JANS FLEMINGS - PŪCES ASTE

Precīzs Bleida kluba dibināšanas da­tums nebija zināms. Astoņpadsmitā gad­simta otrajā pusē saradās daudz kafejnīcu un spēļu zāļu, taču publikas gaume un ie­stādījumu veiksme bija mainīga, un tieši tikpat bieži mainījās to darbības stils un īpašnieki. Vaits savu klubu atklāja 1755. gadā, Elmeks - 1764., Brūks - 1774., un tieši togad parādījās arī "Savoir Vivre", Bleida kluba priekštecis, kas savas durvis vēra Pārkstritā, klusā stūrītī aiz Sent- džeimsa pils.

"Savoir Vi'vre" bija pārāk smalks, lai iz­dzīvotu, un gada laikā tas bija pagalam, īsi pēc tam, 1776. gadā, Horass Volpols rakstīja: "Netālu no Sentdžeimsa ielas at­vērts jauns klubs, kas patīkami atšķiras no visiem tā priekšgājējiem." Pāris gadu vēlāk, 1778. gadā, vēsturnieka Gibsona vēstulē pirmoreiz minēts Bleida klubs, un rakstītājs piemin iestādījuma īpašnie­ku vācieti Longčempu, kas tolaik ir arī rīkotājs Žokeju klubā Ņūmārkitā.

Pēc visa spriežot, sākotnēji Bleida klu­bam veicas, un jau 1782. gadā Virtem- bergas hercoga sajūsmas pilnajā vēstule jaunākajam brālim lasāmas šādas rin­das: "Tas patiešām ir klubu klubs! Te vienā telpā ir četri vai pieci spēļu galdi ar vistu un piketu, turklāt vēl pamatīgs galds kauliņu spēlei. Pavēroju, kā notiek spēle pie diviem tādiem. Ar divām ka­sēm, kurās katrā bija pa 4000 ginejām, tik tikko pietika vakara apgrozījumam."

Iespējams, tieši pieminētā kauliņu spēle ir kluba panākumu atslēga. Atļau­ju šai riskantajai, taču populārajai izklai­dei varēja dot tikai kluba komiteja, kuras noteikumos gan bija skaidri rakstīts, ka šajā saietu namā drikst spēlēt tikai ša­hu, vistu, piketu, kribidžu, kvadriļu, lomberu un tredvilu.

Lai nu kā, klubs turpina zelt un plaukt un līdz pat šai dienai pulcē īpaši izsmalcinātus azartspēļu cienītājus. Tas vairs nav tik aristokrātisks kā savulaik, jo īpašumu pārdale darījusi savu, tomēr Londonā tas vēl aizvien ir pats ekskluzī­vākais. Biedru skaits tajā ir ierobežots līdz diviem simtiem, un katram kandidā­tam jāatbilst diviem priekšnoteikumiem: tā uzvedībai arvien jābūt džentlmeniskai un rocibai - tādai, lai bez grūtībām varē­tu pierādīt 100 000 mārciņu esamību skaidrā naudā vai teicamos vērtspapiros.

Tā kā Bleida kluba jaukumi, nemaz nerunājot par pieejamajām azartizklai- dēm, bija gauži pievilcīgi, komitejai nā­cās noteikt, ka ik kluba biedram gadā jā­laimē vai jāzaudē 500 mārciņu vai arī jā­maksā īpaša gada nodeva - 250 mārci­ņu. Ēdiens un vīni šeit bija paši labākie Londonā, rēķini netika izrakstīti, un mal­tīšu izmaksas katras nedēļas beigās ie­turēja no laimētājiem, proporcionāli lai­mesta lielumam. ISfcmot vērā, ka uz spēļu galdiem ik nedēlu apgrozījās ap 5000 mārciņu, šis nodevas nebija pārāk sāpī­gas, un zaudētājiem pēc sakāves spēlē tomēr tika kāds gandarījums, savukārt tiem, kas spēlēja reti, nevarēja būt nekā­du iebildumu pret gada nodevu.

Kalpotāji ir ikviena kluba lielākā vērtī­ba, un ar Bleida kluba personālu nespē­tu sacensties neviens. Pusducis aptek­šņu ēdamzālē izcēlās ar tik žilbinošu skaistumu, ka daži jaunākie kluba biedri pat pamanījās šīs meitenes ievest debi- tanšu ballēs, un, ja reizēm naktīs daža no viņām iemaldījās kādā no divpadsmit kluba biedru guļamistabām, tad šāds fakts tika uzskatīts par guļamistabas saimnieka privātu lietu.

Klubā pastāvēja arī daži apkalpoša­nas smalkumi, kas atrašanos tajā pada­rīja vēl tīkamāku. Laimestus izmaksāja tikai pilnīgi jaunās banknotēs un sudra­ba monētās, un, ja kāds kluba biedrs palika pa nakti, sulainis, kas atnesa rīta tēju un 'The Times", viesa banknotes un sīknaudu tieši tāpat apmainīja pret jau­nu naudu. Lasītavā nenonāca neviena avīze, kas nebūtu izgludināta. Ziepes un losjonus tualetēm un guļamistabām pie­gādāja Floriss, portjē bija tiešais vads ar Ledbroku, klubs arvien nodrošināja la­bākās teltis un ložas galvenajās zirgu skriešanās sacīkstēs Henlejā un Vimbl- donā, un kluba biedri, kas devās uz ār­zemēm, automātiski ieguva labāko klu­bu biedra statusu ik valsts galvaspilsē­tā.

