Vīrieša balss pēkšņi kļuva skarba.
- Ko Birdī? Kopš kura laika tu par šo domā? - viņš aizdomu pilns jautāja. - Droši vien, - vīrietis ieturēja pauzi, lai vardi iegūtu lielāku svaru, - drošvien starp tevīm un to kaulaino nigeru kaukas ir! Varbūt šis ar tevīm guļ? Es laikam papētīs šito mazo starpgadījumu. Varbūt man sameklēt sevīm kādu labāk' skuķ'? Man nepatīk meičas, kas skrien prom vienalga kur un ar ko, kad tik es uz mirkli aizgriežas. Mjamemm. Es pārbaudīs šito mazo gadījumu, - viņš draudīgi apklusa un piebilda, - noteikti.
- Ak, mīļais, - meitenes balsī skanēja raizes. - Labāk nevajga ar manim šitā runāt. Es nav darījusi neko tād', lai tu pret manīm šita izturētos. Es tik domāj', varbūt mumsīm labāk vajadzēj' iet uz to "Paradiz"', nekā tu sēdi šite un errojies. Nu, mīļais, tu tak zin', ka manīm nospļauties uz to bagāto maitas gabalu Birdī Džonsonu. Ne, ser, viņš manīm neko nenozīmē. Viņš tak ir pats pretīgāks vīrs visā Hārlemā, un šis zina, ka nekas nespīd, pal ja viņš dikti gribēs. Nu, mīļais. Šis tomēr dod manīm labākās vietiņas savējā krogu, un es tur sēdēs kopā ar tevīm un dzers aliņu - visu tikai ar tevīm, lesam, mīļais, prom. Tu izskatās tik elegants, ka es gribētu, lai manējie draugi redzētu mūs kopā.
- Tu arī izskatās vareni, mīļumiņ, - atteica vīrietis, meitenes jūsmas nomierināts, - tas ir skaidrs. Bet es brīdinu, lai tu vislaik paliek manā tuvumā un neuzdrošinās pat aci uzmest tam zemiskam maitam ar karstajām apenēm. Var' tev galvot, - viņš draudīgi piebilda, - ja es pieķers tevi taisām actiņas, es izdauzīs visu dullumu 110 tavējās jaukās pēcpuses.
- Protama lieta, mīļais, - aplaimota nočukstēja meitene.
Bonds dzirdēja, kā vīrietis noņem kāju no krēsla.
- Labs'i, mazā, ies ar'. Viesmīli
Džeimss nolika ēdienkarti.
- Es, šķiet, uztvēru lietas būtību, - viņš noteica. - Izskatās, ka šos ļaudis pamatā interesē tieši tas pats, kas visus pārējos cilvēkus visā pārējā pasaulē, - sekss, izklaides un attiecību kārtošana. Šie, tiesa gan, nav pārāk izsmalcināti.
- Daži ir gan, - iesmējās Leiters. - Ar smalkām tējas tasītēm, puķu podiem uz palodzēm un visu pārējo. Tie lielākoties pieder metodistu sektai. Hārlemā ir sociālo pretmetu pilna, tāpat kā visas pārējās lielās pilsētas. Turklāt šeit vēl pievienojas rasu pretrunas. Nāc, - viņš ierosināja, - iesim un sameklēsim kaut ko ēdamu.
Viņi iztukšoja glāzes, un Bonds palūdza rēķinu.
- Šovakar maksāju es, - viņš paziņoja. - Man iedeva kaudzi naudas, no kuras vajag tikt vaļā, tāpēc trīssimt dolāru es paķēru līdzi.
- Lai iet, - ar prieku atsaucās Leiters un negaidīti vērsās pie viesmīļa, kurš skaitīja atlikumu.
- Vai tu zini, kur šonakt atrodams misters Bigs?
Viesmīlis, acis pārgriezis, paliecās uz priekšu un ar salveti noslaucīja galdu.
- Manam ir siev' un bērni, bos, - viņš nomurmināja, salika glāzes uz paplātes un atgriezās pie bāra.
- Misteram Bigam ir labākā aizsardzība, kāda vien iedomājama, - noteica Leiters. - Bailes.
Viņi izgāja uz Septītās avēnijas. Lietus vairs nelija, bet "Hokinss" - kaulus stindzinošs vējš no ziemeļiem, par kuru nēģeri runāja ar lielu godbijību, - bija atbrīvojis ielas no šim diennakts laikam tik pierastā cilvēku pūļa. Leiters un Bonds kopā ar diviem trim bezrūpīgiem pārīšiem devās uz priekšu. Skatieni, kas viņus pavadīja, lielākoties bija nicinoši vai uzsvērti naidīgi. Daži vīrieši iespļāva notekā, kad draugi gaja garām.
Pēkšņi Bonds sajuta spēku, par kuru Leiters tika stāstījis iepriekš. Bija pārkāpta sveša robeža. Viņus te neviens negaidīja. Bonds juta nemieru, kuru tik labi bija iepazinis kara laikā, kādu brīdi strādādams ienaidnieka aizmugurē, bet tūlīt pat aizgaiņaja drūmās domas.
- Mēs iesim uz "Ma Frazier", tas atrodas nedaudz uz priekšu, - sacīja Leiters. - Labākais ēdiens Hārlemā, vismaz tā runā.
