JANS FLEMINGS - DZĪVO UN ĻAUJ MIRT CITIEM

- Ja Leiteru tas interesē un ja jums nav iebildumu, - sacīja Bonds, - šovakar mēs dosimies izpētīt Hārlemu. Varbūt ra­dīsies priekšstats par to, kā izskatās mistera Biga aizmugurē.

Deksters pārdomāja.

- Labi, - viņš beidzot sacīja. - Tas, šķiet, nekaitēs. Bet pārāk neizrādieties. Un pa­centieties negūt ievainojumus, - viņš piebil­da. - Tur nebūs neviena, kas varētu jums palīdzēt. Nesavāriet mums pārāk daudz ne­patikšanu. Šī lieta vēl nav atšķetināta. Un, kamēr tas ir tā, mūsu politika attiecībā uz misteru Bigu ir "dzīvo un ļauj dzīvot citiem".

Bonds zobgalīgi paskatījās uz kapteini Deksteru.

Kad nākas cīnīties ar tādu vīru kā šis. - viņš sacīja, - mans moto ir "dzīvo un ļauj mirt citiem".

Deksters paraustīja plecus.

- Varbūt, - viņš sacīja, - taču šeit jūs esat manā pakļautībā, Bonda kungs, un es priecātos, ja jūs to ievērotu.

Protams, - teica Bonds, - un paldies par palīdzību. Ceru, ka jums veiksies.

Deksters apturēja taksometru. Viņi pa­spieda viens otram roku.

- Uz redzi, puiši, - Deksters īsi notei­ca. - Palieciet dzīvi!

Taksometrs ienira augšpilsētas satik­smes straumē.

Bonds un Leiters sasmaidījās.

- Talantīgs puisis, man jāsaka, - notei­ca Bonds.

- Visi, kas piedalās šajā izrādē, ir tā­di, - Leiters piekrita. - Ar nelielu noslie­ci uz iedomību. Ļoti jūtīgi attiecībā uz sa­vām tiesībām. Vienmēr strīdas ar mums un ar policiju. Domāju, ka jums Anglijā ir gana līdzīgu problēmu.

- Protams, - atteica Bonds. - Mēs vien­mēr glaudām pret spalvu ML [8] Un viņi vienmēr kāpj uz varžacīm Skotlendjar­dam. Nu, ko, vai šovakar dosimies uz Hārlemu?

- Okei, - Leiters sacīja. - Es tevi aizve­dīšu līdz "Santredžisai" un atbraukšu pa­kal ap pusseptiņiem. Satiksimies "King- kola" bāra apakšstāvā. Tu droši vien gribi uzmest aci misteram Bigam. - Viņš plati pasmaidīja. - Mjā, es arī, taču, kā sacīja Deksters, mēs to nedrīkstam darīt. - Fēlikss apturēja dzeltenu taksometru.

- "Santredžisas" viesnīca, lūdzu.

Viņi ietrausās pārkarsētā skārda kas­tē. kas oda pēc pagājušās nedēļas cigāra dūmiem.

Leiters atvēra logu.

Ko ta' jūs tur dar'? - pār plecu jautā­ja vadītājs. - Grib', lai es dabon plaušu karson'?

- Tieši tā. - sacīja Leiters, - ja tādā vei­da mēs varam izglābties no nosmakša- nas gāzes kamerā.

- Gudrs džeks, ko? - noteica šoferis, ar spalgu kaucienu iedarbinādams mašīnu, un, izņēmis no aizauss sakošļātu cigāra galu, pacēla to gaisā.

- Trīs gabali par divdesmit pieciem centiem, - viņš noteica aizvainotā balsī.

- Divdesmit četri centi pārmaksāti, - at­trauca Leiters. Atlikušo ceļu viņi brauca klusēdami.

Draugi šķīrās pie viesnīcas, un Bonds devās uz savu istabu. Pulkstenis bija četri. Džeimss palūdza telefona operato- rei piezvanīt sešos. Kādu brīdi viņš lū­kojās pa guļamistabas logu. Kreisajā pusē liesmodama rieteja satde. Debes­skrāpjos ielija gaisma, pārvērzdama vi­su pilsētu zeltainā medus kārē. Tālu le­jā ielas bija tumšsarkanas, zilas un za­ļas neona gaismas upes. Samtainajā krēslā skumji nopūtās vējš, padarīdams istabu vēl siltāku, drošāku un mājīgā­ku. Bonds aizvilka aizkarus un iededza maigās gaismas virs gultas. Tad noģēr­bās un atlaidās mīkstajos palagos. Viņš domāja par drēgno laiku Londonā, par skopo šņācošā elektriskā kamīna siltu­mu savā kabinetā Galvenajā pārvaldē, atcerējās ar kritu rakstīto ēdienkarti krogā, kurā bija iegājis pēdējā Londonā pavadītajā dienā.

Bonds tīksmīgi izstaipījās un drīz vien iegrima miegā.

Hārlemā pie liela komutatora nīkuļoja Čukstētājs. Visas līnijas klusēja. Pēkšņi labajā pusē iedegās gaisma - svarīga gaisma.

