JANS FLEMINGS - DZĪVO UN ĻAUJ MIRT CITIEM

- Vai vari dot kādu mājienu?

- A kā apelsīns un C kā Cēzars, - no­teica štāba priekšnieks un nolika klau­suli.

Tas nozīmēja, ka uzdevumā ir iesaistī­tas A. un C. nodaļas - Galvenā pārvalde attiecīgi sadarbosies ar Savienotajām Valstīm un Kārību salām. Kara laikā Bonds kādu brīdi bija strādājis A. no­daļas paspārnē, bet par C. nodaļu neko daudz nezināja.

Lēni virzoties gar ietves malu cauri I laidparkam, viņš klausījās klusajā div- collīgā izpūtēja rūkoņā un jutās mazliet satraukts pirms tikšanās ar M., ievēroja­mu un cienījamu vīru, kas jau ilgus ga­dus bija Galvenās pārvaldes priekšnieks. Kopš vasaras beigām Bonds nebija ie­skatījies šefa aukstajās un vērīgajās acīs.

Toreiz M. likās apmierināts.

- Paņemiet atvaļinājumu, - viņš bija teicis. - Garu atvaļinājumu. Iztaisiet ope­rāciju. Q. nodaļas priekšnieks pierakstīs jūs pie labākā ķirurga un noteiks datu­mu. Nevar taču staigāt apkārt ar to nolā­dēto krievu zīmogu uz rokas. Domāju, ka varēšu jums atrast labu darbu, kad būsit atkopies. Lai jums veicas.

Koka tagad dzija - bez sāpēm, bet lēni. Nepatīkamās pēdas, ko bija atstājis viens vienīgs krievu burts š, ar kuru sakas vārds špion, tika likvidētas, un atcero­ties, kurš bija viņam to nodarījis, Bonds ciešāk satvēra stūri.

Kas noticis ar lielisko organizāciju, ku­ras aģents bija virs ar nazi? Kas noticis ar šo padomju atriebības ieroci - SMERŠ jeb "Smertj špionam"? Kas to kontrolē !;igad, kad Berijas vairs nav? Pēc lielās azartspēļu lietas Rojālā Bonds zvērēja, ka atgriezīsies. Tieši to viņš bija teicis M. pēdējā tikšanās reizē. Vai šāsdienas sa­runa uzvedīs viņu uz atriebības takas?

Bonda acis samiedzās, veroties Rīdžent- parka tumsā, un viņa seja trūcīgajā ap­gaismojumā izskatījās nežēlīga un skarba.

Džeimss iebrauca stāvlaukumā aiz drūmas, augstas celtnes, nodeva mašīnu vienam no civildrēbēs ģērbtajiem biroja šoferiem un devās uz galveno ieeju. Ar liftu uzbraucis pēdējā stāvā, viņš pa bie­ziem paklājiem klāto, labi pazīstamo gai­teni devās uz durvīm, kas atradās līdzās M. kabinetam. Štāba priekšnieks viņu jau gaidīja un tūdaļ sazinājās ar M.

- 007 ir klāt, ser.

- Sūtiet viņu iekšā.

Pievilcīgā Mūnpenijas jaunkundze, vis­varenā M. privātsekretāre, veltīja Bon- dam iedrošinošu smaidu, pirms aģents iegāja kabinetā. Tūlīt pat pie durvīm ie­degās zaļa lampiņa. Neviens nedrīkstēja traucēt M., kamēr tā dega.

Galda lampa ar zaļu stikla kupolu vei­doja gaismas laukumu uz platā, ar sar­kanu ādu apvilktā rakstāmgalda. Pārējā telpas dala sliga krēslā, bet pa logu kabi­neta spraucās migla.

- Labrīt, 007. Ļaujiet apskatīt roku. Nav slikti. No kurienes viņi ņēma ādu?

- No pleca, ser.

- Hm. Spalvas augs nedaudz biezākas un mazliet cirtosies. Neko darīt, bet šo­brīd izskatās labi. Sēdieties.

Bonds apsēdās vienīgajā krēslā, kas atradās pretī M. galda otrā pusē. Šefa pelēkās acis cieši vērās viņā.

- Vai labi atpūtāties?

- Jā, paldies, ser.

- Vai esat redzējis kādu no šīm? - M. kaut ko izvilka no vestes kabatas un pa­meta uz Bonda pusi. "Kaut kas" klusi nošķindēja uz sarkanās ādas - tā bija mir­dzoša, unci [4] smaga kalta zelta monēta.

Bonds pasvārstīja naudas gabalu plaukstā.

Nē, ser. Iespējams, kādas piecas mārciņas vērta.

- Pie kolekcionāriem piecpadsmit. Tā ir Edvarda IV Rose Noble.

M. vēlreiz pamakšķerēja vestes kabatā un uzmeta uz galda dažas vēl krāšņākas monētas, katru no tām apskatot un raksturojot.

- Double Excellente, Spānija, Ferdi nands un Izabella, 1510. gads; Ecu au Soleil, Francija, Šarls IX, 1574. gads; Double Ecu d'or, Francija, Ann IV, 1600. gads; Double Dūcat, Spānija, Filips II, 1560. gads; Ryder, Holande, Čārlzs d'Eg- monds, 1538. gads; Quadvuple, Dženo- va, 1617. gads; Double louis, ā la mēche courte, Francija, Luijs XIV, 1644. gads. Daudzu monētu vērtība ir krietni augusi. Tās vairāk domātas kolekcionāriem, kuri ir gatavi maksāt pat desmit līdz divdes­mit mārciņas par katru. Vai nemanāt tām visām kaut ko kopīgu?

