJU­SI PUKSTĒT," viņi lasīja. "TAVAS SIRDS PUKSTI IR SKAITĪTI. ES ZINU ŠO SKAI­TU UN ESMU SĀCIS SKAITĪT."

Un paraksts: "1234567…?"

Vīrieši piecēlās.

- Mm, - norūca Bonds. - Mežavecis sa­domājis mani pabiedēt?

- Bet kā, ellē, viņš zināja, ka jūs esat šeit? - jautāja Deksters.

Bonds izstāstīja par melno limuzīnu uz 55. ielas.

- Jautājums ir cits, - 007 sacīja. - Kā viņš zināja, kficlēļ esmu šeit? Izskatās, ka jūsu misters Bigs pilnībā kontrolē Va­šingtonu. Šķiet. Lielajā Kanjonā ir pama­tīga informācijas noplūde.

Kāpēc lai tā būtu Vašingtona? - īgni jautāja Deksters. - Lai nu kā, - viņš sevi pārtrauca ar skaļiem smiekliem, - piķis un zēvele! Jāuzraksta ziņojums Galvena­jai pārvaldei. Uz redzēšanos, Bonda kungs. Priecājos, ka neesat ievainots.

- Paldies, - sacīja Bonds. - Tā bija tikai vizītkarte. Man jāatbild uz šo kompli­mentu.

Kad Deksters un viņa kolēģis aizgāja, Bonds ar mitru dvieli noberza apkvēpu­šās sienas. Tad piezvanīja viesmīlim un, neko nepaskaidrojis, teica, lai saplēstās glāzes pieskaita viņa rēķinam un satīra to, kas palicis pāri no brokastīm. Pēc tam, paņēmis cepuri un mēteli, izgāja uz ielas.

Bonds pavadīja rītu, bezmērķīgi klīz- dams pa Piekto avēniju un Brodveju, lū­kodamies apkart un vērodams garāmgā­jējus. Ar katru soli slepenā aģenta gaita un manieres arvien vairāk atgādināja pa­rastu tūristu. Bonds ielūkojās dažu vei­kalu skatlogos un pajautāja cehi pāris cilvēkiem, lai pārbaudītu, ka neviens vi­ņam neseko. Tad, ieturējis amerikānisku maltīti lētā restorānā Leksingtona avēni- ja, ar taksometru aizbrauca uz Galveno policijas pārvaldi, kur pulksten 14.30 vi­ņam bija jāsatiek Deksters un Leiters.

Leitnants Binsvangers no Slepkavību izmeklēšanas nodaļas, aizdomu pilns un īgns apmēram piecdesmit gadus vecs virsnieks, paziņoja, ka pilnvarotais Mo- nahans esot ieteicis pilnveidot savstarpē­jo sadarbību. Kā viņš varētu palīdzēt? Vī­ri izpētīja mistera Biga dosjē, kas vairāk vai mazāk apstiprināja Dekstera teikto, un aplūkoja vairāku viņa partneru lietas un fotogrāfijas.

Vīrieši izlasīja ASV Krasta apsardzes dienesta ziņojumus par jahtas "Secatur" ienākšanu un atiešanu, kā arī ASV Mui­tas dienesta darbinieku komentārus. Muitnieki bija rūpīgi apskatījuši laivu ik­reiz. kad tā piestāja Sanktpēterburgā.

Ziņojumi liecināja, ka iepriekšējo sešu mēnešu laikā jahta ar neregulāriem starplaikiem iebraukusi Sanktpēterbur- gas ostā un vienmēr noenkurojusies "Ourobouros Worm and Bait Shippers Inc." kuģu piestātnē. Tas šķita gluži ne­vainīgs uzņēmums, kura galvenā nodar­bošanās bija dzīvās ēsmas pārdošana zivju klubiem Floridā, Meksikas juras līcī un tālākos nostūros. Uzņēmumam bija arī ienesīgs blakusbizness ar jūras glie­mežvākiem un koraļļiem interjera deko­rēšanai un tirdzniecība ar tropiskajām akvārija zivīm - sevišķi retām, indīgām sugām, kas bija domātas medicīnas un ķīmijas fondu pētniecības nodaļām.

"Ourobouros Inc." īpašnieks, grieķu zvejnieks no tuvējās Tarponspringsas, bi­ja apliecinājis, ka "Secatur" veiksmīgi sa­darbojas ar viņa uzņēmumu, ievedot ka­raliskos un citus gliemežvākus, kā ari vērtīgas tropisko zivju sugas no Jamai­kas. "Ourobouros Inc." tās iepirka, gla­bāja savā noliktavā un lielā daudzumā pārdeva vairum un mazumtirgotājiem vi­sa piekrastē. Grieķa vārds bija Papagoss. Nekādas kriminālas pagātnes.