Pavisam īsi kopsavelkot, piederība Bleida klubam apmaiņā pret 100 mārci­ņām iestāšanās naudas un 50 mārciņām par gada abonementu nodrošināja Vikto­rijas laika greznību līdz ar iespēju kom­fortabli laimēt vai zaudēt līdz kādiem div­desmit tūkstošiem mārciņu gadā.

To visu apdomājis, Bonds nosprieda, ka vēlas izbaudīt šo vakaru. Savā mūžā pie Bleida kluba spēļu galdiem viņš bija pabijis labi ja duci reižu un pēdējā no tām diezgan pamatīgi apsvilinājies, spē­lējot pokeru uz augstām likmēm, taču iz­redzes piedalīties bridža spēlē par lielām summām un nokampt dažus viņam ne­būt ne maznozīmīgus simtus lika tā muskuļiem saspringt guvuma priekšno­jautās.

Un tad, protams, šis mazais pasā­kums ar seru Hugo Dreksu, kas vakara gaitai varētu piešķirt kādu dramatiskāku akcentu.

Bonds bija tik ļoti iegrimis gaidāmā vakara apcerē, ka pat nepiegrieza seviš­ķu vērību savādajam pieredzējumam, par kura liecinieku viņš kļuva, iestū­rējot auto no Kingsroudas Slounskvē- rā.

Bija bez dažām minūtēm seši, un virs pilsētas piepeši savilkās negaisa mākoņi. Līdz ar pirmajām lietus lāsēm sametās tumšs. Otrpus skvēram augstu gaisā ie- gaismojās un sāka mirkšķināt pamatīga neona reklāma. Fotoelements reaģēja uz piepešo mijkrēsli un nu bija ieslēdzis kontaktmehānismu, kam vajadzēja dar­bināt neona gaismekli visas garās nakts stundas, līdz pat kādiem sešiem rītā, kad austošās dienas gaisma atkal dos impul­su, lai strāvu atslēgtu.

Diezgan pārsteigts par milzīgajiem gai­sos izlasāmajiem tumšsarkanajiem vār­diem, Bonds piestāja brauktuves malā, izkāpa no auto un pārsoļoja pāri ielai, lai labāk saskatītu gigantisko gaismas rek­lāmu.

Nu viņam viss kļuva skaidrs. Pirms mirkļa dažus gaismojošos burtus bija aizsegusi blakus esošā celtne, un nu vie­nu no parastajām "Shell" reklāmām varēja izlasīt visā pilnībā. "VASARAS "SHELL" IR KLĀT!" tā pauda.

Bonds pie sevis pasmaidīja, iesēdās auto un devās tālāk.

Pirmoreiz ieraugot blakus nama pa pusei aizsegto reklāmu, lielie, aveņsarka- nie burti vakara debesīs izmirkšķināja pavisam ko citu, un viņš gluži skaidri bi­ja izlasījis:

"ELLE IR KLĀT… ELLE IR KLĀT… EL­LE IR KLĀT.,."

Atstājis bentliju iepretim BrUksa skat­logiem, Bonds nogriezās ap stūri Pārkstrītā.

Bleida kluba neoklasicisma garā vei-. dotā fasāde, kas par kādu jardu atkā­pās no kaiminnamu sienu līnijas, mai­gajā mijkrēsli izskatījās eleganti. Pirmā stāva erkerlogus abpus ieejai sedza sar­kani aizkari, un aiz trim otrā stāva lo­giem uz mirkli pavīdēja formā tērpts kalpotājs, kas aizvilka aizkarus arī tur. Vidējā logā Bonds paguva pamanīt di­vus spēlē iegrimušus vīrus, kuri, kā vi­ņam šķita, nodevās triktrakam, un vāju gaismas atspīdu, ko meta viena no trim milzīgajām lustrām, apgaismojot krāšņo spēļu zāli.

Bonds iesoļoja pa virpuļdurvīm un piegāja pie senlaicīgās portjē letes, aiz kuras saimniekoja Brevets, Bleida kluba durvju sargs, kas turklāt bija padomde­vējs un ģimenes draugs pusei kluba biedru.

- Labvakar, Brevet. Vai admirālis ir šeit?

- Labvakar, ser, - atņēma Brevets, kas pazina Bondu kā dažkārtēju kluba vie­si. - Admirālis gaida jūs kāršu istabā. Puis, pavadi kapteini Bondu pie admirā­ļa. Aiziet, žiglāk!

Sekodams formā tērptajam kalpotā­jam pa daudzu solu noslīpēto melnbalto vestibila marmora grīdu un kāpdams augšup pa platajām kāpnēm, ko rotāja sarkankoka balustrāde, Bonds atcerējās stāstu par to, kā reiz kādās no kluba vē­lēšanām urnā parādījās deviņas melnas lodītes, lai gan klāt bija tikai astoņi klu­ba komitejas locekli. Brevets, kas ar ur­nu apstaigāja balsotājus, toreiz bija atzi­nies priekšsēdim, ka vienu melno lodīti iemetis pats, jo gauži baidījies, ka iecerē­tais kandidāts varētu tikt ievēlēts. Nevie­nam nebija iebildumu. Komiteja drīzāk būtu gatava šķirties no priekšsēža, nekā atteiktos no portjē, kura ģimenes locekli šo amatu Bleida klubā bija ieņēmuši gadsimtiem ilgi.