Bonds apdomājās.

- Nē, ser.

- Visas monētas kaltas pirms 1650. gada. Pirāts Asiņainais Morgans bija Ja­maikas gubernators un virspavēlnieks no 1675. lidz 1688. gadam. Angļu monētas te ir kā džokers kāršu kavā. Iespējams, nosūtītas, lai samaksātu Jamaikas gar­nizonam. Šī iemesla un datumu dēļ tās varētu būt piederējušas jebkuram no lie­lajiem pirātiem - L'Olonē, Pjēram le Grandam, Šarpam, Sokinsam, Melnbār­dim. Taču gan Spinkas, gan Britu mu­zejs piekrīt, ka šīs monētas gandrīz droši ir daļa no Asiņainā Morgana dārgumiem.

M. ieturēja pauzi, lai piepildītu un aiz­dedzinātu pīpi. Viņš nepiedāvāja Bon- dam uzsmēķēt, un 007 nedomāja to da­rīt bez uzaicinājuma.

- Tai jābūt ellīgi lielai dārgumu kravai. Pēdējo mēnešu laikā kāds tūkstotis šo un līdzīgu monētu ir nonākušas Savieno­tajās Valstīs. Ja policija un FIB ir izseko­juši tūkstoti, tad cik vēl tikušas pārkau- sētas vai pazudušas privātajās kolekci­jas! Un tas nebūt nav viss, monētas vēl aizvien uzpeld bankās, pie zelta stieņu lieltirgotājiem, antikvariātos, bet lielāko­ties. protams, pie augļotājiem. FIB ir pa­matīgā ķezā. Ja viņi pievienotu monētas policijas ziņojumiem par nozagtām dārg- lletam, avots apsīktu. Dārgumi tiktu pār­kait sēti zelta stieņos un taisnā ceļā aizie­tu melnajā tirgu. Nebūtu ne reto monē­tu. ne zelta, jo tas nonāktu pagrīdē. Bet sistēma ir tāda: lai izplatītu monētas Statos, kāds apsviedīgs vīrs izmanto nē­ģerus - nesējus, guļamvagonu pavado­ņus, kravas mašīnu vadītājus. Tie visi ir pilnīgi nevainīgi cilvēki. Luk, tipisks pie­mērs. - M. atvēra brūnu mapi, izņēma papīra loksni un turēja to paceltu. Bonds varēja saskatīt virsrakstu: "Tieslietu de­partaments. Federālās Izmeklēšanas Bi­rojs". M. sāka lasīt:

- Zaharijs Smits, 35 gadus vecs, meln­ādainais, guļamvagonu kompānijas "Por- lers Brotherhood" darbinieks, adrese: Ņujorka, 126. Rietumu iela, 90b.

M. pacēla acis.

- Hārlema, - viņš noteica.

- Zahariju Smitu identificēja Arturs Feins no korporācijas "Feina Dārglietas", kas atrodas Lenoksa avēnijā 870, kā cil­vēku, kas 21. novembri piedāvājis četras 16. 1111 17. gadsimta monētas (detaļas pievienotas). Feins bija ar mieru maksāt 100 dolārus, un cena tika pieņemta. Vē­lāk noskaidrojās, ka Smitam monētas pārdevis kāds nēģeris, ko viņš ne agrāk, ne ari pēc tam vairs nav redzējis. Tas no­ticis barbekjū bārā "Septītās Debesis" Hārlemā. Smits par katru monētu sa­maksājis divdesmit dolārus. Pārdevējs sacījis, ka Tifanijā to vērtība esot piec­desmit dolāru par katru, taču viņš gribot skaidru naudu, turklāt Tifanija esot pā­rāk tālu. Smits sākumā nopircis vienu par divdesmit dolāriem un atklājis, ka netālajā lombardā viņam par to piedāvā divdesmit piecus dolārus, tāpēc atgrie­zies bārā un nopircis atlikušās trīs mo­nētas. Nākamajā rītā viņš aiznesis tās Feinam. Persona agrāk nav sodīta.

M. ielika papīra lapu atpakaļ brūnajā mapē.

- Tas ir raksturīgi, - viņš sacīja. - Vien­mēr tiek notverts starpnieks, kas, kā at­klāj izmeklēšana, iegādājies sauju monē­tu no nepazīstama vīra. Visi šie darījumi nolikuši Hārlemā vai Floridā. Nākamais ķēdes posms ir kāds nēģeris, visos gadī­jumos - bagāts, labi ģērbies un izglītots, kas teicis, ka, pēc viņa domām, tie ir at- i astie Melnbārža dārgumi.

Melnbārža versija minēta lielākajā daļā gadījumu, - turpināja M., - jo ir ie­mesls domāt, ka daļa apslēptās mantas lika atrasta ap 1928. gada Ziemassvēt- kiem vietā, ko sauc par Plampointu. Tas Ir neliels zemes šaurums Bofortas grāfis­te, Ziemeļkarolīnā. Nedomājiet, ka esmu eksperts, - viņš pasmaidīja, - to visu jūs varat izlasīt dosjē. Tātad teorētiski ir ie­spējams, ka veiksmīgie dārgumu meklē­tāji paslēpa laupījumu, līdz visi par šo notikumu aizmirsa, bet pēc tam ātri ie­grūda to melnajā tirgū. Tāpat viņi varēja pārdot visu tūlīt vai mazliet vēlāk, bet uzpircējs tikai tagad ir nolēmis krietni nopelnīt. Tas būtu visai ticami, ja neņem vērā divus faktus.