JANS FLEMINGS - DZĪVO UN ĻAUJ MIRT CITIEM

Viņi iztukšoja glāzes, un Leiters palū­dza rēķinu.

- Protams, tur ir daži sliktie, - viņš sa­cīja. - Daži sliktāki nekā jebkur citur. Hārlemā ir nēģeru pasaules galvaspilsē­ta. Katrā pusmiljonā jebkuras rases cil­vēku atradīsies papilnam pretīgu tipu. Nelaime ar mūsu draugu misteru Bigu ir tāda, ka, pateicoties amerikāņu slepenā dienesta un pēc tam arī Maskavas apmā­cībai, viņš ir ellišķīgi labs speciālists.

Leiters samaksāja un paraustīja ple­cus.

- Iesim, - viņš teica. - Mums nedaudz jāizklaidējas un jāmēģina atgriezties dzī­viem. Galu galā - tieši par to mums mak­sā. Brauksim ar autobusu. Neatradīsies daudz taksometru, kas gribēs turp doties pēc tumsas iestāšanās.

Viņi izgāja no siltās viesnīcas un pagā­ja dažus soļus līdz autobusa pieturai.

Lija lietus. Bonds pacēla mēteļa ap­kakli un palūkojās pa labi, Centrālparka virzienā, kur savu tumšo patvērumu bija atradis Lielais virs.

Bonda nāsis viegli iepletās. Viņš ilgojās doties turp. Aģents jutās stiprs, koncen­trējies un pašpārliecināts. Vakars gaidīja viņu kā grāmata, ko vajag atvērt un la­sīt - lapu pa lapai, vārdu pa vārdam.

Autobusu pieturā uz Piektās avēnijas un Katedrāles bulvāra stūra zem later­nas klusi stāvēja trīs nēģeri. Viņi izskatī­jās slapji un garlaikoti, un tādi viņi ari bija. Vīrieši vēroja Piektās avēnijas sa­tiksmi, kopš četros trīsdesmit pēcpusdie­nā bija atskanējis telefona zvans.

- Šis ir tavējs, Fatso, - sacīja viens no viņiem, kad lietū parādījās autobuss un, ar nopūtu atvērdams lielās vakuuma durvis, apstājās pieturā.

- Ehh, - norūca drukns vīrietis lietus­mētelī. Tad, uzmaucis cepuri pāri acīm, ierāpās autobusā un, kabatā žvadzinā­dams monētas, virzījās uz priekšu, vēro­dams pasažierus. Ieraudzījis abus baltos vīrus, viņš piemiedza acis un iekārtojās tiem aiz muguras.

Melnādainais vīrietis rūpīgi nopētīja priekšāsēdošo pakaušus, mēteļus, cepu­res un profilus. Bonds sēdēja pie loga. Nēģeris redzēja rētas atspulgu tumšajā stiklā.

Pēc brīža viņš piecēlās un neatskatī­damies devās uz autobusa priekšgalu. Nākamajā pieturā izkāpa un iegāja tu­vākajā telefona būdā. Čukstētājs viņu sīki izprašņāja un pēc brīža iesprauda kontaktdakšu labajā komutatora pu­sē.

- Jā? - atsaucās zema balss.

- Bos, viens no šiem nupat ieradās Piek­tajā. Anglis ar rētu. Ar viņu kopā ir vēl kāds, bet tas neizskatās tā, ka aprak­stīts. - Čukstētājs attēloja Leiteru. - Abi atbrauca no ziemeļiem. - Viņš nosauca autobusa numuru un aptuveno laiku.

Iestājās pauze.

- Labi. - sacīja klusā balss. - Apzvani "acis" pārējās avēnijās. Brīdini bārus, ka viens ir ieradies, un sameklē Tī-Hī Džon- sonu, Maktingu, Pļāpu Foliju, Semu Maia- mi un Flanelu…

Balss runāja vēl piecas minūtes.

- Saprati?

- Jā, ser, - teica Čukstētājs un, skato­ties slenogrālijas bloknotā, veikli un ne­vilcinoties atkārtoja sacīto.

- Pareizi. - Saruna beidzās.

Acīm mirdzot. Čukstētājs nodeva rīko­jumus tālāk.

Kamēr Bonds un Leiters nonāca pie naktskluba "Naudīgais raja" uz Septītās avēnijas un 123. ielas stūra, vairāki vī­rieši un sievietes vēroja viņus vai arī gai­dīja, kad varēs sākt novērošanu, klusi sazinādamies ar Čukstētāju, kurš sēdēja pie sava Riversaidas komutatora. Pārspī­lētā uzmanība un sasprindzinājums, kas jautās apkārt, ne Bondam, ne Leiteram nešķita nekas aizdomīgs, jo Hārlemā ik­viens baltais nonāk uzmanības centrā.

Slavenajā naktsklubā visi krēsli pie ga­rās bāra letes bija aizņemti, taču viena no mazajām kabīnēm izrādījās tukša. Bonds un Leiters ieslīdēja sēdekļos pie šaura galdiņa.

