JANS FLEMINGS - DZĪVO UN ĻAUJ MIRT CITIEM

Vīrieša balss pēkšņi kļuva skarba.

- Ko Birdī? Kopš kura laika tu par šo domā? - viņš aizdomu pilns jautāja. - Dro­ši vien, - vīrietis ieturēja pauzi, lai vardi iegūtu lielāku svaru, - drošvien starp te­vīm un to kaulaino nigeru kaukas ir! Varbūt šis ar tevīm guļ? Es laikam papē­tīs šito mazo starpgadījumu. Varbūt man sameklēt sevīm kādu labāk' skuķ'? Man nepatīk meičas, kas skrien prom vienal­ga kur un ar ko, kad tik es uz mirkli aiz­griežas. Mjamemm. Es pārbaudīs šito mazo gadījumu, - viņš draudīgi apklusa un piebilda, - noteikti.

- Ak, mīļais, - meitenes balsī skanēja raizes. - Labāk nevajga ar manim šitā runāt. Es nav darījusi neko tād', lai tu pret manīm šita izturētos. Es tik domāj', varbūt mumsīm labāk vajadzēj' iet uz to "Paradiz"', nekā tu sēdi šite un errojies. Nu, mīļais, tu tak zin', ka manīm no­spļauties uz to bagāto maitas gabalu Bir­dī Džonsonu. Ne, ser, viņš manīm neko nenozīmē. Viņš tak ir pats pretīgāks vīrs visā Hārlemā, un šis zina, ka nekas ne­spīd, pal ja viņš dikti gribēs. Nu, mīļais. Šis tomēr dod manīm labākās vietiņas savējā krogu, un es tur sēdēs kopā ar te­vīm un dzers aliņu - visu tikai ar tevīm, lesam, mīļais, prom. Tu izskatās tik ele­gants, ka es gribētu, lai manējie draugi redzētu mūs kopā.

- Tu arī izskatās vareni, mīļumiņ, - at­teica vīrietis, meitenes jūsmas nomieri­nāts, - tas ir skaidrs. Bet es brīdinu, lai tu vislaik paliek manā tuvumā un neuz­drošinās pat aci uzmest tam zemiskam maitam ar karstajām apenēm. Var' tev galvot, - viņš draudīgi piebilda, - ja es pieķers tevi taisām actiņas, es izdauzīs visu dullumu 110 tavējās jaukās pēcpu­ses.

- Protama lieta, mīļais, - aplaimota no­čukstēja meitene.

Bonds dzirdēja, kā vīrietis noņem kāju no krēsla.

- Labs'i, mazā, ies ar'. Viesmīli

Džeimss nolika ēdienkarti.

- Es, šķiet, uztvēru lietas būtību, - viņš noteica. - Izskatās, ka šos ļaudis pamatā interesē tieši tas pats, kas visus pārējos cilvēkus visā pārējā pasaulē, - sekss, iz­klaides un attiecību kārtošana. Šie, tiesa gan, nav pārāk izsmalcināti.

- Daži ir gan, - iesmējās Leiters. - Ar smalkām tējas tasītēm, puķu podiem uz palodzēm un visu pārējo. Tie lielākoties pieder metodistu sektai. Hārlemā ir sociālo pretmetu pilna, tāpat kā visas pārējās lie­lās pilsētas. Turklāt šeit vēl pievienojas ra­su pretrunas. Nāc, - viņš ierosināja, - ie­sim un sameklēsim kaut ko ēdamu.

Viņi iztukšoja glāzes, un Bonds palū­dza rēķinu.

- Šovakar maksāju es, - viņš paziņo­ja. - Man iedeva kaudzi naudas, no ku­ras vajag tikt vaļā, tāpēc trīssimt dolāru es paķēru līdzi.

- Lai iet, - ar prieku atsaucās Leiters un negaidīti vērsās pie viesmīļa, kurš skaitīja atlikumu.

- Vai tu zini, kur šonakt atrodams misters Bigs?

Viesmīlis, acis pārgriezis, paliecās uz priekšu un ar salveti noslaucīja galdu.

- Manam ir siev' un bērni, bos, - viņš nomurmināja, salika glāzes uz paplātes un atgriezās pie bāra.

- Misteram Bigam ir labākā aizsardzī­ba, kāda vien iedomājama, - noteica Lei­ters. - Bailes.

Viņi izgāja uz Septītās avēnijas. Lietus vairs nelija, bet "Hokinss" - kaulus stin­dzinošs vējš no ziemeļiem, par kuru nē­ģeri runāja ar lielu godbijību, - bija atbrī­vojis ielas no šim diennakts laikam tik pierastā cilvēku pūļa. Leiters un Bonds kopā ar diviem trim bezrūpīgiem pārī­šiem devās uz priekšu. Skatieni, kas vi­ņus pavadīja, lielākoties bija nicinoši vai uzsvērti naidīgi. Daži vīrieši iespļāva no­tekā, kad draugi gaja garām.

Pēkšņi Bonds sajuta spēku, par kuru Leiters tika stāstījis iepriekš. Bija pār­kāpta sveša robeža. Viņus te neviens ne­gaidīja. Bonds juta nemieru, kuru tik la­bi bija iepazinis kara laikā, kādu brīdi strādādams ienaidnieka aizmugurē, bet tūlīt pat aizgaiņaja drūmās domas.

- Mēs iesim uz "Ma Frazier", tas atrodas nedaudz uz priekšu, - sacīja Leiters. - La­bākais ēdiens Hārlemā, vismaz tā runā.

