JANS FLEMINGS - DZĪVO UN ĻAUJ MIRT CITIEM

Bonds loti sīki iztaujāja Deksteru un Leiteru par acīmredzamo milzu nēģera saistību ar SMERŠ, un dzirdētais viņu pārliecināja.

1951. gadā, solot vienu miljonu dolāru zeltā un drošu patvērumu pēc sešu mē­nešu ilga darba viņu labā, FIB beidzot pierunāja pazīstamu VDK spiegu kļūt par dubultagentu. Viss ritēja gludi, un rezultāts pārspēja lielākās cerības. Krie­vu spiegs ieguva padomju delegācijas ekonomiskā konsultanta vietu Apvieno­tajās Nācijās. Kādu sestdienu viņš gata­vojās ar metro doties uz Pensilvānijas staciju, lai turpinātu ceļu uz padomju delegācijas ārpilsētas rezidenci Glenkovā. kas atradās bijušajā Morgana muižā Longailendā.

Milzīgs nēģeris, vēlāk pēc fotogrāfijām identificēts ka misters Bigs, stāvēja vi­ņam līdzās uz platformas, vilcienam ie­nākot stacijā, bija redzēts dodamies iz­ejas virzienā, vēl pirms lokomotīve apstā­jās virs sakropļotā krievu spiega līķa. Ne­viens netika redzējis, ka misters Bigs grūstu vīrieti, taču pūli tas nebija grūti izdarāms. Aculiecinieki noliedza, ka tā varētu būt pašnāvība, jo vīrietis krītot bi­ja drausmīgi kliedzis un viņam uz pleca karājās (cik skumjš sīkums!) soma ar golfa nūjām. Misteram Bigam, protams, bija tik pamatīgs alibi kā Fortnoksas cie­toksnis. Viņu gan aizturēja un noprati­nāja, taču, pateicoties labākajam Hārle- mas advokātam, ātri vien atbrīvoja.

"Šis cilvēks ir kā radīts SMERŠ," Bonds nodomāja, "turklāt lieliski apmā­cīts. īsts iebiedēšanas un nāves ierocis. Un cik lieliski prot organizēt melnādaino pasaules sīkās zivteles un stingri turēt rokās krāsaino informācijas tīklu, izman­tojot Vudu un bailes no visa pārdabiskā, kas vēl aizvien ir saglabājušās ikviena nēģera apziņā! Cik ģeniāla taktika, lai kontrolētu visu Amerikas transporta sis­tēmu, vilcienus, vagonu pavadoņus, kra­vas mašīnu vadītājus, ostu krāvējus! Vi­ņa rīcībā ir vesels pulks neaizstājamu darbinieku, kuriem nav ne jausmas, ka jautājumus, uz kuriem tie atbild, uzdod Krievija. Nenozīmīgi, bet profesionāli cil­vēki, kas, ja vien vispār domā, ir pārlieci­nāti, ka informācija par kravu un tās pārvadāšanas grafiku tiek pārdota kon­kurējošam transporta koncernam."

Bonds sajuta pārskrienam pār muguru aukstas tirpas, kā tas notika vienmēr, domājot par lielisko padomju mehānis­mu, kura galvenais dzinējspēks ir SMERŠ. SMERŠ - nepārprotams nāves čuksts.

Viņš aizgaiņāja drūmās domas un ne­pacietīgi izlēca no gultas. Nu, labi, tagad pie rokas ir viens no viņiem, un aģents bija gatavs to iznīcināt. Rojālā viņš šo cii vēku redzēja tikai īsu mirkli. Šoreiz viņi satiksies aci pret aci. Misters Bigs? Lie­lais vīrs! Tad nu, lai tā būtu patiesi liela, gigantu cienīga cīņa!

Bonds piegāja pie loga un atvilka aiz­karus. Viņa istaba atradās ziemeļu pu­sē - Hārlemas virzienā. Aģents mirkli lū­kojās tālumā, kur kāds cits vīrietis var­būt vēl gulēja vai jau bija nomodā un, ie­spējams, domāja par viņu, Bondu. Vīrie­tis, kuru viņš kopā ar Deksteru bija re­dzējis uz viesnīcas kāpnēm. Bonds vēroja brīnišķīgo dienu un smaidīja. Un nevie­nam, it īpaši jau misteram Bigam, nebu­lu paticis šis smaids.

Džeimss paraustīja plecus un veicīgi devās pie telefona.

- "Santredžisas" viesnīca. Labrīt, - at­saucās balss.

- Apkalpojošo dienestu, lūdzu, - sacīja Bonds.

- Apkalpojošais dienests? Es gribētu pasūtīt brokastis. Puspinti [6] apelsīnu su­las, trīs viegli sakultas, ceptas olas ar speķi, dubultporciju espresso kafijas ar krējumu. Grauzdētas maizes šķēli. Mar­melādi. Vai varu to dabūt?

Pasūtījums tika atkārtots. Bonds izgā­ja priekšnamā un pacēla piecas mārci­ņas** smago avīžu ķīpu, kas tur klusi bi­ja nolikta agri no rīta. Hallē uz galda stāvēja vēl daži saiņi.