FIB kopā ar Jūras pretizlūkošanas no­daļu bija mēģinājuši noklausīties "Seoa- tur" radiosarunas. Taču viņi izvairījās no sarunām ēterā, izņemot sīkus ziņojumus pirmā došanās jūrā no Kubas vai Jamai­kas, un pat tos pārraidīja kādā nezināmā un pilnīgi neatšifrējamā valodā. Pēdējā lietas piezīme vēstīja, ka radists runājis "Valodā", Vudu slepenrunā, ko lietoja ti­kai iesvaidītie, kam uzticēts noslēpums. Pirms nākamā reisa noteikti vajadzētu izsaukt ekspertu no Haiti.

- Drīz vien apgrozībā parādīsies vēl kaudze zelta,- paziņoja leitnants Bins- vangers, kad visi 110 Identifikācijas biroja pāri ielai devās atpakaļ uz viņa kabine­tu. - Apmēram simt monētu nedēļā Hār­lemā un Ņujorkā vien. Gribat, lai mēs kaut ko darām? Ja jums ir taisnība un tie ir komunistu līdzekļi, viņi jāsaņem ciet, cik ātri vien iespējams.

- Šefs saka, lai mēs nogaidām, - sacīja Deksters. - Cerams, ka drīzumā sāksies kāda darbība. Tikai nedaudz pacietības.

- Nu, labi, tā, protams, ir jūsu darīša­na, - negribīgi noteica Binsvangers. - Ta­ču pilnvarotajam nepatīk, ka šis maitas- gabals uzdarbojas tieši viņa deguna priekšā. Kādēļ mēs neiesēdinām misteru Bigu par izvairīšanos no nodokļu maksā­šanas vai ļaunprātīgu pasta izmantoša­nu. vai mašīnas novietošanu ūdenssūk­ņa priekšā, vai par vēl kaut ko? Iebāzt vi­ņu ķurķi, uzdot puišiem darbiņu, un viss kārtībā. Ja Feds to negrib darit, mēs bū­sim priecīgi pakalpot.

- Vai gribat rasu nemierus? - īgni jau­tāja Deksters. - Pret viņu nekā nav, un jūs to zināt. Ja viņš tiks izlaists no cietu­ma, kas ari notiks nieka pusstundas lai­ka ar tā melnā krimināllietu advokāta palīdzību, Vudu bungas sāks rībēt no še­jienes līdz pat dienvidiem. Mēs labi zi­nām, kas notiek, kad viņus pārņem visas tas iedomas. Atceraties 35. un 43. gadu? Jums vajadzēja izsaukt papildspēkus. Mēs nevēlamies atkārtot kļūdas. Prezi­dents mums šo lietu uzdeva, un mēs ne­drīkstam viņu pievilt.

Viņi bija atgriezušies Binsvangera ne­mājīgajā kabinetā, lai paņemtu mēteļus.

- Lai nu kā, paldies, leitnanl, - atvado­ties uzsvērti sirsnīgi sacīja Deksters. - Jūs mums ļoti palīdzējāt.

- Vienmēr laipni, - ar pārakmeņojušos seju atsaucās Binsvangers. - Lifts atro­das pa labi.

Leiters aiz Dekstera muguras piemie­dza Bondam ar aci. Viņi klusēdami no­brauca lejā un izgāja no ēkas.

Uz ielas Deksters pagriezās pret pārējiem.

- Šorīt saņēmu dažas instrukcijas no Vašingtonas, - viņš mierīgi bilda. - Šķiet, man būs jāpieskata Hārlemas gals, bet jums abiem rit jādodas uz Sanktpēterbur- gu. Leiters tur izdibinās visu, ko var, un tad kopā ar jums, Bond, dosies tieši uz Ja­maiku. Tas ir, - viņš piebilda, - ja gribat , lai viņš brauc līdzi. Tā ir jūsu teritorija.

- Protams, - sacīja Bonds. - Es jau ga­tavojos vaicāt, vai viņš nevēlas braukt kopā ar mani.

- Lieliski, - noteica Deksters. - Ziņošu Vašingtonai, ka viss ir nokārtots. Vai vēl kā varu jums palīdzēt? Saskaņojot ar FIB, protams. Leiteram ir mūsu Floridas cilvēku vārdi, viņš zina sakarnieka die­nas kārtību un visu pārējo.