Bonds lūkojās veikalu skatlogos.

Viņu pārsteidza neskaitāmās frizētavas un skaistumkopšanas saloni, kas rekla­mēja dažādus matu iztaisnošanas vei­dus - ""Apex Glossatina", lietošanai ar karstajiem ruļļiem", ""Silky Strate". Ne­padara rudus un nesadedzina" - vai uni­versālus ādas balināšanas līdzekļus. Gandrīz tikpat daudz bija galantērijas preču un apģērbu veikalu ar fantastis­kām vīriešu čūskādas kurpēm un krek­liem. kurus rotāja mazi aeroplāniņi, bik­sēm ar collu platiem galiem un stilīgiem uzvalkiem. Savukārt grāmatu veikali bija pilni ar izglītojošu literatūru - kā iemācī­ties šo, kā izdarīt to - un komiksiem. Da­žos veikalos varēja atrast neskaitāmus veiksmes amuletus un okultisma priek­šmetus "Septiņas atslēgas uz varu", "Dīvainākā grāmata, kāda jebkad uz­rakstīta", ar apakšvirsrakstiem: "Ja esat KRISTĪTS, mēs iemācīsim, ka no šīs ie­darbības atbrīvoties un atgūt iepriekšējo stāvokli", "Slavini savas priekšrocības Klusuma valodā", "Uzliec ļauno aci, kam vien vēlies", "Liec sevi iemīlēt".

Bija nopērkami ari amuleti, kas saucās "Iekarotāja sakne", "Eļļa naudas pievilk­šanai", "Sauso smaržu maisiņš miera gū­šanai", "Vīraks lāsta noņemšanai" un visbeidzot - "Laimīgās rokas amulets, kas aizsargā no sātana. Traucē un ap­mulsina ienaidnieku".

Bonds vairs nebrīnījās par to, ka mis­ters Bigs izmanto Vudu kultu, lai ietek­mētu to cilvēku prātus, kas vēl aizvien šausmās novēršas no baltas cāļa spalvas vai sakrustotiem žagariņiem, kas gadīju­šies ceļā. Un tas viss - Rietumu civilizā­cijas spožākās galvaspilsētas sirdi.

- Priecājos, ka atbraucām šurp, - Bonds ierunājās. - Es sāku saprast misteru Bi­gu. Nav iespējams pat apjaust šīs pasau­les būtību, dzīvojot Anglijā. Mēs, pro­tams. esam ļoti māņticīgi - īpaši ķelti -, bet te gandrīz var dzirdēt šamaņu bungu rīboņu.

- Jutīšos laimīgs, kad tikšu atpakaļ savā gultā, - Leiters noņurdēja. - Bet mums jānovērtē šis puisis, pirms izdo­mājām, kā tikt viņam klāt.

Nelielais restorāns "Ma Frazier" patīka­mi kontrastēja ar drēgnajām ielām. Draugi ieturēja lielisku maltīti, kurā ietil­pa ēdamie gliemeži un cepts cālis Mēri- lendas gaumē ar bekonu un saldo kuku­rūzu.

- Šo vajadzēja nogaršot, - teica Lei­ters. -Tas ir nacionālais ēdiens.

Restorāns bija silts un mājīgs. Viesmī­lis izskatījās iepriecināts par viņu ieraša­nos un norādīja uz vairākām slavenī­bām, kas sēdēja turpat netālu, bet, kad Leiters uzdeva jautājumu par misteru Bi gu, vīrs izlikās nedzirdam un pēc tam tu­rējās pa gabalu no viņu galdiņa līdz pat brīdim, kad draugi palūdza rēķinu.

Leiters atkārtoja jautājumu.

- Atvainojiet, ser, - viesmīlis īsi notei­ca. - Nevaru atcerēties nevienu ar tādu vārdu.

Kad draugi izgāja no restorāna, pulk­stenis rādīja pusvienpadsmit un avēnija bija gandrīz tukša. Ar taksometru aiz­braukuši līdz "Savojai", viņi pasūtīja sko­tu viskiju ar sodu un sāka vērot dejotājus.

- Šeit radušās visas modernākās de­jas, - sacīja Leiters. - Ikviens slavens mū­ziķis lepojas, ka reiz spēlējis te - Djūks Elingtons, Lūiss Armstrongs, Kebs Kelo- vejs, Fletčers Hendersons. Šī ir džeza un džaiva Meka.

Viņi sēdēja pie galda līdzās margām, kas ieskāva milzīgo deju grīdu. Bonds ju­tās kā apburts. Vairums dejojošo meite­ņu viņam šķita ļoti skaistas. Mūzikas rit­mi atbalsojās sirdī, līdz Džeimss gandrīz aizmirsa, kādēļ īsti te ieradies.

- Pielipa, vai ne? - beidzot sacīja Lei­ters. - Es te varētu palikt visu nakti. Bel labāk dosimies tālāk. Mēs izlaidīsim "Ma­zo paradīzi", kas ir līdzīga šai vietai, bet ne gluži tāda līmeni. Aizvedīšu tevi uz "Jā, puis!" - tas atrodas uz Septītās. Pēc tam mums jāiegriežas kādā no mistera Biga zaņķiem. Nelaime tā, ka tie neveras vaļā ātrāk par pusnakti. Es aiziešu uz tualetes istabu, bet tu samaksā rēķinu. Varbūt izdosies uzost, kur mūsu draugu šonakt var sastapt. Negribētos klaiņot pa visām aizdomīgajām vietām.