Iepriekšējā pēcpusdienā Džeimss pēc zi­nāmas pierunāšanas bija piekritis ļauties pārvērtībām, kas padarītu viņu līdzīgu amerikānim. Atnāca drēbnieks un noņē­ma mērus diviem viegliem, tumši zilas vil­nas vienrindu uzvalkiem (Bonds katego­riski atteicās no kaut ka vēl elegantaka), galantērijas preču tirgotājs atnesa vēsi baltus neilona kreklus ar gariem, asiem apkakļu stūriem. Bonds piekrita pieņemt pusduci fulārzīda kaklasaišu ar neparas­tiem rakstiem, tumšas zeķes ar moder­niem ornamentiem, divus vai trīs lakati­ņus krūšu kabatiņai, dažas vestes un bik­ses (dēvētus par T-krekliem un šortiem), ērtu, vieglu kamielvilnas mēteli ar polste­rētiem pleciem, vienkāršu, pelēku filca ce­puri ar šauru, melnu lenti un divus pārus ar rokām izšūtu un ļoti ērtu mokasīnu.

Viņš dabūja ari smalku pātagas formas kaklasaišu adatu, "Mark Cross" krokodil- ;idas kabatas portfeli, plānas "Zippo" šķiltavas, plastikāta "ceļojuma komplek­tu", kurā ietilpa zobu birstīte, raga brilles ar plānām lēcām, skuveklis un ķemme, n n visbeidzot - vieglu "Hartmann" ceļa­somu, kurā salikt visas šīs lietas.

Bondam atļāva paturēt viņa paša 25. kalibra beretu ar kaula spalu un zamš­ādas plecu maksti, bet visas pārējās lie­las jau dienā tika nosūtītas uz Jamaiku, lai tur gaidītu savu īpašnieku.

Džeimsam lika izveidots militārs matu griezums un pieteikts, ka viņš ir jaun- anglis 110 Bostonas, kas strādā "Gua- ranty Trust Company" Londonas birojā un ir atbraucis brīvdienās. Viņam atgādināja, ka labāk jālūdz "čeks", nevis "rēķins", jāsaka "taksis" "taksometra" vietā un (to ieteica Leiters) jāizvairās 110 vārdiem, kam ir vairāk par divām zilbēm. ("Tu vari tikt galā ar visām amerikāņu sarunām," Leiters bija devis padomu, "ar "Mjā", "Nee" un "Protams".) Angļu vārds, 110 kura visādā ziņā jāizvairās, Leiters vēl bija piebildis, esot "taktiski". 007 atbildē­ja, ka šis vārds neietilpst viņa vārdu krā­jumā.

Bonds aizdomīgi lūkojās uz saiņiem, kas slēpa viņa jauno identitāti, pēdējo reizi novilka savu pidžamu ("Mēs Amerikā guļam dabiskā veidā, Bonda kungs!") un palīda zem ledaini aukstas dušas. Nosku­vies Džeimss nopētīja savu seju spogulī. Biezie, melnie mati bija nolīdzināti līdz ar deniņiem. Lai gan FIB tika eksperimentē- )is ar maskējošo zīmuli, tievo, vertikālo rētu pār Bonda labo vaigu noslēpt neizde­vās, tāpat ka ledaino saltumu viņa pelēk­zilajās acīs. Tomēr melnajos matos un augstajos vaigu kaulos jautās zināma tie­sa amerikāņu asiņu, un Bonds nosprie­da, ka nav nemaz tik slikti.

Gluži kails viņš izgāja priekšnamā un • itplēsa vienu no saiņiem. Vēlāk, jau ģēr­bies baltā kreklā un tumši zilās biksēs, lionds devās uz dzīvojamo istabu, pie­si urna krēslu pie rakstāmgalda līdzās lo- gam un atvēra Patrika Li Fermora "Ceļo­tāju koku".

Šo neparasto grāmatu viņam bija ietei­cis M.

- To sarakstījis puisis, kurš zina, ko runā, - viņš tika teicis, - un neaizmirsti, ka viņš raksta par to, kas notiek Haiti mūsdienās. Tās nav viduslaiku melnās maģijas blēņas. Ar to tur ir nodarboju­sies vienmēr.

Bonds bija līdz pusei izlasījis nodaļu par Haiti.

"Nākamais solis ir Vudu panteona ļau­no garu - piemēram, Dona Pedro, Kita,

Mondonga, Bakalo un Zandora - izsauk­šana, lai darītu ļaunu, pārvērstu cilvē­kus par zombijiem un padarītu par ver­giem, noburtu un iznīcinātu ienaidnie­kus. Burvestību iedarbību, kuru pastip­rināja upuri simbolizējošs atveids, minia­tūrs zārks vai krupis, bieži papildināja ar indi. Tēvs Kosma vēstīja par māņticību un apgalvoja, ka cilvēki ar zināmām spē­jam pārvēršas par čūskām; par vilk­ačiem - būtnēm, kas naktis lidinās apkārt vampīru veidolā un sūc bērnu asinis; par cilvēkiem, kas spēj sarukt lidz ārkārtīgi maziem izmēriem un ripo apkārt pudeļ- veidīgos ķirbjos. Vēl draudīgāk izklausī­jās stāsts par neskaitāmām mistiski kri­minālām slepenām burvju apvienībām ar šausminošiem nosaukumiem - "Ies Mac- kanda", kas nosaukta slavena Haiti indē­tāja vārdā; "Ies Zoboj)", kas bija laupītāji; "Mazanxa", "Caporelata" un "Vilinbindin- gue". Šīs bija mistiskas grupas, kuru dievi pieprasīja nevis gaiļu, baložu, ka­zu, suņu vai cūku, bet gan - cabri sāns cornes* upuri. Šī bezragu kaza, protams, nozīmēja cilvēcisku būtni…"