Viņi pasūtīja skotu viskiju ar sodu. Bonds pārlūkoja pilno bāru. Tur bija gandrīz vienīgi vīrieši. Tikai daži no tiem - baltie. "Boksa fani vai reportieri no Ņujorkas avižu sporta nodaļām," no­sprieda aģents. Gaisotne bija silta un trokšņaina. Pie sienām - boksa maču fo­togrāfijās, lielākoties Naudīgā rajas Ro- binsona un viņa lielisko cīņu momentuz- ņēmumi. ŠI bija jauka vietiņa, kas, šķiet, nesa lielu peļņu.

- Šis Naudīgais raja ir gudrs puisis, - sa­cīja Leiters. - Cerams, ari mēs sapratī­sim, kad ir pienācis laiks mest visu pie malas. Viņš to zināja, tāpēc neļāva savai naudai iet zudumā, bet ieguldīja to, kur pienākas, un tagad pelna prāvu žūksni mūzikas zālēs. Pelņai no šis iestādes jā­būt krietni lielai, turklāt viņam šajā ap­kārtne pieder vēl daudz citu nekustamo īpašumu. Vīrs joprojām smagi strādā, ta­ču tas nav darbs, kas cilvēku noved līdz ārprātam vai smadzeņu satricinājumam. Naudīgais raja pameta ringu, kamēr vēl bija dzīvs un pie sajēgas.

- Varbūt viņš ieguldīs naudu kādā Brodvejas šovā un visu pazaudēs, - iebil­da Bonds. - Ja es tagad aizietu no darba un pievērstos augļkopībai Kentā, droši vien uznāktu plūdi, vētra vai sausums, un es izputētu. Cilvēks nespēj paredzēt visu.

- Taču vienmēr var mēģināt, - atbildē­ja Leiters. - Bet es saprotu, ko tu gribi teikt - labāk zināma nelaime, nekā nezi­nāma laime. Būtu jauki, ja dzīve sastāvē­tu 110 sēdēšanas omulīgā bārā pie laba viskija glāzes. Kā tev patīk šis mežonī­gais nostūris? - Viņš paliecās uz priek­šu. - Paklausies vien to pāri aiz mugu­ras. Spriežot pēc tā, ko dzirdēju, viņi nāk tieši no "Melnādaino debesīm".

Bonds uzmanīgi paraudzījās pār plecu.

Kabīnē sēdēja izskatīgs, jauns nēģeris dārgā dzeltenbrūnā uzvalkā ar pārlieku polsterētiem pleciem. Viņš bija laiski at­zvēlies pret sienu, vienu kāju uzcēlis uz blakus sēdekļa un ar mazām sudraba šķērītēm grieza kreisās rokas nagus, lai­ku pa laikam uzmezdams garlaikotu skatienu rosībai pie bāra. Vīrieša galva balstījās pret sienu tieši aiz Bonda, un no tās vēdīja dārgas matu želejas smar­ža. Bonds nopētīja nedabīgo celiņu, kas asi iezīmējās gandrīz taisnajos matos. Droši vien tā bija nodeva bērnībai, kad māte nemitīgi atgādināja savaldīt savas krēpes. Vienkāršā melna zīda kaklasaite un baltais krekls izskatījās eleganti.

Viņam pretī, saspringti noliekusies uz priekšu, sēdēja maza, seksīga nēģeriete, kuras vaibstos jautās balto asiņu piejau­kums. Piķa melnie mati, kas bija gludi kā spogulis, ietvēra pievilcīgu iegarenu seju ar nedaudz ieslīpām acīm, kuras ro­tāja biezi krāsotas skropstas. Tumšsar­kanās, jutekliskās, mazliet pavērtās lū­pas izcēlās uz bronzas krāsas ādas. Bonds pamanija arī melnas atlasa va­karkleitas augšdaļu, kas cieši piegūla stingrām, mazām krūtīm. Ap meitenes kaklu vijās vienkārša zelta ķēdīte, un uz katras plaukstas locītavas mirdzēja pa neuzkrītošai zelta stīpiņai.

Viņa kaut ko lūdzoši teica savam pava­donim un nepievērsa uzmanību Bonda pētošajam skatienam.

- Ja gribi saprast lietas būtību, skaties 1111 klausies, - sacīja Leiters. - ŠI ir īsta Hārlemā, Ņujorkas dziļie dienvidi, un ar to ir izteikts viss.

Bonds paņēma ēdienkarti un iekārto­jas dziļāk kabīnē, lai izpētītu dienas īpa­šo piedāvājumu - ceptu cāli par 3 dolā­riem 75 centiem.

Ies prom, mīļais, - centās pierunāt meitene. - Paskaties uz sevim - tu izska­ties tik noguris.

- Apnicies klausīties tavā muldēšanā, - garlaikoti novilka vīrietis. - Kāpēc gan tev neaizvērt mutīti un neatstāt mani uz brīdi mierā?

- Vai tu grib', lai es iet prom, mīļais?

- Kā gribi…

- Ak, mīļais, - lūdzās meitene. - Neiz­gāz uz manīm dusmas, mīļais. Es tā gri- bej' kopā ar tevīm pavadīt šito vakaru. Varbūt aizvest tev' uz "Mazo paradīz"'. Pa­skatīties tās drebelīgās striptīz' pakaļiņs. Tas Birdī Džonsons, tavējs šefs, man so- lij' labas vietas, kad es atkal atnāks.