JANS FLEMINGS - DZĪVO UN ĻAUJ MIRT CITIEM

Bonds samaksāja un gaidīja Leiteru šaurajā vestibilā. Pēc brīža abi lūkojās pēc taksometra.

- Tas man maksāja divdesmit zaļo, - sa­cīja Leiters, - toties noskaidroju, ka mis­ters Bigs šovakar būs "Kaulu dārzā". Tas atrodas Lenoksa avēnijā, gandrīz blakus viņu štābam. Labākais striptīzs pilsētā. Dejo Džī-Džī Sumatra. Nedaudz iedzer­sim bārā "Jā, puis!" un līdz kādiem pus- vieniem paklausīsimies klavierspēli. Tad kustēsimies tālāk.

Lielais komutators, kas nu atradās (i kai pāris kvartālu attālumā, šobrīd klu­sēja. Abi baltādainie vīrieši bija novēroti "Naudīgajā rajā", tad "Ma Frazier" un "Savojā". Ap pusnakti viņi ievēlās bārā "Jā, puis!". Divpadsmitos trīsdesmit tika pieņemts pēdējais ziņojums, un atkal ie­stājās klusums.

Misters Bigs runāja pa iekšējo telefo­nu. Vispirms ar vecāko viesmīli.

- Pēc piecām minūtēm ienāks divi bal tie vīrieši. Apsēdini viņus pie Z galdiņa.

- Jā, ser, - atsaucās vecākais viesmī­lis. Viņš steidzās pāri deju laukumam pie galdiņa, ko no pārējās telpas atdalīja plats pīlārs. Galds atradās tuvu kalpotā­ju ieejai, taču bija ar teicamu skatu uz zāli un orķestri.

Pie tā sēdēja divi vīrieši un divas sie­vietes.

- Atvainojiet, - sacīja vecākais viesmī­lis. - Notikusi kļūda. Galdiņš ir rezervēts. Avīžnieki no centrālās preses.

Viens no vīriešiem sāka protestēt.

- Kusties, draugs, - stingri noteica ve­cākais viesmīlis. - Loltij, pavadi šos ļau­dis pie F galdiņa. Dzērieni uz firmas rē­ķina. Sem, - viņš pamāja citam viesmī­lim, - sakārto galdu! Divām personām.

Četrotne paklausīgi devās prom, viņus bi­ja nomierinājusi cerība saņemt bezmaksas dzērienus. Vecākais viesmīlis nolika uz gal­da zīmi "Rezervēts", uzmeta vērtējošu ska­tienu un atgriezās savā vietā lidzās ieejai.

Pa to laiku misters Bigs vēl divas reizes izmantoja iekšējo telefonu. Vienu reizi viņš runāja ar konferansjē.

- Izslēgsi gaismu pēc Džī-Džī uzstāšanās.

- Jā, ser.

Pēc tam piezvanīja četriem vīriešiem, kas pagrabstāvā spēlēja kauliņus. Tā bi­ja gara un ļoti detalizēta saruna.

Četrdesmit piecas minūtes pēc divpa­dsmitiem Bonds un Leiters samaksāja taksometra vadītājam un iegāja iestādē,

kuru greznoja zaļi violeta neona izkārtne "Kaulu dārzs". Kad viņi atgrūda biezos aizkarus un virpuļdurvis, sejā iesitās dobjš ritms un saldskāba dvinga. Garde­robes meiteņu acis iemirdzējās un aici­nāja.

- Vai jums ir rezervēts, ser? - jautāja vecākais viesmīlis.

- Nē, - sacīja Leiters. - Bet mēs varam pasēdēt ari pie bāra.

Vecākais viesmīlis pētīja galdu plānu. Kādu brīdi viņš izskatījās noraizējies, tad stingri pielika pildspalvu kādam pun­ktam saraksta beigās.

- Kompānija nav ieradusēs. Šķiet, ka es nevar' turēt viņu rezervāciju visu nakt'. Šeit, lūdzu! - Turēdams plānu augstu virs galvas, viņš devās apkārt lie­lajam deju laukumam. Pienācis pie Z galda, atvilka vienu no krēsliem un no­ņēma uzrakstu "Rezervēts".

- Sem, - viņš uzsauca viesmīlim. - Pa­rūpējies par šiem džentlmeņiem.

Draugi pasūtīja skotu viskiju ar sodu un sviestmaizes ar vistas gaļu.

Bonds paostīja gaisu.

- Marihuāna, - viņš konstatēja.

- Lielākā daļa isto džeza cienītāju pīpē "zaļi", - paskaidroja Leiters. - Taču pie­klājīgās vietās tas nav atļauts.

Džeimss raudzījās apkārt. Mūzika bija apklususi, un kvartets - klarnete, kontra­bass, elektriskā ģitāra un bungas - pa­meta deju laukumu. Gandriz ducis pāru apsēdās pie galdiņiem, nodzisa tumš­sarkanā gaisma zem deju zāles stikla grīdas. Pie griestiem uzliesmoja tievi gaismas stari, ietriekdamies spogul­im mbās, kas karājās pie sienām. Kad zeltītie, zilie, zaļie, violetie un sarkanie stari ieurbās bumbās, tās spīguļoja ka krāsainas saules. Melni lakotas sienas un sviedri uz cilvēku tumšajām sejām uztvēra un atstaroja mirdzumu. Apgais­mojuma dēļ bija grūti saskatīt vaib­stus, ja vien seja neatradās pavisam tu­vu. Dažas no gaismām nokrāsoja mel­nas meiteņu lūpas, citas vienā sejas pu­sē iededza siltu blāzmu, otrai piešķirot slīkoņa bālumu.