- Jā, ser, - Čukstētājs klusi ierunājās. Viņš nevarēja parunāt skaļāk, pat ja to vēlētos. Šis vīrs bija dzimis "Plaušu blo­kā" - Septītajā avēnijā pie 142. ielas, kur nāve no tuberkulozes ir divtik biežā­ka nekā jebkur citur Ņujorkā. Tagad

Čukstētājam bija palikusi tikai dala no kreisās plaušas.

- Pasaki "acīm", - teica lēna, zema balss, - ka no šī brīža viņi jānovēro nepār­traukti. Divi vai varbūt trīs vīri. - Sekoja īss Leitera un Bonda apraksts. - Var ie­rasties šovakar vai rīt. Saki, lai īpaši novē­ro no Pirmās lidz Astotajai un ari pārējās avēnijas. Lai kāds ir arī pie naktsklubiem. Bet uzmanīgi. Piezvani man, kad ir zinā­ma viņu atrašanās vieta. Viss skaidrs?

- Jā, ser, - strauji elpodams, atsaucās Čukstētājs. Balss apklusa. Operators ķē­rās pie kontaktdakšām, un drīz vien lielā komutatora pults atdzīvojās mirgojošās gaismiņās. Apslāpēti un steidzīgi viņš čukstēja vakara klusumā.

Pulksten sešos Bondu pamodināja te­lefona zvans. Viņš palīda zem aukstas dušas un rūpīgi saģērbās. Uzsēja spilgti svītrotu kaklasaiti un krūšu kabatā ieli­ka lakatiņu. Uzlicis zamšādas pistoles maksti, lai tā atrastos trīs collas [9] zem kreisās paduses, Bonds virpināja beretas aptveri, kamēr visas astoņas lodes iekrita gultā. Tad viņš tās sabāza atpakaļ aptve­rē, uzlika drošinātāju un ieslidināja iero­ci maksti.

Aģents 007 pacēla jauno mokasīnu pā­ri, pataustīja purngalus un pasvārstīja apavus rokās. Tad pasniedzās zem gul­tas un izvilka savas kurpes, kas tālredzī­gi bija paglābtas no ceļasomas, kuru FIB aizveda no rīta.

Bonds uzāva kurpes un jutās daudz labāk sagatavojies gaidāmajam vaka­ram - zem viņa apavu purngala ādas bija iestrādāta tērauda plāksnīte.

Pulksten sešos divdesmit piecās viņš devās lejā uz "Kingkola" bāru un izvēlē­jās galdiņu līdzās ieejai. Pēc dažām mi­nūtēm ienāca Fēlikss Leiters. Bonds viņu tik tikko pazina. Leitera salmu krāsas matu ērkulis tagad mirdzēja piķa melnu­ma, viņam mugurā bija zils uzvalks ar baltu kreklu un melni balti punktotu kaklasaiti.

Leiters, plati smaidīdams, apsēdās.

- Es pēkšņi nolēmu uztvert šos cilvē­kus nopietni, - viņš paskaidroja. - Tas ir tikai šķidrums matu tonēšanai. No rīta tas noies. Es ceru, - viņš piebilda.

Leiters pasūtīja pussauso martini ar citrona šķēlīti. Bonds izvēlējās "House of Lords" džinu un "Martini Rosso". Ameri­kāņu džins likās stiprs, un viņš iedomā­jas, ka šovakar jābūt uzmanīgam ar dzē­rieniem.

-Tur, kur mēs šovakar būsim, ir jātu­ras uz kājām, - it kā atbalsodams viņa domas, noteica Fēlikss Leiters. - Mūs­dienās Hārlemā mazliet līdzinās džun­gļiem. Cilvēki vairs nedodas turp tā, kā mēdza to darīt agrāk. Pirms kara ļaudis devās uz Hārleinu tāpat kā uz Monmar- tru Parīzē. Viņi ar prieku tērēja naudu. Labprāt brauca uz "Savoju" un skatījās priekšnesumus. Iespējams, paņēma sku­ķi un riskēja pēc tam saņemt pamatīgu rēķinu no ārsta. Tagad viss ir mainījies. Hārlemai vairs nepatīk, ka to pēta. Dau­dzas vietas ir slēgtas, bet atlikušajās tu netiec laipni gaidīts. Bieži vien cilvēku izmet pa durvīm vienkārši tādēļ, ka viņš ir baltais. Ari uz policijas līdzjūtību nav ko cerēt.

Leiters izzvejoja no glāzes citrona šķēlī­ti un domīgi to pakošļāja. Bārs bija ļaužu pilns, silts un omulīgs. "Šis bārs nav

lāds," Fēlikss domāja, "kā naidīgās, elek­trizētās atmosfēras pārņemtās nēģeru iz­priecu vietas, kurās būs jādzer vēlāk."

- Par laimi, - turpināja Leiters, - man patīk nēģerietes, un viņas to kaut kāda veidā jut. Esmu tāds ka Hārlemas fans. "Amsterdamas Ziņām", vienai no vietē­jām avīzēm, uzrakstīju dažus gabalus par Diksilendu, bet Ziemeļamerikāņu avīžu aliansei - par nēģeru teātri un "Makbeta" uzvedumu. Ta ka mani tur pazīst. Es apbrīnoju to, kā viņi izjūt pa­sauli, lai gan. Dievs zina, es redzu tās galu.