Bonds lūkojās veikalu skatlogos.
Viņu pārsteidza neskaitāmās frizētavas un skaistumkopšanas saloni, kas reklamēja dažādus matu iztaisnošanas veidus - ""Apex Glossatina", lietošanai ar karstajiem ruļļiem", ""Silky Strate". Nepadara rudus un nesadedzina" - vai universālus ādas balināšanas līdzekļus. Gandrīz tikpat daudz bija galantērijas preču un apģērbu veikalu ar fantastiskām vīriešu čūskādas kurpēm un krekliem. kurus rotāja mazi aeroplāniņi, biksēm ar collu platiem galiem un stilīgiem uzvalkiem. Savukārt grāmatu veikali bija pilni ar izglītojošu literatūru - kā iemācīties šo, kā izdarīt to - un komiksiem. Dažos veikalos varēja atrast neskaitāmus veiksmes amuletus un okultisma priekšmetus "Septiņas atslēgas uz varu", "Dīvainākā grāmata, kāda jebkad uzrakstīta", ar apakšvirsrakstiem: "Ja esat KRISTĪTS, mēs iemācīsim, ka no šīs iedarbības atbrīvoties un atgūt iepriekšējo stāvokli", "Slavini savas priekšrocības Klusuma valodā", "Uzliec ļauno aci, kam vien vēlies", "Liec sevi iemīlēt".
Bija nopērkami ari amuleti, kas saucās "Iekarotāja sakne", "Eļļa naudas pievilkšanai", "Sauso smaržu maisiņš miera gūšanai", "Vīraks lāsta noņemšanai" un visbeidzot - "Laimīgās rokas amulets, kas aizsargā no sātana. Traucē un apmulsina ienaidnieku".
Bonds vairs nebrīnījās par to, ka misters Bigs izmanto Vudu kultu, lai ietekmētu to cilvēku prātus, kas vēl aizvien šausmās novēršas no baltas cāļa spalvas vai sakrustotiem žagariņiem, kas gadījušies ceļā. Un tas viss - Rietumu civilizācijas spožākās galvaspilsētas sirdi.
- Priecājos, ka atbraucām šurp, - Bonds ierunājās. - Es sāku saprast misteru Bigu. Nav iespējams pat apjaust šīs pasaules būtību, dzīvojot Anglijā. Mēs, protams. esam ļoti māņticīgi - īpaši ķelti -, bet te gandrīz var dzirdēt šamaņu bungu rīboņu.
- Jutīšos laimīgs, kad tikšu atpakaļ savā gultā, - Leiters noņurdēja. - Bet mums jānovērtē šis puisis, pirms izdomājām, kā tikt viņam klāt.
Nelielais restorāns "Ma Frazier" patīkami kontrastēja ar drēgnajām ielām. Draugi ieturēja lielisku maltīti, kurā ietilpa ēdamie gliemeži un cepts cālis Mēri- lendas gaumē ar bekonu un saldo kukurūzu.
- Šo vajadzēja nogaršot, - teica Leiters. -Tas ir nacionālais ēdiens.
Restorāns bija silts un mājīgs. Viesmīlis izskatījās iepriecināts par viņu ierašanos un norādīja uz vairākām slavenībām, kas sēdēja turpat netālu, bet, kad Leiters uzdeva jautājumu par misteru Bi gu, vīrs izlikās nedzirdam un pēc tam turējās pa gabalu no viņu galdiņa līdz pat brīdim, kad draugi palūdza rēķinu.
Leiters atkārtoja jautājumu.
- Atvainojiet, ser, - viesmīlis īsi noteica. - Nevaru atcerēties nevienu ar tādu vārdu.
Kad draugi izgāja no restorāna, pulkstenis rādīja pusvienpadsmit un avēnija bija gandrīz tukša. Ar taksometru aizbraukuši līdz "Savojai", viņi pasūtīja skotu viskiju ar sodu un sāka vērot dejotājus.
- Šeit radušās visas modernākās dejas, - sacīja Leiters. - Ikviens slavens mūziķis lepojas, ka reiz spēlējis te - Djūks Elingtons, Lūiss Armstrongs, Kebs Kelo- vejs, Fletčers Hendersons. Šī ir džeza un džaiva Meka.
Viņi sēdēja pie galda līdzās margām, kas ieskāva milzīgo deju grīdu. Bonds jutās kā apburts. Vairums dejojošo meiteņu viņam šķita ļoti skaistas. Mūzikas ritmi atbalsojās sirdī, līdz Džeimss gandrīz aizmirsa, kādēļ īsti te ieradies.
- Pielipa, vai ne? - beidzot sacīja Leiters. - Es te varētu palikt visu nakti. Bel labāk dosimies tālāk. Mēs izlaidīsim "Mazo paradīzi", kas ir līdzīga šai vietai, bet ne gluži tāda līmeni. Aizvedīšu tevi uz "Jā, puis!" - tas atrodas uz Septītās. Pēc tam mums jāiegriežas kādā no mistera Biga zaņķiem. Nelaime tā, ka tie neveras vaļā ātrāk par pusnakti. Es aiziešu uz tualetes istabu, bet tu samaksā rēķinu. Varbūt izdosies uzost, kur mūsu draugu šonakt var sastapt. Negribētos klaiņot pa visām aizdomīgajām vietām.
Читать дальше