Skatuve iegrima drūmos zilimelnos to­ņos, atgādinādama audeklu, uz kura el Grēko uzgleznojis degošas pilsētas vidu izraktu kapu mēnessgaismā.

Telpa bija apmēram sešdesmit kvad­rātmetru liela, un tajā bija izvietoti tur­pat piecdesmit galdiņu, tāpēc apmeklē­tāji jutās saspiesti ka melnās olīvas bundžā. Karstums likās neciešams, un gaiss - biezs no dūmiem un saldas, me­žonīgas sviedru smaržas, ko izgaroja div­simt nēģeru ķermeņu. Apkārt valdīja ap­dullinošs troksnis - balsu murdoņa sa­jaucās ar kliedzieniem un spalgu ķiķinā­šanu.

- Svētais Jēzus, skat, kas šite…

- Kur tu bij' pazuduse, mīlulīt…

- Ku…

- Nāēu…

- Liekas mierā … liekas mierā, es tev sacīj'…

Noskanēja pļauka.

Kur Džī-Džī? Nāēu, Džī-Džī. Sac sa­vējo izrīkošanos…

Laiku pa laikam kāds izlauzās līdz de­ju grīdai un uzsāka mežonīgu solo džai- vu. Draugi ritmā sita plaukstas. Gaisā uzsitās svilpienu un spiedzienu vilnis. Ja dejoja meitene, skanēja kliedzieni: "Strip­tīzu, striptīzu, striptīzu!" "Kļūst karsti, mazā!" "Krati tos, krati tos!" Beidzot pa­rādījās konferansjē un, skanot nožēlas pilniem vaidiem un protesta kliedzie­niem, atbrīvoja deju grīdu.

Bondam uz pieres izspiedās sviedru lā­ses. Leiters paliecās uz priekšu un sa­žņaudza rokas.

- Trīs izejas. Galvenā, kalpotāju mums aiz muguras un vēl viena aiz orķestra.

Džeimss pamāja. Šobrīd tas nelikās svarīgi. Leiteram apkārt redzamais nebija nekas jauns, bet Bondam tā bija iespēja tuvumā aplūkot ļaudis, ar kuriem misters Bigs darbojās gluži kā ar māla pikām. Pa­teicoties šim vakaram, atdzīvojās Londonā un Ņujorkā lasītie dosjē. Pat ja misters Bigs neparādīsies, kaut kas svarigs tomēr būs paveikts. 007 iedzēra lielu malku vis­kija. Atskanēja aplausu vētra. Konferan­sjē, gara auguma nēģeris nevainojamā frakā ar sarkanu neļķi pogcaurumā, iznā­ca deju laukumā un pacēla rokas. Viņu apspīdēja viens vienīgs balts prožektora stars, bet pārējā telpa grima tumsā.

Iestājās klusums.

- Draugi, - paziņoja konferansjē, no- zibsnīdams baltus un zelta zobus. - Bei­dzot būs tas, ko jūs gaidāt.

Atskanēja apdullinoši aplausi.

Viņš pagriezās un pamāja ar roku.

Iemirdzējās vēl viens gaismas stars.

- Džungļu Džapets un bungas!

Aplausu vētra, kliedzieni, svilpieni.

Četri smaidoši nēģeri - visi vāji un

stiegraini, ģērbušies ugunīgi sarkanos kreklos un baltās biksēs - jāteniski sēdē­ja uz konusveidīgām dažāda izmēra mu­cām ar jēlādas membrānām. Viens 110 vi­ņiem negaidot pacēlās un izstiepa rokas preti skatītājiem.

- Vudu bundzinieki no Haiti, - čukstē­ja Leiters.

Iestājās klusums. Ar pirkstu galiem nēģeri uzsāka lēnu, mainīgu, rumbai lī­dzīgu ritmu.

- Un tagad, draugi, - paziņoja konfe­ransjē, turpinādams lūkoties uz bundzi­niekiem, - Džī-Džī… - viņš ieturēja pau­zi, - SUMATRA.

Pēdējais vārds izskanēja kā kliedziens. Konferansjē sāka aplaudēt. Telpā valdīja apdullinošs troksnis un neprātīgi aplau­si. Durvis aiz bundziniekiem atsprāga vaļā, un divi milzīgi nēģeri ar zeltītiem gurnautiem ieskrēja zālē, nesdami slai­du, melnās strausa spalvās ietinušos sievieti, kuras seju sedza melna maska.

Vīrieši nolika dejotāju zāles vidū un ze­mu paklanījās. Sieviete pagāja divus so­ļus uz priekšu. Prožektoru gaismai dzies­tot, abi nēģeri saplūda ar ēnām un nozu­da tumsā.